Latviešu ģimenes ceļš uz Sibīriju6

Laima Veckalne bija strauja pusaudze, kura sapņoja kļūt par populāru un izcilu balerīnu un sniedza savu pirmo un pēdējo publisko deju sniegumu Rīgas Operas namā maijā. Laima auga labā ģimenē, mīlestībā no ģimenes un draugiem ieskauta.

Pulksten trijos no rīta 1941. gada 14. jūnijā padomju slepenpolicija ielauzās dzīvoklī un arestēja Laimu, viņas vecākus un māsu. "Man bija trigonometrijas eksāmens nākamajā dienā, tāpēc es mācījos, kad viņi ielauzās," atceras Laima. Aģenti deva viņiem 5 minūtes, lai sakravātu mantas. Laima paķēra savas baleta kurpes, trigonometrijas grāmatu un dažas citas mantas.

NKVD aizveda viņus uz tumšu ielu, kur Laimas ģimene tika iekrauta jau pārpildītā kravas mašīnā kā tādi nevienam nevajadzīgi lūžņi. NKVD nogādāja 'kravu' uz Rīgas Škirotavas dzelzceļa staciju. Pienāca Šausmu Rītausma. Tas, ko visi ieraudzīja agras rītausmas laikā bija tas, ko latviešu tauta nekad nebūtu pat iedomājusies. Kur vien skatījies, bija sieviešu un vīriešu steigā savāktie drēbju saiņi, veci cilvēki un invalīdi, kā arī sievietes ar raudošiem bērniem rokās. Bija pat grūtnieces. Visapkārt Sarkanā armija vicināja ieročus.

Laimas ģimene draudzīgi saspiedās vilciena daļās ar daudzām citām ģimenēm vairākas stundas. Neviens nesaprata, kas notiek. Karavīri pateica viņiem, lai viņi ir pilnīgi nekustīgi un nedrīkst spert pat ne soli. Kareivji iegrūda  vēl daudzus vīriešus, sievietes un bērnus netīrajos lopu vagonos, kur viņi turpināja gaidīt nezināmo bez ēdiena un ūdens. Naktī kareivji savāca vīriešus, ieskaitot Laimas tēvu un arī pusaugu zēnus, un nolika viņus uz atsevišķiem vagoniem. Kareivji meloja, kad teica, ka viņu vīri un brāļi tiks nosūtīti pa priekšu, lai sagatavotu naktsmītni kādā nezināmā vietā.

"Bet mēs noticējām, kad viņi meloja par naktsmītnēm. Tā bija nakts, kad mēs redzējām savus vīrus, tēvus, brāļus  pēdējo reizi.." Laima sacīja. Transports kustējās lēni uz austrumiem, pāri Krievijai vasaras karstumā. Pasažieriem gandrīz neko nedeva ēst, tikai nedaudz ūdens un neēdamu zupu. Nebija gaisa, ko elpot, jo visi bija saspiesti kopā un vagoni bija mazi ar logiem un restēm. Caurums grīdā kalpoja kā tualete. Dažiem cilvēkiem īpaši bērniem uzreiz kļuva slikti un viņi nomira. "Mēs neticējām ļaunākajam. Mēs domājām, ka tas viss ir kāds joks, šausmīgs pārpratums. Un tad cilvēki sāka mirt," Laima skumīgi atceras. Mirušo ķermeņi tika atstāti turpat vagonos.

Pēc mēneša vilciens sasniedza Novosibirsku Rietumsibīrijā. "Ainava apkārt bija ļoti skumja, pilns ar drupām, kur kādreiz dzīvoja krievi un ukraiņi. Manai ģimenei tika piešķirta guļvieta blakus liellopiem un cūkām."

Krievi uzreiz lika pie darba savus gūstekņus. Viņi piespieda Laimu iet uz mežu, kur meitene bija spiesta rāpties augšup pa kokiem un zariem. 'Viņai vajadzēja aiznest bērza mizas un priežu mizas uz muguras, kuru svars dažreiz pat pārsniedza Laimas un galu galā tas pamatīgi sabojāja Laimas mugurkaulu. Viņa strādāja dziļā sniegā -45 grādu pēc Celsija aukstumā.

"Mēs strādājām jau no rītausmas, dziļi mežā, aukstumā," Laima stāsta, "Mēs izcirtām mežus un vēlāk dzīvojām būdās, kas izgatavotas no koku zariem. Dažreiz bija ļoti auksts, pat tik, ka dažreiz mēs pamodāmies piesaluši pie zemes. Pateicoties tam, ka Laima bija jauna un neparasti labā formā no dejošanas, meitene strādāja labāk nekā vairums šajā brutālajā nometnē. Daži vienkārši sabruka, kamēr armijnieki spieda pārējos strādāt ātrāk. Sabrukušie gūstekņi tika atstāti turpat, lai nomirtu.

Kā pateicību par centību, viņi saņēma cietu maizes gabalu. Daudzi cilvēki cieta no pastāvīga bada. Viņu ķermeņi bija pietūkuši un klāti ar augoņiem, ko izraisījis nepilnvērtīgs uzturs. Viņu āda bija iekaisusi no daudzajiem moskītu kodumiem.

Mazie bērni visvairāk izjuta briesmīgos apstākļus, viņi visi bija slimi. Laima turēja viena gada vecā Andra, Adriāna un Gunta galvas, kad viņi visi trīs nomira vienā naktī. Zēni atrada mazus koka gabalus. Ar tiem pietika, lai sarīkotu mazas bēres. "Es skaitīju dzejoli latviski, taču tas bija ļoti grūti, jo es raudāju." Laima ar asarām acīs atceras," Krievi knapi atļāva mums to darīt, jo tas nebija darbs. "

Pēc gada lielākā daļa zēnu bija nomiruši no bada un slimībām. Nebija vairs neviens, kurš varētu uztaisīt zārkus priekš zēniem. Tie, kas bija dzīvi vien mocījās, lai izraktu kapus sasalušajā zemē.

Laikam ejot, izdzīvojušie pamazām sāka aprast ar dzīvi Sibīrijā. Laimai un viņas ģimenei tika atvēlēts mazs zemes gabaliņš, uz kura audzēt kartupeļus. Par spīti visām grūtībām un ciešanām Laima iepazinās ar igauņu puisi un apprecējās.

1956. gadā Hruščovs nolēma, ka Baltijas valstu iedzīvotāji būtu jāatbrīvo. Pēc ieslodzījumā pavadītiem 17 gadiem, Laima un viņas ģimene tika atbrīvota, 1958. gadā. Daudzi latvieši vēlējās izdzēst to dienu, kad tika arestēti.