1930. gads. Mākslinieks atgriežas Rēzeknē pēc vairāk kā 10 PSRS nodzīvotiem gadiem. Interesanti palasīt viņa iespaidus- no komunisma murga atgriežoties normālu cilvēku pasaulē. Logs uz pagātni viņam, kurš pārdzīvojis padomju iekārtas šausmas un arī mums- uz 30-to gadu Rēzekni...
Logs uz pagātni7
301
1
"Jau pirmā mazā stacija- Zilupe- atstaja uz mums - atbraucējiem no Padomju Savienības, spēcīgu iespaidu. Tīra istaba ar bufeti, kurā papilnam uzkožamo, ar garšīgām zupām, gaļas un zivju ēdieniem, ar logiem,kuru baltie aizkari pasvītro debesu zilumu un istabas puķu zaļumu. Bufetniecei un dzelzceļa kalpotajiem sejā neparasts miers, smaidi viņu sejās nepiespiesti un dabiski, un tu iegrimsti siltajā un gandrīz aizmirstajā dzimtajā novadā. Bikli apvaicājies par to vai citu ēdienu, un neticas, ka to visu var nopirkt un apēst."
"Vēl pāris stundu un mēs ar sievu un mazo dēlu jau kāpjam ormaņa ratos Rēzeknē. Pagājuši jau piecpadsmit gadu, kopš pēdējo reizi bijām šajā nelielajā pilsētiņā. Tādas pašas ielas, tādi paši namiņi un tapat no koka letēm māju priekšā pārdod saldumus, citronus un citus sīkus kārumus. Jauna apaļīga ebrejiete smaidot pavada mūs ar skatienu. Cik ļoti mēs esam noilgojušies pēc šiem siltajiem, patiesajiem smaidiem! Pēdējos mēnešos Maskavā mēs tādus neredzējām vispār."
Vai tiešām es atkal esmu pilsētā, kur es kādreiz rotaļājos kā bērns, kur dzīvoju kā junkurs un pēc tam divus mēnešus kā jauns virsnieks? Vai tiešam šī zeme un debesis sildīs un glāstīs mani tāpat kā pirms revolūcijas? Vienpadsmit gadu padomju skolotaja un mākslinieka stāžs nedod iespēju uzreiz norobežoties no pēdējiem gadiem, liek uz visu raudzīties ar kaut kādiem aizspriedumiem un neuzticību. Apskauju un skūpstu māsu un veco māmuļu un tomēr dvēselē cieši sēž padomju cilvēks. Vairakus mēnešus saulainu dienu centos dziedināt padomju sasprindzinajumu, bet apturēt laiku tomēr neizdevās...
"Cik priecīgi un patīkami pastaigaties pa mazo Rēzekni un just dvēseles mieru, kas plūst no šīs pilsētiņas. Cilvēki smida un smejas un viņos nejūt sasprindzinājumu, saraustītu kustību un rupjību. Letes un veikali ir pilni preču un pārdevēji ir laipni. Tirgus dienās rati un letes vai lūst no lauku produktu un izstrādajumu pārpilnības. Tirgus dienās verd dzīve, un šī dzīve nepavisam nav tada, kā padomju Krievijā. Visu raibo pūli paspilgtina svaiga, spēka pilna jaunatne ar sārtiem vaigiem, spilgtiem tērpiem, smiekliem , ar brīnišķīgiem zobiem un jautrām acīm.Svaiga siena un vietām darvas smarža no riteņiem un mucām neapslapē labo, saulaino dienu un jauko iespaidu par visu šo pūli.
"Cik apbrīnojami jauki ir tādi stūrīši uz šīs planētas, kuri ir saglabājuši savu vēsturi, paražas, tērpus, individualitāti un cik vulgāras un pretīgas ir tās vietas, kur visus cenšas padarīt vienādus un cenšas visiem iepotēt izkastrētu, mirušu kultūru, kura nogalina visu personisko. Kur citur slēpjas mūsu šīs pasaules dzīves brīnišķīgums, ja ne zemes un visas pasules neparastās daudzveidības izjušanā un iespējā just saviļņojumu no citu zemju, krāsu, noskaņojumu un pārdzīvojumu cilvēkiem..."
"Vakara krēslā, atgriežoties Rēzeknē , es ilgi un ar neviļus piezagušos sāpi domāju- vai tiešam nevar visas šīs vērtības kaut kā uz simt gadiem saglabāt mūsu bērniem. Man bija maz ticības, ka tāda, kā tagad, Latgale spēs saglabāties ilgi."
Tev patiks šie raksti
ļoti patika raksts. 
