Nirnberga0

NIRNBERGAS PRĀVAI – 60

Šogad aprit 60 gadi, kopš beidzās plaši pazīstamā t.s. ”Nirnbergas prāva”, kurā Otrā Pasaules kara uzvarētājvalstis tiesāja sakautās nacistiskās Vācijas varasvīrus un militāros darbiniekus. Šo prāvu kā paraugu mēdz minēt gan prokrieviskie politiskie spēki (Redz, kā izgāja fašistiem! Un mūsdienu „naciķus” tas pats sagaida!), gan arī daudzi nacionālpatriotiski (vismaz vārdos) veidojumi, akcentējot to, protams, savādāk – lūk, tikpat taisnīgi būtu jātiesā arī komunistiskie noziedznieki! Daži pat aizrunājas tiktāl, ka šai tiesāšanai simboliskuma dēļ jānotiekot turpat Nirnbergā.
Tam, ka komunistiskie noziedznieki ir jātiesā, es, protams, piekrītu, tāpat ceru sagaidīt brīdi, kad tiesās arī pašreizējos 4.maija režīma darboņus par viņu piekopto atklāto genocīdu pret Latviešu tautu, tomēr nekādi nevaru piekrist tam, ka „Nirnbergas prāva” būtu godīgas un taisnīgas tiesas etalons. Manuprāt, tā bija klasiska uzvarētājvalstu izrēķināšanās ar viņiem nevēlamiem un bīstamiem uzvarētās valsts līderiem, kuri arī pēc sakāves būtu varējuši traucēt pārvaldīt okupēto Vāciju tā, kā to gribējās tās iekarotājiem. Tāpēc viņus vajadzēja dabūt pie malas, sodīt ar nāvi, vai vismaz ilgstošu cietumsodu. Protams, īstie iemesli atklāti saukti netika, tiesājamos apvainoja genocīdā, noziegumos pret cilvēci...utt. Tas nekas, ka pašu tiesnešu valstu rīcība kara laikā ne ar ko īpaši nebija atšķīrusies no to rīcības, kuri tika apsūdzēti šajos smagajos noziegumos (ar ko, piemēram, atšķīrās Drēzdenes sabumbošana no Staļingradas bombardēšanas; noziegumi pret civiliedzīvotājiem vācu iekarotajās teritorijās no noziegumiem pret vācu mierīgajiem ļaudīm, it īpaši padomju karaspēka ieņemtajā teritorijā?...utt.). Nekādi tiesājamo protesti šajā sakarā netika uzklausīti, jebkuri mēģinājumi aizrādīt, ka paši tiesneši ir līdzatbildīgi kara izraisīšanā un karojuši ne mazāk (varbūt pat vairāk) agresīvi un nežēlīgi kā apsūdzētie, ka daudzi apgalvojumi par gāzes kamerām un citām lietām, ko vēlāk nodēvēja par Holokaustu, ir pārspīlēti un pat izdomāti, nekavējoties tika rupji pārtraukti vispirms jau no padomju prokurora, tad arī viņa angļu, franču un amerikāņu kolēģu puses. Vispār šajā prāvā tam, ko teica apsūdzētie, bija ļoti maza vai tikpat kā nekāda nozīme, jo tās iznākums jau iepriekš bija izlemts un zināms. Protams, ne viss iznāca tik gludi, kā iecerēts, dažus apsūdzētos (piem., Vācijas ekonomikas ministru Šahtu) nācās attaisnot, jo pat politiski angažētie izmeklētāji tomēr nebija varējuši atrast pierādījumus tam, ka rūpēties par savas valsts, lai kāda tā arī būtu, ekonomisko atdzimšanu un augšupeju būtu krimināli sodāma lieta; tāpat ne visiem izdevās piespriest nāvessodu – grūti bija pataisīt par kara noziedznieku R.Hesu, kurš taču devās savā riskantajā lidojumā uz Angliju tikai tāpēc, lai noslēgtu mieru starp angļu un vācu tautu, taču par procentiem deviņdesmit prāvas organizētājiem izdevās sasniegt cerēto. Interesanti, protams, vērot, arī no šīs dienas skatupunkta, apsūdzēto uzvedību prāvas laikā. Tā bija dažāda, kā jau parasti šādās reizēs. Vieni bija gatavi atzīties visā, kur vien tiek apsūdzēti, lai tikai augstā tiesa apžēlojas un, pasarg’ Dievs, nesoda viņus ar nāvi, citi sākumā liedzās atzīt savu vainu, bet vēlāk nobijās un nolēma labāk atzīties, cerot uz soda mīkstināšanu, bet bija arī tādi (un te, pirmkārt, jāmin H.Gērings un R.Hess), kuri visas prāvas laikā turējās godam, neatzina viņiem inkriminētās apsūdzības un neko nenožēloja no savas pagātnes. „Man gribētos, lai katram no mums pietiktu dūšas vismaz vienreiz pateikt šiem okupantiem – Iepūtiet mums pakaļā!”, vienu brīdi savam advokātam emociju uzplūdā bija teicis Gērings. Nezinu, vai viņš pats lietoja tieši šo izteicienu, taču kopumā viņš izrādīja apbrīnojamu drošsirdību un nicinājumu pret saviem tiesātājiem, nedrebot un godam saņemot savu likteni. „Es jau no 16 gadu vecuma esmu pārstājis baidīties no nāves, un arī tagad nebaidos!”, viņš teica savā pēdējā vārdā, „ne no nāves sprieduma es baidos, bet no tā, ka varu tikt atzīts par gļēvuli un savas tautas nodevēju”. Cits tiesājamais – R.Hess – sacīja šādi: „Man bija tas gods kalpot dižākajam vācu tautas dēlam, kāds jebkad ir valdījis mūsu zemē... Es nenožēloju no savas pagātnes nenieka”. Šo drosmīgo vācu tautas dēlu rīcība, bez šaubām, pelna cieņu visu tautu Patriotu un Nelokāmo Cīnītāju skatījumā arī daudzu gadu desmitu un pat simtu garumā pēc šīs prāvas.
Sprieduma noslēgumā, kā zināms, 12 apsūdzētajiem tika piespriests nāves sods. Viskuriozākais fakts, ka to skaitā bija arī klātneesošais M.Bormans, kurš tika tiesāts aizmuguriski, lai gan nebūt nebija vienīgais augsta līmeņa varasvīrs, kura atrašanās vieta okupantiem nebija zināma, taču tos nez kāpēc Nirnbergā neklātienē netiesāja. Vairums vēsturnieku patlaban uzskata, ka Bormans ir gājis bojā ielu cīņās Berlīnē. R.Hesam tika piespriests mūža ieslodzījums, ko viņš cieta līdz pat 1980-to gadu beigām, kad tika neģēlīgi noslepkavots, jo pasaules sabiedriskā doma prasīja šo nevarīgo večuku beidzot taču atbrīvot, un Miša Gorbačovs kā uzvarētājvalsts PSRS pārstāvis, lai spodrinātu savu demokrāta tēlu, bija gatavs tam piekrist. Inscenētāji nevarēja izdomāt neko gudrāku, kā imitēt Hesa pašnāvību pakaroties, kas viņam nez kāpēc būtu bijis jāizdara, zinot, ka tuvākajā laikā visticamāk tiks atbrīvots (lai arī ļoti cienījamā vecumā būdams, Hess tomēr nebija kļuvis tik plānprātīgs, lai šādi neloģiski rīkotos). Arī vecs un slims šis drosmīgais cilvēks tobrīd Vācijā un Eiropā valdošajam režīmam bija bīstams. Kā liecina vēstures avoti, tad sprieduma izpildi apsūdzētie sagaidījuši godam, nelūguši žēlastību saviem slepkavām, nenožēlojuši grēkus, bet gan iespēju robežās centušies vēl pēdējo reizi atgādināt uzvarētājiem, ka šo netaisno spriedumu tie drīz vien būs spiesti nožēlot un ka brāļošanās ar komunistiem Rietumu pasaulei ilgi nevilksies. Viens no notiesātajiem, J.Štreihers, kas, starp citu, nevienu nebija nogalinājis, tikai izdevis pret žīdiem vērstu žurnālu, smīnīgi teica bendēm: „Tad nu labu dāvanu šogad žīdiem viņu svētkos esat sagādājuši, vai ne?”, jo notiesāto kāršana notika 1946.gada 16.oktobrī, kas „dīvainas sakritības” dēļ iekrita tieši Purima svētkos, ko žīdi atzīmē katru gadu savā laikā. Savukārt H.Gērings noindējās pirms nāves sprieduma izpildes, pārkožot nezin kur sadabūtu ciankālija ampulu, atvadu vēstulē norādot, ka viņa feldmaršala gods neļauj būt pakārtam, bet pašam darīt sev galu ir karavīra cienīga rīcība, ja karš ir zaudēts. Visu notiesāto līķi nekavējoties tika kremēti un viņu pelni izkaisīti vējos.
Ko mēs varam no notikušā secināt mūsdienās? Negribu teikt, ka visi apsūdzētie un notiesātie bija balti eņģelīši, bija starp viņiem tādi, kas pelnījuši cietumsodu un viens otrs varbūt pat nāvessodu. Tai pat laikā viņu tiesātāji bija ne labāki, to rokas bija pat vairāk asiņainas. Un, ja par „kara noziegumiem” sodīja ar nāvi ģenerāļus Jodlu un Keiteli, tad to pašu bija pelnījuši arī Eizenhauers, Žukovs, Rokosovskis, kuri arī uzvaras vārdā bija gatavi nesaudzēt ne savu, ne pretinieka kā militāro, tā civilo ļaužu dzīvību. Ja par „agresīvu ārpolitiku” tika pakārts Rībentrops, to pašu bija pelnījis arī Molotovs...utt. Vispār, no juridiskā viedokļa ir absurda tiesa, kur tiesātāji vienlaicīgi ir gan okupanti, gan apsūdzētāji, gan arī cietušie (tā viņi sevi pasniedza tiesā). Ja tiešām bija vēlme rīkot objektīvu tiesu, tai bija jāatrodas neitrālā teritorijā, tiesātāji nedrīkstēja būt ne uzvarētāji, ne uzvarētie, kā arī vajadzēja vienlīdz kritiski izvērtēt visu karā iesaistīto valstu civilo un militāro vadoņu rīcību. Bet „Nirnbergas prāva” bija vienkārši politiska izrēķināšanās ar sakautās Vācijas varturiem.
Protams, nav vairs iespējas pagriezt vēstures ratu atpakaļ; kā arī tajā 1946.gadā mēs, Latvieši, neko nebijām spējīgi mainīt prāvas gaitā, tāpat neko nespējam vairs izdarīt tagad, mirušos un netaisni notiesātos augšā neuzcelsim. Tomēr vienu gan gribētu Latvju Patriotiem likt aiz auss – nepasniegsim „Nirnbergas prāvu” kā taisnas tiesas paraugu, nestādīsim to kā piemēru mūsdienās un vēlamo nākotnē! Un, kad mūsu „labvēļi” mums kārtējo reizi pārmetīs Nirnbergas procesa rezultātu pārskatīšanu, gļēvi netaisnosimies, ka mēs nekādā gadījumā nevēlamies to darīt, ka mūs tie pilnībā apmierina, bet gan droši un atklāti pateiksim: „Jā, šī prāva bija netaisna, tās rezultāti ir jāpārskata! Tas ir visas progresīvās nākotnes sabiedrības uzdevums!”.

PAR TAISNĪGU ATTIEKSMI PRET MŪSU VĒSTURI CĪŅAI SVEIKS !!!


04.10.2006. AIVARS GEDROICS