Pirmo reizi par šo tā saucamo leģendu dzirdēju tikai kādu mēnesi atpakaļ, un šodien, patiesību sakot pavisam nejauši par viņu atcerējos izdzirdot vārdu Akhtamar skanam radio, tika reklamēts viens restorāns Rīgas centrā.
Un tātad jūsu uzmanībai leģenda par Akhtamar:
„...Reiz sen senos laikos bija ķēniņš, un viņam bija skaista meita Tamar. Tamar acis mirdzēja kā zvaigznes naktī, āda spīdēja kā balts sniegs kalnos, un smiekli bija tik skaisti kā ūdens strautiņš. Viņas skaistumu slavināja visur, daudz dažādi ķēniņi un prinči brauc apbrīnot Tamar brīnišķīgo skaistumu. Tāpēc ķēniņš sāka bažīties par to ka ar skaisto meiteni varētu atgadīties, kas nelāgs viņas burvīgā skaistuma dēļ, jo cilvēki bija skaudīgi. Tad ķēniņš pavēlēja uzbūvēt pili savai skaistajai meitai netālu esošā ezera vidū uz salas, lai meita būtu pilnīgā drošībā, un nekas nenotiktu ar viņu, pirms viņš izlemj dot meitu kādam par sievu.
Bet ķēniņš nezināja, to ka meitas sirds bija aizņemta. Tamaras sirds piederēja parastam puisim, kuram svarīgākās lietas pasaulē bija skaistums, spēks un drosme. Tamara jau bija paspējusi mīt skatienu, dot zvērestu un dalīties kaislīgā skūpstā ar parasto puisi.
Bet tagad ezers šķīra abus mīlētājus.
Tamara zināja, ka pili apsargā tēva sargi, gan dienu, gan nakti, un arī viņas mīļotais to zināja. Kādu vakaru skumjais puisis ejot gar ezera malu tālumā uz salas ieraudzīja tālu uguni. Maza kā dzirkstele bija uguns uz salas, un viņš domāja, ka tā viņam grib ko teikt. Un jaunietis klusi pie sevis čukstēja:
Tālais ugunskur, kāpēc Jūs man rādāt gaismu?
Vai tā esi Tu – mana skaistā?
Un gaisma, atbildot viņam, apžilbināja viņu spoži.
Tad jauneklis saprata, ka tā bija zīme viņam. Kad uznāca elles piķa tumsa jaunietis sāka peldēt pretī mazajai gaismai, kur gaidīja viņa mūža mīlestība Tamar. Viņš peldēja ilgu laiku aukstajā tumšajā ūdenī, un košā uguns piepildīja viņa sirdi ar drosmi.
Un tikai kautrīgais saules brālis mēness, bija liecinieks abu mīlnieku atkal redzēšanai.
Un tā viņi sāka pavadīt arī nākamās naktis kopā, un no rītiem jauneklis peldēja atpakaļ.
Kurš gan tagad atceras cik ilgi mīlniekiem izdevās saglabāt savu noslēpumu...
Bet pienāca diena kad kāds no Tamar tēva kalpiem ieraudzīja nabaga puisi no rīta ezera krastā ar slapjiem matiem iznākam no ūdens ar laimīgiem vaibstiem, un viņam radās aizdomas par abu dēku.
Un tajā pašā vakarā kalps pirms krēslas paslēpās aiz klints un gaidīja. Un nviņš visu ieraudzīja, kā uz salas parādās ugunskurs, un kāds iebrien ūdenī un sāk peldēt uz salas pusi.
Nākamajā rītā kalps devās pie ķēniņa
Ķēniņš bija pārskaities līdz baltkvēlei. Visvairāk viņš dusmojās uz meitu par to, ka viņa bija iemīlējusies, nevis kādā bagātā ķēniņā, bet parastā puisī.
Un ķēniņš pavēlēja saviem kalpiem būt gataviem ar visātrāko laivu. Un kad sāka krēslot ķēniņa padotie devās uz salu. Jau pusceļā uz salu viņi pamanīja kā uz salas sarkana vizēja uguns. Un ķēniņa kalpi airēja ātrāk uz salas pusi.
Pie krasta viņi ieraudzīja skaisto Tamar tērpušos zelta izšūtās drēbēs, kuras smaržoja pēc smaržīgām eļļām. No cepurītes varēja redzēt viņas skaistos matus, kas atgūlās uz viņas pleciem. Meitene sēdēja uz paklāja, dedzinot ugunskuriņu ar dažādiem žagariņiem. Un viņas smaidošās acis tumsā mirdzēja ezera tālēs.
Redzot svešos iebraucējus viņa bailēs salecās un bļāva:
Jūs esat Tēva kalpi!!! Nogaliniet mani!
Bet nekādā gadījumā nenodzēsiet uguni!!!
Un priecīgi bija ķēniņa kalpi, bet baidījās no ķēniņa dusmām. Viņi sagrāba Tamaru un vilka projām no uguns uz zelta pili. Tad nodzēsa uguni, un samīdīja ar saviem zābakiem.
Tamara raudāja rūgtas asaras, un mēģināja atbrīvoties no spēcīgo kalpu gūsta. Nāve ugunij bija nāve viņas mīlestībai.
Un tieši tā arī tas bija. Jaunekļa ceļa vidū gaisma izdzisa, un no tumšajiem ūdeņiem nāca aukstums un bailes.
Viņa gulēja tumsā, un viņš nezināja kur peldēt tumsā.
Viņš ilgi cīnījās ar melno auksto ūdeni. Viņš vēl un vēl mēģināja saskatīt tālumā viņaprāt esošo uguni, bet velti. Un tad jaunietis bija izsmelts un ūdens ņēma virsroku.
AK, TAMĀR! – viņš čukstēja, pēdējo reizi parādoties virs ūdens. Kāpēc Tu nenosargāji mūsu mīlestības uguni? Vai tiešām man liktenis lēmis nomirt bezpalīdzīgam aukstā tumšā ūdenī, nevis cīņas laukā?AK, TAMAR kas šī par ļaunu nāvi! To viņš gribēja teikt, bet bija jau par vēlu. Vēl viņam bija tikai spēks pateikt:
AK, TAMAR!!!
AK, TAMAR! Atbalsojās šie vārdi, vēja gariem un ūdens dzelmēm.
AK, TAMAR!!!
Skaisto Tamar ķēniņš lika ieslēgt pilī uz visiem laikiem savā pilī.
Skumjās un bēdās viņa sēroja līdz savai pēdējai dzīves stundiņai, nenoņemot savu melno šalli, kura aizsedza skaistos matus.
Daudzi gadi ir pagājuši kopš tā laika.
Un mūsdienās salu uz ezera sauc Akhtamar. ”
un neaizmirsti nospiest + ;)
jauku jums dienu! :)
P.S
pievienotajā bildē jūs varat aplūkot Akhtamar statuju, kura vēl šobaltdien ir aplūkojama kā piemineklis jauniešu mīlasstāstam.
Kā ari isfilmiņa par šo leģendu :))
