Patiesība par 2.pasaules karu12

PATIESĪBA PAR 2.PASAULES KARU

Runājot par 2. Pasaules kara rezultātiem, nereti pat diezgan nacionāli noskaņoti cilvēki izsakās šādi: “Jā, nu tas, ka tos fašistus (nacistus – A.G.) sakāva, bija labi, bet…” un tālāk sākas visas mums jau zināmās patiesības par Latvijas un visas Baltijas turpmāko 50 gadu okupāciju, represijām pret pamatnāciju…utt., u.t.jp. Neapstrīdot iepriekš minētos faktus, tomēr gribētos šādiem prātvēderiem uzprasīt: “Bet kāpēc tad jūs priecājaties par to pašu spēku sakāvi, kas taču visiem iespējamiem līdzekļiem pretojās padomju okupantu otrreizējai atnākšanai Latvijā?”. Tad nu sākas ne pārak sakarīga murmināšana par “zvērīgajiem” hitleriešiem, nevainīgu ļaužu spīdzināšanām, gāzes kamerām un krematoriju krāsnīm…utt., vārdu sakot, tiek atgremots padomju laiku propagandas materiāls, ko vēl papildina arī mūsdienu propaganda no Rietumiem cionistu-masonu režīma izpildījumā. Pretēju viedokli arī patlaban paust ir visai apgrūtinoši un nekas būtiski nav mainījies kopš LTF dibināšanas kongresa, kur kāds Čiževska kungs (pēc uzvārda spriežot – polis) no Krāslavas iedrošinājās pateikt, starp citu, darot to krievu valodā, ka “tā saucamie vācu okupanti jau nemaz tik briesmīgi nebija, viņi represēja tikai tos iedzīvotājus, kas atbalstīja krievu partizānus, bet pret visiem pārējiem izturējās normāli”. Tad nu vajadzēja redzēt, kā LTF spice ar J.Peteru un D.Īvānu priekšgalā ar putām uz lūpām norobežojās no Čiževska kunga fašistiskajiem izteikumiem, apgalvoja, ka nekādā ziņā tie neatbilstot patiesībai, ka viņiem ne prātā neesot nācis, ka minētais kungs šādi varētu runāt, jo pretējā gadījumā viņam vārdu neviens nebūtu devis…u.tml. Taču šis kungs, protams, teica visīstāko patiesību. Un jebkurš cilvēks, kuram kaut cik attīstīta loģiskā domāšana, ir taču spējīgs izsecināt: ja jau vācieši bija tik briesmīgi ļaundari, tad kāpēc, viņu karaspēkam atkāpjoties, tam sekoja gandrīz ceturtā daļa Latvju tautas (tai skaitā arī bēdīgi slavenās Vairiņas vecāki)? Kāpēc viņi nepalika mājās sagaidīt ar ziediem rokās atbrīvotājus no fašisma? Tak laikam jau spēja tik daudz saprast, ka vācieši, ja arī bija ļaunums, tad tomēr krietni mazāks par to ļaunumu, ko nesa sev līdzi padomieši! Diemžēl, arī patlaban praktiski nav iespējams iepazīties ar patiesu informāciju par t.s. “vācu laiku” – daudzi no tiem, kas to reāli ir piedzīvojuši, ir jau miruši, bet arhīvu materiāli joprojām pilni ar PSRS melu propagandas garu. Tomēr, kā paruna saka, “kas meklē, tas atrod”. Un šoreiz man gribētos piedāvāt lasītājiem dažus fragmentus no Čečenu Patriotu internetportālā kavkazcenter.com publicētā apcerējuma par 2. Pasaules karu, kas, manuprāt, ir viens no retajiem objektīvajiem izziņas materiāliem.
Raksta autors ir ticies ar kādu partordzi, kara un darba veterāni, kā viņš pats izsakās, “vienu no tām pieredzes bagātajām prostitūtām, kurām bija garantēts krēsls prezidijā katrā sapulcē un, no kurām raustījās iestāžu vadītāji”. Viņa esot daudz un aizrautīgi stāstījusi par karu, piemēram šādi: “Vācietis, vai zināt, kāds viņš bija? Tiklīdz kā ieņēma kādu mūsu teritoriju, uzreiz uz tās sāka ceļus būvēt! Un pamatīgi, kārtīgi būvēja, mūdzis tāds!”. Autors mēģinājis no šīs dāmas kaut ko izspiest par kara laika šausmām. Taču tās visas aprobežojušās ar “bombardēšanām, pozīciju artilērijas apšaudēm”, pie tam pamatīgām, tā, ka “galvu neesot bijis iespējams pacelt”. Vēl raksta autors stāsta par sarunām ar Kurskas apgabala Belgorodas pilsētas iedzīvotājiem, kas arī kādu laiku bija dzīvojuši vācu okupētā teritorijā.
“Nu, vectēv, vai vācieši plosījās, spīdzināja jūs?”
“Nē-e, nekā tāda nebija…suņa murgi tas viss!”
“Bet mājas taču dedzināja!”
“Jā-a, to nu gan…tiešām dedzināja. Vecās, nolaistās, sabrukušās būdeles. Teica – tā taču ir antisanitārija! Dažas no mājām apstrādāja ar kaut kādām smērvielām, baidījās no epidēmijām. Un cilvēkus no šīm mājām tad pārcēla uz citiem, labāk iekārtotiem mājokļiem.”
Vēl raksta autoram ir stāstīts, ka produktu vāciešiem esot bijis līdz kaklam, pat šokolādes netrūcis. Nekāda pēdējā ēdamā atņemšana no iedzīvotājiem nenotikusi, taisni otrādi, vācieši pat cienājuši vietējos bērnus ar šokolādi un ledenēm, bet krievu aviācijas uzlidojumu laikā tos pirmos ķēruši pie rokas un stiepuši uz patvertnēm. Bet viens krietni padzīvojis strādnieks no Staroja Oskolas uz autora provokatīvo jautājumu: “Nu ko, deva gan vācieši jums trūkties okupācijas laikā, vai ne?”, atbildējis: “Ko nu deva, neko nedeva… Vismaz normāli, kā cilvēki pie viņiem divus gadus padzīvojām (izcēlums mans – A.G.). Bet, lūk, kad mūsējie atnāca, tad gan tiešām dabūjām trūkties! Divus gadus mums nebija tiesību sarakstīties ne ar vienu. Daudzi no mums nokļuva lēģerī ne par šo, ne par to. Arī mans tēvs tai skaitā. Mēs ar māti palikām divi vien, cietām badu. Bet tēvs no nometnes atpakaļ neatgriezās, tur viņš arī nomira.”
Turpat var arī iepazīties ar padomju (krievu) karavīru attieksmi pret vācu civiliedzīvotājiem. Fakti ņemti no Maksa Gastinga grāmatas “Armagedons: kauja par Vāciju, 1944-1945”. “Pirmais krievu iebrukums Vācijas austrumu rajonos notika jau 1944. gada oktobrī, kad sarkanās armijas daļas sagrāba dažus pierobežas ciematus. Pēc 5 dienām viņus no turienes padzina un vācu zaldātiem pavērās neaprakstāma šausmu aina. Diez vai bija kaut viens civiliedzīvotājs, kam laimējās izbēgt no mokpilnās nāves krievu zaldātu ķetnās. Sievietes krusteniski pienagloja šķūņu durvīs un uz apgāztiem ratiem, vai arī, pēc izvarošanas, sašķaidīja ar tanku kāpurķēdēm. Viņu bērnus arī tikpat zvēriski nogalināja. 40 franču karagūstekņus, kas bija nodarbināti lauku darbos apkārtnes viensētās, “atbrīvotāji” uz vietas nošāva. Tāds pat liktenis piemeklēja arī pārliecinātos vācu komunistus. Sarkanarmiešu rīcība nebija stihiskas, nemotivētas cietsirdības izpausme, tas bija valstiski atbalstīts, mērķtiecīgs sadisms.”
Autors atgādina, ka 1944. gadā, čečenu tautas deportācijas laikā, NKVD dzīvus sadedzināja 700 kalnu ciemata Haibaha iedzīvotājus tikai tā iemesla dēļ, ka nebija pietiekami daudz smago mašīnu, ar kurām šos cilvēkus varētu nogādāt Groznijā. Arī patlaban nu jau teju 10 gadu garumā turpinās tāds pat bezjēdzīgs krievu zaldātu sadisms Čečenijā.
Tiek citēti arī fragmenti no kāda vācu autora Ralfa Georga Reuta raksta: “…padomju tanku avangarda daļas ar savām kāpurķēdēm samala bēgļu vezumus dienvidos no Gumbinnenes pilsētas, netālu no Grossvaltersdormas. Bet Nemmesdorfā pie Angerappas upes tika sarīkots patiešām īpaši asiņains slaktiņš. Karavīri piesita ar naglām pie šķūņu vārtiem izvarotās sievietes, ar šauteņu laidnēm lauza galvas maziem bērniem. Praktiski visi šīs vietas iedzīvotāji tika zvēriski nogalināti, izņemot tos, kas gāja bojā no šāviena pakausī – tā stāstījusi kāda lieciniece pēc 2. Pasaules kara beigām.”
Autors atgādina, ka neskaitāmus aicinājumus uz šādu zvērīgu rīcību savulaik publicējis rakstnieks-publicists, kvēls Staļina pielūdzējs, žīds Iļja Ērenburgs. “Nogalini! Vācieši nav cilvēki! Vācu sieviešu rasisko augstprātību lauz ar varu, lai viņas kļūst par tavu likumīgo laupījumu!”. Šādi un vēl radikālāki aicinājumi tika drukāti un izplatīti vairāku miljonu tirāžā. Protams, ne jau viens pats Ērenburgs apzināti kurināja naidu pret vāciešiem, tādu rakstnieku, žurnālistu, kinorežisoru bija simtiem un pat tūkstošiem.
Tai pat laikā raksta autors atzīmē, ka nekur nav varējis atrast dokumentālus piemērus, kas liecinātu, ka vācieši arī būtu rīkojušies tādā pat veidā (protams, atskaitot žīdu rakstnieku un padomju propagandas izdomājumus). “Vācu piekoptā cietsirdība neizgāja ārpus tās cietsirdības rāmjiem, kas vispār ir raksturīga karam kā tādam. Tā bija cietsirdība, ko izrādīja jebkura Eiropas armija, un tikai. Šinī jomā neviena no tām, protams, nevarēja sacensties ar krievu armiju.”
Varētu vēl daudz ko citēt no šī Čečenu Patriota raksta, bet iesaku labāk katram, kam pieejams internets, pašam to uzmeklēt un pilnībā izlasīt. Protams, rūpīgi meklējot, var atrast arī citus tamlīdzīgus rakstus.
Pie iepriekš minētā it kā jau nebūtu īpaši daudz ko piebilst. Varu tikai aicināt apzināt tos vēl dzīvi esošos cilvēkus, kas atceras vācu laikus Latvijā 1941.-45.g., pierakstīt viņu atmiņas, lai nākamajām paaudzēm būtu arī kāda objektīva vēstures liecība, ne tikai padomju un cionistu-masonu režīma murgi, no kuriem joprojām čum un mudž Latvijas muzeji un vēstures arhīvi.
Un, visbeidzot, uz mūžseno jautājumu: “Kas būtu noticis, ja vācieši 2. pasaules karā būtu uzvarējuši?” (vēsturē, atšķirībā no fizikas, to, diemžēl, nav iespējams pārbaudīt ar zinātniska eksperimenta palīdzību), varu sniegt šādu atbildi – būtu tas pats, kas jau bija 700 gadus, kad dzīvojām vācu pakļautībā. Paradīze, protams, tā nebija, taču mūsu tauta izdzīvoja un neasimilējās – pa daļai tāpēc, ka vācieši, atšķirībā no padomiešiem un eiropiešiem, nepropagandēja rasu un tautu saplūšanu. Katrā ziņā ekonomiski mums noteikti klātos labāk (lai atceramies augsto vienkāršās tautas dzīves līmeni hitleriskajā Vācijā). Un, kaut arī Latvija ne juridiski, ne arī faktiski droši vien neskaitītos Neatkarīga valsts (patlaban mēs taču arī esam ES kolonija), tomēr, atšķirībā no mūsdienām, mūsu tautas eksistence nebūtu apdraudēta – Latvieši dzīvotu pārtikuši, precētos ar saviem tautiešiem, viņiem dzimtu bērni…,vārdu sakot, viss noritētu tāpat, kā tas notika no vācu krustnešu iebrukuma Baltu cilšu apdzīvotās teritorijās līdz pat Ziemeļu karam 18. gadsimta sākumā, kura rezultātā Latviju pievienoja Krievijai – tad gan mūsu tauta sāka izmirt.
Vēstures gaitā, diemžēl, bieži mums ir nācies izvēlēties mazāko no diviem ļaunumiem. 1. pasaules kara laikā tas bija boļševiku režīms ar Ļeņinu (vienīgais, kas vismaz vārdos solīja un beigās, kaut arī sakostiem zobiem, iedeva neatkarību Latvijai), 2. Pasaules karā – nacistu režīms ar Hitleru priekšgalā. Tā ir mūsu patiesā vēsture, no tās nav jākaunas, bet tā ir jāskaidro visiem tiem, kas grib un var to saprast. Skaidrs, ka varturi-nodevēji to nedarīs (VV-F vēstures skaidrošanu, protams, nopietni uztvert nevar), tas ir mūsu – Latvju Patriotu – uzdevums!
Nezaudēsim ticību labākiem laikiem! Tumsa, kas pašlaik valda Latvijā, Eiropā un pasaulē, nebūs mūžīga! Arī mūsu ielā reiz būs svētki! – kā saka krievu paruna. Lūk, ar šādām domām sagaidīsim t.s. “Uzvaras svētkus”, kas mūsu tautas krietnākajiem dēliem un meitām, protams, ir sēru diena. Bet gan jau nāks laiks, kad mēs svinēsim savas – Īstās Uzvaras dienu! Cīnīsimies, lai tā pienāk pēc iespējas ātrāk!

NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪNAI SVEIKS !!!

26.04.2005. AIVARS GEDROICS