1916.gada vasarā ASV austrumkrasta pludmalēs atpūšas neparasti daudz cilvēku. Amerikāņi straumēm plūst uz jūru, lai glābtos no ieilgušā karstuma. Tomēr prieki pārvēršas asiņainās šausmās: peldētājiem uzbŗūk haizivis.
Notikums, kas iedvesmoja filmu "Žokļi"- haizivju uzbrukumi Ņūdžersijas piekrastē7
284
0
1916.gada 1.jūlijs, Bīčheivenas piekraste. Ģērbies peldkostīmā 25 gadus vecais Čārlzs Vansants peld prom no pludmales, saukdams draisku suni, kas sekojis viņam vēsajā Atlantijas ūdenī. Arī šajā nedēļas nogalē amerikāņi no lielpilsētām bariem plūst uz Ņūdžersijas baltajām pludmalēm. Pieturas karstums, un jūrmalas vēji un ūdens ir īstās zāles pēc darba nedēļas, kad temperatūra sasniedza pat 36 grādus ēnā. Vansants, kas ikdienā strādā par biržas mākleri lielā uzņēmumā Filadelfijā, aizpeld tālu no krasta. Viņš joprojām var aizsniegt dibenu ar kājām un apstājas, lai pievilinātu savu četrkājaino draugu, bet suns piepeši pagriežas un sāk ātri peldēt uz krastu. Biržas mākleris stāv pusotra metra dziļajā ūdenī un neizpratnē cenšas sasaukt suni. Tikmēr krastā vairāki atpūtnieki ar šausmām aptver, kāpēc suns ir pagriezies atpakaļ. Vansantam no mugurpuses strauji tuvojas lielas zivs ēna. Daži cilvēki vicina rokas un kliedz: "Uzmanies, uzmanies!", bet Vansants to nedzird. Viļņu šalkas un citu peldētāju skaļās izpriecas apslāpē brīdinājuma saucienus no krasta. Piepeši Vansants griezīgi iekliedzas un sāk mežonīgi vicināt rokas. Viņam ir iekodusi liela haizivs. Divi glābēji ātri ielec glābšanas laivā un airē pie jaunā vīrieša, kura ķermenis īsā laikā ir saplosīts lēveros un tagad biedējoši iekrāso ūdeni sarkanu. Viņa tēvs un jaunākā māsa izmisuši noskatās, kā laiva pārāk lēnu tuvojas asiņu plankumam. Tur Vansants pēdējiem spēkiem cenšas noturēties ūdens virspusē. Viens no glābējiem satver viņu aiz padusēm un cenšas ievilkt laivā, taču plēsoņa neatlaiž tvērienu. Cīniņš turpinās, kamēr otrs glābējs airē laivu uz krasta pusi. Haizivs paver žokļus un palaiž vaļā savu upuri tikai tad, kad tās vēders jau skar gandrīz jūras dibenu. Mākleris ir smagi cietis un straumēm asiņo, kad viņu izceļ BĪčheivenas peldvietas krastā. Atpūtnieki šausmās redz, ka no viņa ciskas palikušas tikai cīpslas un kauls - visa miesa ir norauta. Glābēji cenšas apturēt spēcīgo asiņošanu, ap cisku apsienot virvi, taču ir par vēlu. Simtiem pārbiedēto atpūtnieku acu priekšā Vansants mirst no asiņu zuduma.
Līdz šai sestdienai, 1916.gada 1.jūlijam, ļaudis ir jutušies pilnīgi droši, peldoties ASV austrumu piekrastē. Viņi, protams, ir dzirdējuši par haizivīm, taču ne jau te tās dzīvo! Haizivis jāmeklē siltajos ūdeņos pie Floridas vai Kalifornijas krastiem, un arī tur uzbrukumi cilvēkiem ir ļoti reti. Turpmākajām 12 dienās diemžēl notiks vairākas šaušalīgas nelaimes, kas mainīs šo priekšstatu uz visiem laikiem.
Vairākiem simtiem atpūtnieku BĪčheivenas pludmalē Vansanta nāve ir nesusi spēcīgu emocionālo šoku un pārdzīvojumus. Vietējie uzņēmēji, kas pelna lielu naudu ar viesnīcam, restorāniem un laivu nomu, ir noraizējušies par haizivs uzbrukuma ietekmi uz ienākumiem, taču laikā, kad radio un televīzija vēl neapvieno visu nāciju, lielākā daļa Amerikas paliek neziņā par notikumiem BĪčheivenā. Lielākie dienas laikraksti šo notikumu tikpat kā ignorē, piemēram, "The New York Times" par šo nelaimi publicē vien īsu ziņu 18.lappusē. Teksts ar nosaukumu "Miris pēc zivs uzbrukuma" īsi pavēsta, ka " Č. Vansantu sakoda, kad viņš peldējās BĪčheivenā". Arī citu Ņūdžersijas piekrastes pilsētu mēri un vietējie politiķi ir noraizējušies, bet ne jau par nelaimīgi saplosīto. Viņi neatlaidīgi cenšas nomierināt atpūtniekus, citēdami daudz dažādu ekspertu, kas apgalvo, ka haizivju uzbrukumu risks pie Ņūdžersijas krastiem tikpat kā nepastāv. 1916.gada 3.jūlijā Bīčheivenas pludmalē tiek uzstādīta zīme ar uzrakstu: "Atpūtniekiem nav jābaidās no haizivīm, zivju eksperts paziņo, ka zivs, kas saplosīja peldētāju, iespējams, mēģināja uzbrukt sunim." Lai nezaudētu vasaras ienākumus, vietējie politiķi sper netradicionālu drošības pasākumu soli - nolemj ieskaut visas lielākās pludmales ar izturīgiem metāla tīkliem, kas atturētu hazivis un citus bīstamus jūras nezvērus. Citur nelielās laivās patrulē glābēji, kam uzdots ātri izdzīt cilvēkus ārā no ūdens, ja krasta tuvumā parādās haizivs.
6.jūlijā aptuveni 44 kilometrus uz ziemeļiem no Bīčheivenas Čārlzs Brūders dodas ūdenī pie Springleikas. Viņš nicīgi noraida pēdējo dienu satraukumu par haizivju uzbrukumu Čārlzam Vansantam. "Vansantu nevarēja nogalināt haizivs. Haizivis ir lielas un izskatās bīstamas, bet ir pilnīgi nekaitīgas," Brūders pārliecināti apgalvo saviem kolēģiem. Viņam ir pieredze ar šīm plēsoņām no ciemošanās Kalifornijā: tur tās tūlīt nozuda, līdzko viņš ielēca ūdenī. Brūders bravūrīgi aizpeld aptuveni 500 metru no krasta, nenojauzdams, ka zem ūdens slēpjas lielas briesmas. Krastā daudzi stāv un skatās uz veiklo peldētāju. Katru vēzienu viņš izpilda apbrīnojami tehniski, kas peldēšanu jūrā - tā laika modes kliedzienu - padara par neko vairāk kā bērnu spēlīti. Piepeši augstu gaisā uzšaujas ūdens stabs. Kāda sieviete uzsauc glābējam: Vīrietis sarkanajā laivā droši vien ir savainojies." Patiesībā viņa neredz sarkanu laivu. Tās ir Brūdera asinis, kas iekrāso ūdeni. Divi glābēji strauji iestumj ūdenī laivu un airē kā traki, lai nokļūtu līdz asiņu plankumam. Pietuvojušies viņi redz, ka Brūderam uzbrūk milzīga haizivs. "Haizivs uzbruka vēlreiz, kad mēs bijām pavisam tuvu, un izrāva viņam vēderā lielu caurumu," vēlāk ar šausmām atcerējās viens no glābējiem. Brūders mirkli pazūd. Tad viņš atkal parādās virs ūdens, un viens no glābējiem satver viņu zem padusēm. Ir pārsteidzoši viegli ievilkt haizivs upuri laivā, un mirkli vēlāk glābēji saprot, kāpēc, - no brašā peldētāja ir palicis pāri ļoti maz. Abas kājas zem ceļiem ir pazudušas, bet vēderā redzama liela brūce. "Man iekoda hazivs," izstosta Brūders un pastāsta, ka haizivs bijusi pelēka, ar smilšpapīram līdzīgu ādu. "Vispirms man šķita, ka tā palaidīs mani vaļā, bet tad haizivs atgriezās un nokoda kāju. Purināja mani tā, kā terjers purina žurku," peldētājs stāsta ceļā uz krastu. "Tad haizivs mani uz brīdi palaida, bet pēc tam atgriezās un nokoda otru kāju. Tā ir liela un briesmīgi izsalkusi," Brūders paspēj izstostīt, pirms aizver acis un ieslīdz nemaņā. Dažas minūtes vēlāk viņš mirst.
Tagad piekrastes sargi reaģē nekavējoties. Peldētājiem jāpamet ūdeņus pirms haizivis uzbrūk atkal. Pirmo reizi ASV vēsturē visas austrumkrasta pludmales paliek tukšas. Dažas stundas pēc Brūdera pēdējā elpas vilciena Springleikas pludmalē Ņūdžersijas liedagos vairs nav neviena peldētāja. "Haizivju panika" ir pārņēmusi visas Amerikas Savienotās Valstis.
Nākamajā dienā visas avīzes plaši aprakstīja Springleikas haizivs uzbrukumu. Pat skeptiskā "The New York Times" jau pirmajā lappusē ziņo: "Haizivs pie Ņūdžersijas krastiem nokož peldētājam abas kājas." Eksperti joprojām nav pārliecināti, ka uzbrukumus veikusi haizivs. Šīs plēsoņas nav īpaši daudz pētītas, un vairāki zinātnieki pārliecināti apgalvo, ka haizivij nemaz nav tik stipra kodiena, lai tā spētu nokost cilvēkam kāju. Citi domā, ka Čārlza Brūdera slepkava drīzāk bijis valis vai liela zobenzivs. Ar haizivju tīkliem un laivās patrulējošiem glābējiem vairāk nekā pietiek, lai atpūtnieki būtu drošībā, ja vien nepeldēs pārāk tālu. Panika aizvien pieņēmās spēkā, un uzņēmīgi sabiedrības pārstāvji politiķiem sūtīja savus priekšlikumus haizivju apkarošanai. Tiesa, lielākā to daļa bija nekam nederīgi fantāzijas augļi: "Haizivju ķeršanai jāizmanto dzelzs troses", "Aiz laivas jāvelk ar dinamītu piepildītas lelles-zēni", "Palaidiet pret haizivi zemūdeni", "Iemetiet jūrā zirga līķi. Kad haizivs ieradīsies ēst, nošaujiet to", "Izgatavojiet cilvēka izskata lelles un piepildiet tās ar nāvējošu indi".
Arī ASV Zivrūpniecības ministrija cenšas pieklusināt pastāvošos draudus. "Tūkstošiem cilvēku ir peldējušies katru gadu un nav noticis neviens uzbrukums. Šāda drošība nepastāv pat saskarsmē ar suņiem, kaķiem vai zirgiem", apgalvo ministrija. Tomēr daudzie atpūtnieki vairs neklausās ekspertu mierinājumos, viņi pieprasa rīcību. Kūrvietas pieliek pūles, lai nezaudētu vasarniekus. Tās nolīgst motorlaivas ar bruņotiem sargiem. Šiem sargiem ir visi nepieciešamie ieroči plēsoņu aizbaidīšanai un nogalināšanai: šautenes, cirvji, harpūnas un pistoles. Lai pievilinātu haizivis, laivas velk aiz sevis virvēs iesietu jēra gaļu. Tajā paslēpti stipri āķi, kam jānotur jūras nezvērs pietiekami ilgi, lai sargi paspētu nomērķēt un izšaut. Tikai Springleikā vien 8.jūlijā gar krastu braukā trīs šādas patruļas. Drīz avīzes sāk saņemt dažādus biedējošus ziņojumus. Netālu no Springleikas kāds glābējs sastopt 3,5 metrus garu haizivi, kas riņķo ap viņa laivu. Plēsoņa maina kursu tikai pēc tam, kad viņš vairākas reizes tai iesit pa galvu ar smago airi. Pie Bīčheivenas divi makšķernieki noķer uz āķa smilšu haizivi. Vini iešauj tai galvā ar revolveri. Beijonnā, tikai piecus kilometrus no Ņujorkas, kāds policists mēģina aizbaidīt haizivi no krasta, iztukšodams visu aptveri. Tā pagriežas un pazūd tikai tad, kad lode trāpījusi tai pierē.
Paniskās bailes no haizivīm sasniedz jaunus augstumus, kad avīzes citē kuģu kapteiņus, kuri stāsta: visa Atlantijas okeāna piekraste ir pilna milzīgiem haizivju bariem. Nelielu haizivju bari nav nekas neparasts, bet tagad ūdenī mudž visu izmēru haizivis, turklāt tās peld tuvāk krastam nekā jebkad agrāk. Beidzot arī prezidents Vudro Vilsons ir spiests iejaukties "haizivju problēmā". 1916.gads ir vēlēšanu gads, un bijušais Ņūdžersijas gubernators nevar atļauties izrādīt nespēju rīkoties - plēsoņu invāzija apdraud viņa pārvēlēšanu. Vilsons tālredzīgi izraugās ierēdni, kam jāvada cīņa ar haizivīm, mobilizējot visu krasta apsardzi gar austrumkrastu un pavēlot nogalināt pēc iespējas vairāk asinskāro plēsoņu - haizivju.
Doma par asinskārām zivīm šausmina amerikāņus, un daudzi atceļ braucienus uz piekrasti. Kūrvietas atbild ar drudžainiem apliecinājumiem, ka viņu pludmalē drošība ir visaugstākajā līmenī. "Nāciet un pasmejieties par haizivīm - mums ir metāla haizivju siets," uzmundrinoši raksta kādas kūrvietas direktors. Piecas dienas pēc Brūvera nāves amerikāņi pamazām sāk atgriezties pludmalēs. Bailes palīdz pārvarēt arī neciešamais karstums, kas pieturas vairākas nedēļas un lielajās pilsētās ir prasījis cilvēku upurus. Jūrmalas baltajās smiltīs atgriežas dzīvesprieks, tomēr notiek ļaunākais iespējamais: haizivis atkal uzbrūk un šoreiz pilnīgi neidomājamā vietā.
Matavanas pilsēta atrodas 25 kilometru attālumā no Atlantijas okēana krasta, un starp mazo rūpniecības pilsētiņu un Raritanas līci okeānā ieplūst neliela upe. Tā ir tikai 10-12 metru plata un piecus metrus dziļa. Kad Raritanas līcī ieplūst paisuma ūdeņi, sālsūdens iespiežas vairākus kilometrus tālu upē, tomēr tā allaž ir duļķaina kā zupa. Brūnais ūdens neatbaida peldēšanās prieku baudītājus, jo tveicē tas atvēsina tieši tikpat labi kā kristāldzidrs. Kapteins Tomass Kotrels savā zvejas kuterī brauc augšup pa upi, kad pamana lielu haizivi, kas peld uz Matavanu. Kotrels piestāj pie upes pirmā tilta un skrien, ko kājas nes, pie telefona. Viņš nodod vēsti šerifam, kurš savukārt atbild, ka Kotrels, visticamāk, ir dabūjis saulesdūrienu. Kāds cits viņam blakus, nicīgi smiedamies, komentē - Matavanā esot lielākas izredzes ieraudzīt ziloni nekā haizivi. Kotrels ir nikns, taču dodas tālāk un pa ceļam cenšas par tuvojošos haizivi brīdināt pēc iespējas vairāk cilvēku.
Kad 11 gadus vecais Lesters Stilvels dažas stundas vēlāk plunčājas ūdenī kopā ar draugiem, viņš nenojauš, ka tuvojas briesmas. "Paskatieties, es varu gulēt uz ūdens," Lesters gavilē. Viņš neievēro, ka citi bērni pārsteigti skatās uz pavisam ko citu: milzīgu koka stumbru, kas tuvojas. Piepeši Lesteru ar kliedzienu novelk lejup, un viņa pārbiedētie draugi sauc: "Lesters pazuda!" Pēc tam bērni pamana ūdenī muguras spuru un dzird skaļus šļakstus. Viņi ierauga Lesteru briesmoņa žokļos. Bērni, kaili un panikas pārņemti, izskrien no ūdens un metas uz pilsētu. Joņodami pa ielām, viņi kliedz: "Haizivs, haizivs!", bet neviens viņiem netic. Par spīti haizivju panikai, kas pārņēmusi visu Ņūdžersijas štatu, ir pārāk neticami, ka haizivs pa mazu, duļķainu upīti būtu atpeldējusi līdz Matavanai.
Stenlijs Fišers savā zivju tīrītavā dzird bērnu kliedzienus un tūlīt steidzas uz upi kopā ar diviem vīriem. Visi trīs zina, ka Lesteram ir epilepsija, un baidās, ka bērnam uznākusi lēkme. Trīs vīri vairākas reizes ienirst duļķainajā ūdenī, bet Lesteru nekur nemana. Atskrien arī citi cilvēki, un ir ieradušies Lestera vecāki. Viens no vīriem ūdenī pie kājas sajūt kaut ko cietu un līdzīgu smilšpapīram, tāpēc pagriežas un ātri peld uz krastu. Pārējie viņam seko. Neviens neko nesaka, bet visi nojauš, ka ūdenī uzglūn kaut kas briesmīgs. Redzēdams Lestera raudošos vecākus, Fišers nolemj pēdējo reizi ienirt, lai sameklētu zēnu, kas droši vien nogrimis dibenā. Viņš grib izpētīt dziļu bedri upes dibenā gabaliņu tālāk no krasta. Fišers ielec ūdenī un ienirst līdz bedres dibenam. Viņš akli taustās ar rokām pa upes gultni un piepeši pamana Lestera nedzīvo torsu. No zēna nekas daudz nav palicis pāri. Fišers atrauj līķi no zariem un dubļiem un peld augšup, paņēmis to zem rokas. Brīdī, kad viņš atsperas no dibena, viņam uzbrūk haizivs. Tā iekož Fišeram ciskā, un viņš, sāpju pārņemts, palaiž vaļā zēna bālo līķi, kas pazūd duļķainajā ūdenī. Haizivs ir kārtīgi ieķērusies, bet Fišers ir liels, teju 100 kilogramu smags vīrs. Viņš cīnās cik jaudas, lai izrautos no nezvēra asajiem zobiem. Haizivs viņu divas reizes pavelk zem ūdens, bet abas reizes viņš atkal iznirst. Tikai tad, kad cits zvejnieks piebrauc pietiekami tuvu, lai varētu iesist haizivij ar airi, tā palaiž Fišeru vaļā. Cilvēki krastā pasviež drosmīgajam peldētājam virvi un izvelk viņu drošībā. Asinis plūst no Fišera ciskas kā strūklaka. Ir izkosti lieli miesas gabali un redzams kauls. "Ak dievs!" Fišers vaid un lokās sāpēs. Kāds Matavanas ārsts mēģina apturēt asiņu straumi ar virvi, taču Fišers ir zaudējis pārāk daudz asiņu un mirst.
Tev patiks šie raksti
