Pēc pēdējā ledus laikmeta, dzīvojot plašā reģionā no polārajiem apgabaliem līdz Āfrikas Vidusjūras piekrastei, visai dažādos klimatiskajos apstākļos bija radušies priekšnoteikumi primārās, pirmbaltu valodas izmaiņām.
Latviešu valodas vēsture8
183
0
Ne tikai lielie attālumi un dažādu ārējo apstākļu ietekme, bet arī gramatiskā brīvība un dažkārt nevajadzīgi sarežģītās vārdu formas veicināja racionālāku izteikumu radīšanu. Dienvidbaltu valodas mantojumu glabā lietuviešu valoda, bet ziemeļbaltu mantojums vistīrākajā veidā saglabājies latviešu valodas malēniešu dialektā, kas ir Tālavas latgaļu un obru valodas sakausējums. Ja nu salīdzinām tos vārdus, kuri bija jālieto no mājdzīvnieku pieradināšanas laikiem, tad atklājas ievērojamas atšķirības.
Lūk, piemēri:
malēniski zirgs
lietuviski ašvienis
malēniski ķieve
lietuviski ašva
malēniski klepers
lietuviski kluinas, arklis
malēniski kumeļš
lietuviski žirgas
malēniski ierzels
lietuviski eržilas
malēniski koza
lietuviski ožka, cibe
malēniski gūvs
lietuviski karve
malēniski sols
lietuviski druskas
malēniski moužs
lietuviski amžius
malēniski skaidris
lietuviski aiškus
malēniski maize
lietuviski duona
malēniski klons
lietuviski asla
malēniski trūksnis
lietuviski balda
malēniski labi
lietuviski gerai
malēniski cilvaks
lietuviski žmogas
malēniski sīva
lietuviski žmona
malēniski maitiskis
lietuviski moteris
Šie piemēri apliecina divu baltu valodu radniecību, jo ierzels un eržilas cēlušies no kopīgas saknes un nozīmē to pašu. Zirgs un žirgas arī cēlušies no vienas saknes, bet nozīmē ko citu. Pārējie vārdi liecina, ka abas valodas veidojušās tālu viena no otras un vienādi jēdzieni izteikti ar dažādiem vārdiem. Tomēr, ja pašķiram latviešu-lietuviešu vārdnīcu, mūsu valodu radniecība šaubas nerada. Lietuviešu valoda glabā sevī hetu, frīģiešu un trāķiešu valodas īpatnības no dienvidbaltu grupas, kā arī ziemeļbaltu heru|u un daku valodu maisījuma – verlu valodas īpatnības, protams, arī žemaišu un prūšu atlikuma iespaidus. Latviešu valodā sakausētas kuršu, zemgaļu, Tolovas latgaļu, obru, rujānu, tollensu, ukru, sēļu un galindu valodas, kā arī venedu valoda. Tātad vairumā ziemeļbaltu grupas valodas. Valodu atšķirības starp ziemeļu un dienvidu baltu tautām izveidojās apmēram 5 gadu tūkstošus pirms mūsu dienām.
Lai gan baltu apdzīvotais areāls austrumu-rietumu virzienā ir garāks nekā ziemeļu-dienvidu virzienā, valodu atšķirības vienā klimatiskajā joslā nav tik izteiktas. Tāpēc par austrumu un rietumu baltu valodu atšķirībām nākas runāt daudz vēlāk; pēc sarmatu jauktās tautības iespaida austrumos un gallu jauktās tautības iespaida Rietumeiropā. Līdz tam laikam austrumu-rietumu valodu atšķirības nav aktuālas. Tās aktualizējās apm. 1000 g. pr.m.ē. pēc baltu sajaukšanās ar grieķiem un irāņiem, ko lietuvieši vērtē kā kauna darbu – sarmata. Tas kļūst par jaunās tautas nosaukumu.
Tagadējās Francijas vidū pie Alesijas cietokšņa notiek baltu sajaukšanās ar grūti nosakāmu etnosu (iespējams, ar baskiem) un izveidojas jauna tauta – galli, kas pārmanto baltu reliģiskās atziņas, bet valoda tiek smagi deformēta. Līdz ar gallu demogrāfisko sprādzienu pieaug viņu ekspansijas tieksmes. Karā pret vergturu Romu viņi cīnās kopā ar baltiem, bet pakāpeniski izspiež tos no tagadējās Francijas un dienvidrietumu Vācijas teritorijām. Rietumu baltu atlikums savācās Prūsijas teritorijā, kur tos sauca par boruskiem, gutoņiem, aistiem utt. Gūto valodas deformāciju dēļ viņi ir kļuvuši par rietumbaltiem, kaut gan uz rietumiem un ziemeļrietumiem vēl dzīvo baltu tautas ar labi saglabātu ziemeļbaltu valodu, piemēram, heruļi, obri, venedi un ukri, ko gallu ekspansija nav salauzusi.
Ja runā par austrumbaltu valodas īpatnībām, tad jāmin galindu valoda, kas kā pēdējā derēja par saziņas līdzekli no Prūsijas līdz Urāliem un tika iznīdēta austrumslāvu – sarmatu ekspansijas rezultātā. Tā īsumā var iezīmēt baltu valodu vēsturiskās formēšanās shēmu.
Tev patiks šie raksti
