Šajā rakstā tā dziļāk ielūkosimies 1967.gadā notikušajā aviokatastrofā pie Liepājas.
Liepājas aviokatastrofa 1967. gadā19
500
5
Ar reisu ''L-51'' daudzi no Rīgas 30. decembra sestdienas rītā steidzās mājup, lai sagaidītu 1968. gadu. Lidmašīna ''An - 24Б'' pietuvojusies Liepājai no dispečera saņēma rīkojumu nosēsties no jūras puses, jo vējš ieslīpi pūta no Rīgas (austrumu) puses. Lidmašīnas komandieris iebilda, ka vēja stiprums ir neliels un tika nolemts nosēsties pa vējam. Dispečerim Ivanam Lukjanovam iebildumu nebija. Četru kilometru attālumā no skrejceļa, kur atradās rādiobāka (tā atradās Grobiņas teritorijā iepretim Saules ielas namiem Nr. 45,47 kur tagad atrodas pļaviņa) izrādījās, ka lidmašīna atrodas 300 m aukstumā un tas neatbilda otimālajam augstumam, kas bija ap 200 m. Rezultatā lidmašīnas komandieris pieņēma lēmumu izmest vēl vienu riņķi virs lidlauka un nolaisties ar nākamo piegājienu. No komandiera Aleksandra Kostirina paskaidrojuma izmeklēšanas komisijai. ''Devu komandu ievilkt atpakaļ riteņus un novākt aizplākšņus, sāku izeju uz otru riņķi, un tajā brīdī ar lidmašīnu kaut kas notika. Bija dzirdams kaut kāds būkšķis, šķiet labajā dzinējā. Pēc mēraparāta ievēroju 40 grādu sānsveri. Visu uzmanību veltījām lidmašīnas izlīdzināšanai. Ar lielām grūtībām mums ar otru pilotu tas arī izdevās, bet tad sekoja trieciens pret zemi. Lidmašīna palēcās un kādu laiku lidoja, pēc trieciena es pavēlēju iesēgt ugunsdzēšamo sistēmu. Manuprāt mehāniķis to izpildīja.'' Lidmašina ar ievilktiem riteņiem sākotnēji ar fizelāžas apakšējo daļu atsitās pret zemi. Pēc tam, virs pašas zemes nolidojot vēl 140 metru, labo spārnu nošķēla telefona stabs. Nevadāmais lidaparāts nolidoja vēl 1270 metru ar 48 grādu labo sānsveri un nogāzās. Lidmašīna nogāzās starp ''Bāliņu'' un ''Sliežu'' mājām.
Ilga un Elmārs Veisi pašlaik dzīvo Grobiņā, taču 60. gadu beigās
mitinājās ''Bāliņu'' mājās netālu no lidostas. Lidmašīna nogzās uz
viņu lauka.
''Bijām piecēlušies. Dzirdējām, ka parastā laikā - ap 8.30 - nāk
lidmašīna, un pēkšņi atskanēja spēcīgs būkšķis, gluži kā sprādziens.
Gājām skatīties. Viss kluss un tumšs, bet viens cilvēks krievu
valodā kliedza: ''Palīgā! Palīgā!'' Tas bija lidmašīnas komandieris.
Gājām uz Ālandes dzelzceļa staciju un sazvanījām ātros. Prasīja,
cik mašīnu vajag. Ko mēs zinājām? Bija tumšs, atsūtīja deviņas
mašīnas (pēc citām ziņām - 15), bet visās jau vairs nebija ko likt...
Tos, kas bija dzīvi, nesām uz ''Sliežu'' mājām pie Jevgēņijas Brizgas,
vilkāmar segām pāri slapjam laukam, grāvim, apsedzam. Ātrie
bija klāt ātri un visus veda prom. Nāca gaismiņa, un pavērās
šausmīgs skats, cilvēki sarauti gabalos. Mazas bērnu rociņas...''
Seši pasažieri un divi lidotāji tika līdz Liepājas vecās slimnīcas
nodaļām, citi, kuru dzīvība karājās matu galā, mira pa ceļam vai
uz operācijas galda. Toreizējā medicīnas māsa Ausma Blikerte
1967. gada beigas atceras kā murgu. Traumatalogi Teodors Eniņš,
Ilgonis Pīrs un citi kolēģi nevarēja gulēt diennaktīm.
Lielākā daļa pasažieru satikās ar nāvi, gūstot galvas traumas, kā
arī tādēļ, ka, cilvēkiem paliekot savos lidmašīnas sēdekļos, tika
saplosīta viņu iegurņu daļa un viņi noasiņoja.
No Igora Vinokurova teiktā : ''Viss notika ātri un mierīgi, panikas
nebija. Pirms atsišanās pret zemi mēs ar matrozi Ļevu Novikovu
saskatījāmies un es viņam sacīju ''Ļova, kaut kā ātri nolaižamies!''
Tad bija tāds dubultsitiens, ar vienu spārnu lidmašīna atsitās pret
telefona stabu, bet tad nogāzās pavisam. Lidmašīnai lūstot, mani
izmeta ārā, šķiet pa augšu, caur izveidojušos caurumu. Nodomāju,
ka tūlīt būs sprādziens. Locekļi bija salauzīti, mirku asinīs, centos
uz viena elkoņa airēties prom no lidmašīnas, bet ātri zaudēju spēkus.
Sēdēju lidaparāta vidū pie iluminatora un nebiju piesprādzējies.
Tos, kas bija piesprādzēti, samala kopā
ar krēsliem... Ļovu bija grūti atpazīt, es viņu pazinu tikai pēc
tetovējuma... '' Pēc avārijas Igoram amputēja abas kājas, bet tas
viņu savos 28 gados neapturēja no sapņa doties jūrā. Ar protēzēm
viņš gāja jūrā vēl 27 gadus.
Liktenīgo reisu vadīja ekipāža, kuru komandēja 30 gadu vecais un trīs tūkstošus stundu līdz tam jau nolidojušais Aleksandrs Kostirins. Stūrmanis Anatolijs Naucēvičs, kurš atradās aiz viņa arī brīnumainā kārtā izdzīvoja. Viņiem turpat blakus gāja bojā otrs pilots Eduards Smirnovs un bortmehāniķis Nikolajs Antipovs. No smagām traumām mira arī lidmašinas pavadone Valentīna Barnoļicka, kura liktenīgajā reisā devās, it kā aizstājot kādu kolēģi, kura svinēja kāzas... Aleksandram Kostirinam tagad (2012. gadā) ir 75. gadi, pēc avārijas pie Liepājas viņš nolidoja vēl 17. gadu, pilotējot lidaparātu ''Tu-134''. Kostirins ar lidmašīnu ir kritis vēlreiz, taču gaisa kuģi izdevies veiksmīgi nosēdināt bez cietušajiem. Abi ar stūrmani dzīvo šodien Rīgā.
No Anatolija Tabatčikava stāstītā : ''Lidmašīnā es biju aizmidzis un
nebiju piesprādzējies, tas, visticamāk, mani arī izglāba. Sajutu
spēcīgu triecienu, pamodos, lidmašīna, šķiet, vēl pacēlās gaisā.
Sanāca, ka mani katastrofas brīdī izmeta ārā no lidmašīnas pa
aizmuguri, jo atdalījās astes gals. Sēdēju lidaparāta vidū pie ejas,
blakus pie iluminatora bija majors Pavlovs, kurš gāja bojā. Tā kā
biju sportists - futbola vārtsargs, gaisā mācēju sakoordinēties.
Sapratu, ja atsitīšos ar galvu, mani neviens vairs kopā nesaliks.
Kūleņoju, piesedzoties ar rokām un kājām, protams, savus locekļus
salauzu. Tad zaudēju samaņu. Kāda sieviete (Jevgēņija Brizga)
ar savu vecāka gadugājuma radinieku mani aizvilka uz mājām, kur
bija spilgta gaisma, un es atjēdzos. Redzēju, viņa attaisa skapīti,
velk ārā palagus un tos plēš.Vecais vīrs nesa dēlīšus, kurus viņi lika
klāt locekļiem kā šinas. Tad viņi atnesa vēl tādu bārdainu jūrnieku.
Viņam viss vēders bija vaļā, sieviete iekšējos orgānus lika atpakaļ,
bet vīrietis kliedza. Liekas, ka viņš turpat arī mira... Tad noklaudzēja
mašīnas durvis, ienāca mediķi, mani sašpricēja, un es atjēdzos
tikai pēc Jaungada.
No slimnīcām mani izrakstīja tikai 1970. gada 7. janvārī.''
Blakus glabējiem darbojās arī marodieri, kuri līķiem rāva nost virsdrēbes, noņēma gredzenus un pievāca naudas makus. Pēc tam jau avārijas vietu aplenca miliči un armijnieki, tuvumā nepielaižot nevienu civilo. Liepājas lidostu slēdza ''tehnisku iemeslu dēļ'', lai slēptu traģisko negadījumu. Liepājas laikrakstam ''Komunists'' nebija atļauts par katastrofu ne ieminēties. Vēl trakāk - tajās dienās bēru sludinājumus drīkstēja pieņemt ierobežotā skaitā, lai cilvēki nenojaustu ko nelāgu.
Vienā no ''Sarkanajam metalurgam'' piederošajām ķieģeļu ēkām pie dzelzceļa pārbrauktuves notika bojāgājušo identifikācija. Tur piedalījās Valsts galvenā tiesu medicīnas eksperte Velta Volksone. Liepājā sabrauca vēl citi tiesu medicīnas eksperti - no Ventspils, Kuldīgas un citām pilsētām.
Vairāki lidmašīnas katastrofas liecinieki, stāstot par redzēto, bija pieminējuši šāvienu ar raķeti.
''Tad bija sarkanas raķetes šāviens, bet pateikt, no kuras puses raķete lidoja, nevaru,'' stāstīja viena no lieciniecēm Hermīne Reinfelde.
''Kad lidmašīna pārlidoja mājas, no tās izšāvās sarkana raķete. Raķete lidoja pa kreisi no lidmašīnas un virs lidmašīnas,'' savukārt stāstīja Rita Akerblūma.
''Kur galu galā lidoja raķete?'' vēlreiz pārjautāja izmeklēšanas komisijas pārstāvji.
''Skaidri zinu, ka raķete nelidoja no aerodroma.''
''Raķete gāja reizē ar lidmašīnu vai no lidmašīnas?''
''No lidmašīnas, no kreisās puses.''
Iespējams, stāsti par raķeti radušies, kad tumsā redzētas dzirksteļu mēles, sabojājoties vienam lidaparāta motoram, vai arī pirmo reiz igaisa kuģim atsitoties pret zemi un skarot telegrāfa līniju.
Tev patiks šie raksti
es nekad, nekad dziive negribetu neko tadu redzet, tas man atstatu traumu uz visu dziivi... 
