Skeleti dārgakmeņos8

Koudounaris nekādi nevarēja aizmirst zeltā un dārgakmeņos mirdzošos skeletus, tāpēc viņš sāka pētīt mīklainās paliekas. Viņš uzzināja, ka skeleti bija "katakombu svētie", 16. un 17. gadsimta vietējo katoļu pēcnāves miera sargi un simboli. Daži no viņiem vēl joprojām apslēpti baznīcās, tomēr citi jau sen ir izlaupīti un zuduši.

Kas šie skeleti bijuši dzīvē, vēl joprojām nav zināms. "Tas ir tas, kas mani ieintriģēja šajā projektā," Koudounaris saka. "Dīvaini, ka šie skeleti varēja būt jebkurš, tomēr tieši šie agrāk tika izvilkti ārā no zemes un pacelti slavas augstumos."

Atklājās, ka šie skeleti agrāk piederējuši Vatikānam, atdusējušies katakombās Romā un lielākoties bijuši agrīnie kristiešu mocekļi, tomēr vēlāk, kad protestanti Ziemeļeiropā katoļu baznīcu un kapelu relikvijas izlaupījuši un pazaudējuši, baznīcām vajadzēja kaut kā atkopties pēc zaudējumie, tāpēc uz šīm vietām kopumā tika izsūtīti vairāk kā 2 tūkstoši šādu skeletu, lai atjaunotu baznīcās mieru un prestižu.

Katra mocekļa skelets atainoja greznību, kas gaidīja ticīgos aizsaulē. Kvalificētas mūķenes vai, reizēm, mūki sagatavoja skeletu ‘izejamo’ izskatu. Tas varēja ilgt līdz pat trim gadiem, atkarībā no tā, cik ātri strādāja sagatavošanas komandas.

Mūķenes bija slavens ar savu drēbniecības mākslu. Viņas prata savērpt smalkas marles, kuras izmantoja, lai maigi ietītu katru kaulu. Tas neļāva putekļiem nosēsties uz trauslajiem materiāliem un radīja pamatu rotājumu piestiprināšanai. Gan apģērbs, gan zelts un dārgakmeņi bieži vien tika ziedoti vai arī pirkti no kādas privātpersonas, arī mūķenes, lai pievienotu skeletiem kaut ko personiskāku, mēdza viņiem uzvilkt savus gredzenus.

Svēto skeletu pārvietošana uz baznīcām iezīmēja līksmu laiku vietējām kopienām. Tie kļuva populāri, jo bija kā saite, tilts ar pārdabisko, mistisko pasauli. Kopienas uzskatīja, ka viņu patrons – skelets aizsargā viņus no briesmām, rada brīnumus un pozitīvos notikumus pēc to uzstādīšanas.

18. gadsimta beigās Austrijas imperators Jozefs II , Apgaismības cilvēks, izdeva pavēli likvidēt visas ar māņticību saistītās lietas, to skaitā arī skeletus. Tie tika aizmirsti, nogrūsti kastēs, pagrabos un izlaupīti.

Tomēr ne viss gāja zudībā. Dažādās vietās kopumā atrasti ap 250 skeletiem. Pētnieks saka, ka nebija viegli tos visus izpētīt – lielākā daļa vēl joprojām atradās to oriģinālajās stikla kapenēs un izjaukt tās būtu tas pats, kas izpostīt mākslas darbu. Koudounaris cer, ka nākotnē varēs uzstādīt pastāvīgu ekspozīciju kādā muzejā vai pat izveidot ceļojošo izstādi, lai visa pasaule varētu aplūkot šo kaulu mākslu.