Nav daudz tādu, kuri kaut reizi nebūtu lasījuši un iedomājušies sevi Daniela Defo romāna ‘’Robinsons Krūzo’’ galvenā varoņa ādā. Aleksandram Selkirkam to nevajadzēja iztēloties, viņš to izjuta uz savas ādas. Dzimis Loverlargo ciematiņā netālu no Edinburgas kā septītais dēls kāda kurpnieka ģimenē un viņš ir reāls Robinsona Krūzo prototips.
Selkirks bija tipisks tā laika jūras klejotājs- viņš bija jūras laupītājs, dzērājs un kauslis. Tieši tāpēc pēc nebeidzamiem ķīviņiem ar kuģa kapteini Selkirku vienkārši izsēdināja nekurienē, uz kādas salas. Viņam atstāja arī minimālu izdzīvošanas arsenālu- segu, nazi, cirvi, šauteni, katlu, tabaku un Bībeli. Selkirkam palaimējās, jo no visām okeāna salām tam bija patrāpījusies eksistencei vispiemērotākā sala- klimats šeit bija maigs un sauss, indīgu vai bīstamu dzīvnieku nebija, saldūdens bija pieejams, lagūna bija bagāta ar langustiem un zivīm, bet uz zemes atrodamas gan meža ogas, gan dažādi augi, kurus varēja izmantot pārtikā.
Četrus gadus un četrus mēnešus viņš bija tik vientuļš, cik vien vientuļš var būt cilvēks, un visu šo laiku viņam bija jābaidās nevis no cilvēkēdājiem, bet gan no spāņiem, kuri būtu viņu nogalinājuši vai pārdevuši verdzībā. Salas kalna virsotnē atradās novērošanas postenis. Pamanījis buras, viņš mēģināja saprast- draugs vai ienaidnieks, iedegt ugunskuru vai labāk palikt nemanāmam. Pateicoties tam, ka uz šīs salas tās atklājēji spāņi bija atstājuši gan kazas, gan kaķus, kas gadu laikā bija savairojušies, Selkirks ar tiem sadraudzējās un kazu dzenāšana tam bija patīkama izklaide. Un arī bagātīgs ēdienkartes papildinājums.
1709.gada 2.februārī šis piedzīvojums beidzās- angļu pirātu kuģa ‘’Duke’’ matrozis pamana uguni uz salas un nākamajā dienā uz kuģi tika atvests Selkirks, kurš vairāk izskatījās pēc mežonīga zvēra nekā pēc cilvēka. Bet trīsdesmitgadnieka veselība bija stiprāka nekā jūrniekiem, kuri viņu izglāba. Pēc nogurdinošā ceļa no Anglijas puse komandas sirga ar cingu, bet izglābtais Robinsons bija pats veselības iemiesojums.
Pēc izglābšanas gandrīz trīs gadus Selkirks kuģoja kopā ar ar saviem glābējiem. Tie devās uzbrukumos, laupīja un šantažēja, turklāt tas viss notika ar Anglijas kroņa svētību, jo viņu upuri taču bija tēvzemes ienaidnieki. Kad Selkirks 1711,gadā nogalē ar salaupīto bagātību atgriezās Anglijā, viņs acumirklī kļuva slavens. Savus piedzīvojumu stāstus viņš krogos labprāt iemaina pret bezmaksas ēdienu un dzērieniem. Iespējams, ka tieši kādā krogā arī Daniels Defo iepazīstas ar Selkirku un viņa piedzīvijumiem.
Atgriezties iepriekšējā dzīvē Selkirkam bija grūti. Viņš ļoti ilgojās pēc savas salas. Kādam žurnālistam viņš atzinās ‘’ Man tagad pieder 800 mārciņu, taču es vairs nekad nebūšu tik laimīgs kā toreiz, kad man nebija ne plika graša’’
Mūžibā Selkirks aizgāja 1721.gada 12.decembrī, kad to piebeidza dzeltenais drudzis. Viņš nomira 45 gadu vecumā un kā īstens jūrnieks tika guldīts jūras klēpī.
''kazu dzenāšana tam bija patīkama izklaide.'' - es ceru ka citas izklaides ar kazām viņam nebija
Kad palasi šādus stāstus tad liekas ka cilvēki gan ir gan nav attīstījušies. Joprojām slepkavo, šantažē un klīst pa pasauli. Bet tagad mēs to darām ar automātiskajiem ieročiem, sms un viedtāruņiem
