Cilvēces vēstures traģika daudzkārt slēpjas tanī apstāklī, ka ļaunas varas prot slēpties aiz cēlām idejām. Kristīgās ticības izplatīšana un komunisma celtniecība ir tikai divi visplašāk pazīstamie piemēri, kas rāda varmācības un cēlu ideālu nesavienojamību.
Latviešu senā ticība un goda kodekss16
166
2
Atskatoties vēsturē, ir skaidri redzams, ka pati cilvēcīgākā no pasaules reliģijām – kristīgā ticība – tika izplatīta galēji necilvēcīgā veidā arī pie baltu tautām, kuru senā reliģija pēc sava iekšējā satura dažā ziņā bija bagātāka par jūdaismu, uz kura pamata izauga kristietība.
Nav saglabājušās baltu reliģisko likumu tēzes. Tās varētu būt bijušas ļoti līdzīgas hetu likumam. Toties ir aprakstītas baltu reliģijas ārējās izpausmes praktiskajā dzīvē. Vēsturnieks Rūtenbergs raksta: “Ja reliģijas augstākais mērķis būtu – mirstamā stundā dot mieru un prieku, tad seno latviešu ticība varētu mēroties ar jebkuras citas tautas ticību.” Senlatvieši un citas baltu tautas stipri ticēja mūžīgai dzīvei, tāpēc nebaidījās mirt un bija bezbailīgi kauju laukos. Ja vīri krita karā, tad viņu sievas bieži vien izdarīja pašnāvību ticībā, ka atkal būs kopā ar saviem mīļajiem viņā saulē. Tā nu kristīgā ticība ar mūžīgās dzīvošanas vēsti baltiem nenesa neko jaunu, jo viņi ticēja nebeidzamas mīlas varai.
Balti arī ticēja, ka mūžīgā dzīve ir tikai godīgas un neapgānītas šīs pasaules dzīves turpinājums. Tāpēc nereti, redzot sevi aplenkumā un bezizejā, viņi iznīcināja iespējamo ienaidnieka laupījumu, tad paši cits citu un pēdējais nodūrās, lai sadegtu uz kopīgā ugunskura, – tik ļoti viņi vērtēja mūžību, ka spēja atteikties no it visa šinī dzīvē.
Slinkošana bija vislielākais kauns, ubagošana un zagšana – stingri sodāmas lietas, bet veci vientuļnieki varēja staigāt no mājas uz māju un visur tika uzņemti ar laipnību un godu. Slepkavības bija atriebjamas bez īpašas tiesas. Viesmīlība bija vispār izplatīts tikums. Grēkus atzina priesteriem un izpirka ar upuriem, sevišķi smagos gadījumos – ar zirgu un pat bērnu upuriem.
Tanī ziņā seno baltu ticība atradās jūdaisma līmenī un fakts, ka ar Kristus upuri tika atcelti visi citi upuri un pati upurēšanas vajadzība, arī baltu ticīgajiem bija liels ieguvums. Taču ar dažādiem liekiem teoloģiskiem murgiem bruņotie misionāri neprata izskaidrot baltu ticīgajiem reālo ieguvumu, kādu tiem deva Kristus upura atzīšana.
Baltu reliģijai bija raksturīga tieksme ieskatīties nākotnē. Tā, piemēram, etrusku zīlnieki – zileteraji izpētīja, ka viņi kā tauta beigs pastāvēt uz mūsu ēras sākumu, kas arī notika. Etruski izkusa Itālijas tautu kokteilī gadus simts pēc pūniešu kariem.
Arī Lielvārdes vaideloša jostā ierakstīts pravietojums, ka visi baltu tempļi nonāks zem krusta zīmes. Varētu apšaubīt šo Rasmas Rozītes tulkojumu, ja to neapstiprinātu pašu baltu priesteru rīcība. Latviešu Indriķis savā hronikā min, ka Imeras latviešu priesteri ar lozēšanu izprasīja saviem dieviem, kuru ticību pieņemt – grieķu vai latīņu, un loze rādīja par labu latīņiem.
To pašu liecina arī kuršu ķēniņa Lamekina līgums ar legātu Balduīnu, Tālavas valdnieka Tālivalža un dēlu kristīgās ticības pieņemšana un fakts, ka Zemgales karalis Viesturs labprāt atļāva misionāru darbību savā valstī. Taču visu to, kas varēja mierīgi iet savu dabisko gaitu, sapostīja un izjauca sakšu firstu ekspansijas tieksmes un ne tikai bezdievīgā, bet bieži vien klaji sātaniskā rīcība.
Vienīgā zināmā nesaskaņa starp ticību normām ir prūšu daudzsievība, kuru nepazina ne latvieši, ne lietuvieši. Taču arī tā nebija pretišķība, kuru nespētu atrisināt kristīgā misija bez jebkādas bruņinieku vardarbīgās palīdzības, kur viņi sevi pierādīja vēl daudzkārt pagāniskākus par prūšiem.
Tikai viena lieta ir skaidra: ja kristīgā ticība būtu izplatīta misijas ceļā, bez uguns un zobena palīdzības, tad Eiropā vēl šodien pastāvētu vairākas baltu lielvalstis, bet tām blakus visai pieticīgas vācu un krievu valstiņas. Tautas, kuras var uzskatīt par seno baltu ārlaulības bērniem, ir bijušas ļoti nepateicīgas un joprojām ir baltu “sarmata”(kauna traips).
Tev patiks šie raksti
