Senās Romas formula 19

Gandrīz miljons apmeklētāju gadā

„Circus Maximus” bija trīs reizes lielāka par Kolizeju. Tur pietika vietas 150 000 skatītāju, kas sapulcējās no visām Romas impērijas malām.

Gadu gaitā „Circus Maximus” piedzīvoja vairākas pārbūves, līdz imperatoru valdīšanas periodā pārvērtās par milzīgu akmens konstrukciju trīs stāvos. Arēna bija aptuveni 650 metru gara un 120 metru plata (pēc citiem datiem: 621 m gara un 118 m plata), tajā bija 50 tribīņu ar 3000 skatītāju vietām katrā. Arēnas vidū atradās 340 metru gara barjera, ko latīniski devēja par spina. Viens skrējiena laikā ekipāžai bija jāapbrauc tai apkārt septiņas reizes. Barjera novērsa ratu frontālas sadursmes, ar laiku to sāka izdekorēt ar obeliskiem un nelieliem tempļiem. 3. gs. „Circus Maximus” arēnā sacīkšu skaits gadā pieauga līdz 60, līdz ar to apmeklētāju skaits pieauga līdz gandrīz miljonam gadā.

Sacīkstes

Gatavībā. Vienā arēnas galā atradās 12 starta boksu. Tie bija izvietoti slīpi, lai visiem dalībniekiem būtu vienādas iespējas pirmajiem sasniegt kāroto iekšējo celiņu.

Pašā sākumā visiem bija jābrauc pa savu celiņu. Starts. Pirmajos 160 metros ekipāžām bija aizliegts iebraukt citos celiņos. Ar krītu novilkta līnija pie barjeras sākuma iezīmēja, kur sākās „brīvais skrējiens”.

Finišs. Sacīkstēs uzvarēja braucējs, kas pirmais sasniedza finiša līniju pēc septiņiem apļiem. Katrs aplis ap vidusbarjeru bija aptuveni 700 metru garš, tādējādi sacensību dalībnieks mēroja aptuveni 5 km pilnā ātrumā.

Fani dievina zirgus un rīko grautiņus

Romā bija četras sacīkšu komandas, kas tērpās dažādās krāsās. Katrai bija līdzjutēji, kuru savstarpējās attiecības izvērsās karstas. Vardarbība kļuva tik ierasta, ka radās īpašs izteiciens: furor circensis, izrāžu neprāts.

Visuzticamākie sacīkšu līdzjutēji bija gatavi savas komandas labā darīt visu. Viņi savu dzīvi veltīja tikai sacensībām „Circus Maximus” arēnā. Kad sarkanās komandas slavenais braucējs Fēlikss gāja bojā nelaimes gadījumā, kāds viņa fans meties sārtā un miris blakus savam elkam, stāstījis romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais. Līdzjutēji it bieži pieņēma savu elku vārdus un centās līdzināties viņiem ik sīkākajā detaļā. Uzvarētāju zirgus mīlēja un dievināja tikpat stipri kā braucējus: fani zināja visu par savu iemīļoto dzīvnieku vecumu, ciltsrakstiem, startiem un uzvarām. Daži līdzjutēji vēroja visus treniņus, citi gāja pat tik tālu, ka nesa mājās zirgu mēslus, lai pārbaudītu, vai viņu favorīti nav apēduši ko tādu, kas varētu kaitēt sniegumam ārēnā.

Īsts huligānisms pēc kaujas ratu skriešanās sacīkstēm bija vērojams galvenokārt Konstantinopolē, Romas impērijas austrumu daļas galvaspilsētā. Tur pēc tumsas iestāšanās lieli bari līdzjutēju demolēdami gāja caur pilsētu un uzbruka nevainīgiem garāmgājējiem ar dūrēm un dunčiem, aurodami un dziedādami naidpilnas cīņu dziesmas.

Ar laiku sacīkšu komandas ieguva aizvien lielāku varu, bet zilie un zaļie pat kļuva par ietekmīgām politiskajām partijām. 532. gadā abu komandu līdzjutēji sacēlās pret imperatoru Justiniānu I Lielo. Nemieri galu galā prasīja gandrīz 30 000 cilvēku dzīvību.

Kaislība 500 gadu garumā

Kad Gajs Apulejs Diokls 42 gadu vecumā beidza startēt sacīkstēs, viņš bija nopelnījis aptuveni 36 miljonus sesterciju. Ar šo summu viņš būtu varējis samaksāt par visu labību, ko Romas iedzīvotāji patērēja gada laikā. Vēsturnieki nezina, kas pēc tam notika ar Dioklu, bet ir skaidrs, ka kaujas ratu sacīkstes Romā turpinājās vēl 350 gadu. Kaujas ratu skriešanās sacensības izzuda 6. gadsimtā, kad mainījās kultūra un vērtības, sākās kristīgais laikmets. Milzīgā „Circus Maximus” arēna, kas vairāk nekā 500 gadu bija mājvieta nežēlīgām sacīkstēm, kaislīgam azartam un lielām drāmām, kļuva tukša un pamesta.