1912. gada oktobris atnesa ziņas no Balkānu pussalas : Melnkalnes karaliste bija pieteikusi karu Osmaņu impērijai. Melnkalnei tobrīd bija apmēram 9,500 kvadrātkilometru liela teritorija un apmēram 220 tūkstoši iedzīvotāju, tālaika Osmaņu impērija bija turpat simtreiz pārāka par šo mazo karalisti iedzīvotāju skaita ziņā un turpat divsimtreiz lielāka teritoriāli.
Pirmais Balkānu Karš4
32
2
Protams, Melnkalnes valdības un karaļa rīcībā netrūka avantūrisma - šīs valsts budžets par 60% sastāvēja no Krievijas impērijas subsīdijām. Tomēr melnkalniešu ambīcijām ir arī gadsimtus senā vēsturē sakņots pamats. Kamēr daudz lielākas Balkānu valstis jauno laiku sākumā nonāca ilgstošā atkarībā no Stambulas, nelielā, bet grūti ieņemamā kalnu teritorija netālu no Adrijas jūras, bija kā buferis starp turku kontrolēto iekšzemi un venēciešu īpašumiem Adrijas jūras piekrastē, saglabāja neatkarību. Turcijas varenībai brūkot, 19. gadsimta sākumā Melnkalne sāka atkarot zemes, kas savulaik bija piederējušas šejienes kņaziem, un līdz gadsimta beigām gandrīz pieckāršoja savu sākotnējo teritoriju.
To ievērojot, Melnkalnes valdības rīcība gadā nebūt vairs nešķiet tik neprātīga . Vēl daudz nozīmīgāks apstāklis, protams, bija vispārējā tā brīža politiskā un militārā situācija Balkānos. Turcijā jau vairākas desmitgades notika mokošs politiskās modernizācijas process, kurā periodiski ņēma virsroku gan reformistu, gan konservatoru spēki. 1911. gadā turki bezcerīgi zaudēja karu itāļiem un šķīrās no pēdējām teritorijas paliekām Ziemeļāfrikā - tagadējās Lībijas. Tikmēr jaunās Balkānu valstis, kuras 19. gadsimta gaitā bija ieguvušas neatkarību, uzskatīja, ka tām ir visas tiesības uz Turcijas vēl kontrolētajām teritorijām Eiropā, kurās dzīvoja šo valstu nāciju piederīgie.
1912. gada vasarā Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne izveidoja militāru savienību ar nepārprotamu mērķi uzbrukt Turcijai. Tātad Melnkalnes kara pieteikums Turcijai bija vien politiska ekstravagance. Tas apstiprinājās jau nedēļu vēlāk, kad pārējās Balkānu līgas valstis iesniedza Osmaņu impērijai ultimātu, prasot de facto kapitulāciju bez cīņas.
Minēto valstu spēki, kopā ņemti, krietni pārsniedza tos, kuri bija turku rīcībā impērijas Eiropas daļā, kurai pie tam tagad uzbruka no trim pusēm. Ātru armijas pārsviešanu no Āzijas efektīvi aizkavēja grieķu kara flote. Daudzējādā ziņā sabiedroto armijas bija arī tehniski pārākas, piemēram, Bulgārijai vienīgajai šai karā bija gaisa spēki - tolaik lielākā militārās tehnikas novitāte. Tomēr galvenais uzbrucēju trumpis laikam gan bija morālais pārākums: jauno Balkānu valstu karavīri burtiski rāvās cīņā pret gadsimtu apspiedējiem,
kamēr turku armijai trūka vēlmes aizstāvēt kādreizējās impērijas varenības paliekas. Tomēr jau kara gaitā izpaudās arvien asākas pretrunas starp sabiedrotajiem, kuri katrs centās pievienot sev no turkiem atņemtā. Teritorijām ar jauktu iedzīvotāju sastāvu - visvairāk tādu bija Maķedonijā - neizbēgami bija vairāki pretendenti. Galu galā Pirmajā Balkānu karā Turcijai atņemtās zemes uz gadu desmitiem kļuva par periodiski uzliesmojošu konfliktu zonu, un, salīdzinoši, turku jūgā pavadītie gadsimti daudziem šķita miera un stabilitātes laiks.
Kara sākumā (no 1912. gada oktobra līdz decembrim) Balkānu savienības karaspēks veica vērienīgus uzbrukumus. Pamiera laikā no kara izstājās Turcija, Serbija un Bulgārija, toties Grieķija un Melnkalne turpināja cīņas. Kara otrajā pusē (no 1913. gada februāra līdz maijam) norisinājās pozicionāla cīņa, izņemot triecienuzbrukumu Edirnei. Pēc kara iesaistītās puses nebija mierā ar Londonas līgumu,(Par teretoriālo sadali) kas noveda pie otrā Balkānu kara.
Titulbilde
Ja kādam rodas kādi ietikumi nākošajam rakstam, ļoti labrāt tos izlasīšu komentāru sadaļā.
Tev patiks šie raksti
