Latvijas armijas Latgales partizānu pulks - viena no Latvijas armijas vienībām, izveidota 1919. gada 5. jūlijā, par pamatu ņemot Balvu partizānu nodaļu (~100 vīru, 69 no tiem bija ebreji), kas darbojās apvidū no Orlovas līdz Lielajam Stampaku purvam virsleitnanta J.Vīndedža vadībā. 05.07.1919. Latgales frontes pavēlnieks pulkvedis J.Jansons izdeva pavēli par Balvu partizānu grupas pārformēšanu par Latgales partizānu pulku.
Vienībai sāka pievienoties mazākas partizānu grupas, dezertieri no LSPR armijas, līdz vasaras beigās partizānu pulkā bija jau 1000-1200 vīru. Darbojās Latgales frontes aizmugurē, izvēršot visai plašu kaujas darbību un ar laiku kļūstot par vienu no kaujasspējīgākajām Latvijas armijas daļām. 1919. gada oktobrī pulka sastāvs palielinājās līdz 2000 vīriem (4 bataljoniem), bet 1920. gada janvārī pulku veidoja 49 virsnieki un 2 400 kaujinieki. 23.02.1922. Latgales partizānu pulku pārformēja par bataljonu, bet 01.04. pievienoja kā Nr.2. 9. Rēzeknes kājnieku pulkam.
Šo partizānu pirmais nosaukums bija Balvu partizāni, pēc viņu darbības vietas. Balviem un to apkārtnes. Jūlija sākumā, ņemot vērā Balvu partizānu plašo darbības rajonu un prāvos spēkus, viņu pārdēvēja par Latgales partizāniem, sākot no tiem formēt Latgales partizānu pulku.
Uzmanīgs lasītājs atcerēsies, ka mūsu brīvības kara vēstures sākumā, lasot par mūsu armijas pirmām vienībām, starp nodibinātām pirmajām rotām bija minēti arī tādi nosaukumi, kā Latgales virsnieku rota un Latgales apakšvirsnieku rotā. Tādas Rīgā tiešām nodibinājās un viņām bija domāts tikai latgaliešu sastāvs. No šiem nodomiem nekas neiznāca, jo pirms atiešanas no Rīgas šo rotu karavīri pa lielākai daļai izklīda, vienīgi nelielam pulciņam ielejoties Kalpaka bataljonā. Tas bija tik maz, ka līdz šim. arī par Latgales līdzdalību mūsu brīvības cīņās grūti runāt. Pagaidām gan latgaliešiem šī iespēja bija ņemta, jo visa Latgale bija komunistu varā. Latgaliešiem bija atlicies tikai viens līdzdarbības veids — partizānu karš. Šo savu vienīgo iespēju palīdzēt celt Latviju, Latgales dēli drīz sāka plaši izmantot, noliekot arī savu asins ziedu uz mūsu brīvības altāra.
Balvu partizānu darbības sākums meklējams daudz agrāk kā pārējo un, var pat teikt, ka līdz ar sarkano ierašanos sāka rīkoties arī Balvu partizāni. Vēl 1918. g. decembrī, kad vēl Rīga nebija kritusi sarkano rokās, Balvu apkārtnē norībēja pirmie sarkaniem domātie šāvieni. Kad ap 1918. g. Ziemassvētkiem Garosilu kapos notika kāda kritušā komunista svinīga apbedīšana, ltn. Lācis (vēlāk tapa partizānos ļoti populārs ar savu apbrīnojamo varonību) ar dažiem citiem partizāniem kapos apšauda bēru ceremoniju, tā izklīdinot sapulcējušos komūnistus un bēres pārtraucot. Tikai tumsai iestājoties daži komunisti bija uzdrošinājušies savu kritušo aprakt, tagad jau bez kādām runām.
Komunistu varas vīri tūliņ pēc ierašanās Balvos sāka ļoti varmācīgi rīkoties. Upuru skaits auga ar katru dienu, bet līdz ar to auga arī nemiers un naids pret iebrucējiem. Kā atbilde komunistu slepkavībām sekoja aktīvāko iedzīvotāju organizēšanās partizānu pulciņos. Jau janvārī šādi pulciņi nodibinājās Balvos, Silakroga. Orlovā un Rugājos (shēmu Nr. 25). Notikušās marta un aprīļa mēnešos mobilizācijas stipri vairoja partizānu daudzumu, Plašie ap kārtnes purvi un meži bija labi partizānu kustības veicinātāji.
Balvu partizānu skaitam pieaugot, viņi kļuva aktīvāki. Notika uzbrukums Rugāju izpildu komitejai, bija arī nodoms ieņemt Balvus, bet apstākļu spiesti, partizāni to dzīvē neizveda. Partizānu rīcība spieda sarkanos būt ļoti uzmanīgiem.
Sevišķi aktīvi. kļuva Balvu partizāni pēc Rīgas krišanas, sākoties sarkanarmijas bēgšanai no Vidzemes. Jūtot, ka sarkanie sāk aut kājas, lai postos no mūsu zemes projām, partizāni steidzās atstāt savas paslēptuves, izejot uz ceļiem un novērojot kustību pa tiem, lai meklētu mērķus, pret kuriem laist darbā savas šautenes.
Pirmie partizānu uzbrukumi notika 29. maijā. Šinī dienā Silakroga partizāni uz Balvu-Viļakas lielceļa starp Silakrogu un Stampakiem apšaudīja vairākas atejošās lielinieku karaspēka daļas, tās piespiežot izklīst mežos un nodarot tām prāvus zaudējumus.
30. maijā tas pats atkārtojas uz ceļa, kas ved no Balviem gar Rugājiem uz Rēzekni. Kādi Rugāju pulciņa 10 partizāni uzbruka pie Rugājiem sarkanarmijas prāvai karaspēka nodaļai, to pilnīgi izklīdinot. Partizānu rokās krita 3 vezumi ar šautenēm un patronām. Tāda bija Balvu partizānu pirmā kaujas darbība, pilna drosmes, uzņēmības un panākumu.
30. maijā noslēdzās lielinieku atiešana caur Balviem. Tā kā tos pāri Pededzes upes līnijai neviens nevajāja, izņemot jau minētos partizānu uzbrukumus, tad sarkanie savu atiešanu drīz pārtrauca un apstājās, sākot nocietināties līnijā: Lubānas ezera ziemeļu gals Augustava -Pakrata-Krutava-Erģleva-Kuprava-Liepna.
Partizāniem bija no svara radīt stiprāku spēku, kas bija panākams vienīgi ar atsevišķo partizānu pulciņu apvienošanu. Šo darbu veica vltn. Vīndedzis, savelkot daudzos partizānu pulciņus vienā Balvu partizānu nodaļā un uzņemoties tās vadību. Tas notika pirmajās jūnija dienās.
Balvu partizānu nodaļas nodibināšanās dienā tanī ieplūda sekoši partizānu pulciņi : Rugāju, Sudrabes, Orlovas, Silakroga un Kupravas. Šo pulciņu stiprums bija dažāds, sākot no 10 - 30 vīru, sastādot kopsummā ap 100 partizānu lielu spēku. Ieņemot Bērzpili, Rugājus, Sudrabi, Orlovas, Silakrogu un Kupravu, partizāni bija pārķēruši visus svarīgākos virzienus, kuri no austrumiem veda uz rietumiem, nodibinot it kā fronti, ja tik tas nebūtu par stipri teikts, ņemot vērā, ka šīs frontes garums bija pie 50 kilometru un uz tās atradās tikai 100 karavīru. Pie tik maziem spēkiem palika stipri platas neieņemtas starpas, vietām pat līdz 10 kilometru lielas. Labs palīgs partizāniem plašās frontes noturēšanai bija apvidus plašie purvi un meži. Lielo atstarpi starp Sudrabi un Orlovu partizāniem aizņēma Orlovas purvs; uz ziemeļiem no Orlovas līdz pat Balvi-Viļaka lielceļam stiepās Lielais un Stampaku purvs. Platības ziņa šie purvi aizņēma gandrīz vai pusi visas partizānu frontes.
Sakaru uzturēšanai starp tik plašā apkārtnē izsvaidītiem partizānu pulciņiem nodibinājās neliela jātnieku nodala, ap 30 vīru stiprumā, kurā partizāni iestājās paši ar saviem zirgiem.
Tā, pateicoties vltn. Vīndedža teicamai iniciatīvai, Balvu partizāni, stipri uz priekšu no igauņu izveidotās frontes, bija izveidojuši uz 3. jūniju jau savu fronti, tādā ceļā atraujot komunistu varai plašus Ziemeļlatgales apvidus. Vajadzēja tikai tālāk gādāt un rūpēties, lai šī pirmā fronte kļūtu stiprāka un līdz ar to spējīgāka veikt savu uzdevumu. Kā turpmāk redzēsim, šinī virzienā tika daudz un tūliņ strādāts, un pie tam ar lieliem panākumiem. Uz to arī partizānus drīz vien mudināja paši sarkanie, sākdami mākties tiem virsū.
Balvu partizānu nodaļas spēku vairošanai, drīzumā izsludināja vairākas mobilizācijas, kuras deva daudz jaunu tēvijas sargu. Vēl svarīgāks par cilvēku jautājumu bija ieroču jautājums, jo to trūkums bija stipri sajūtams. Labus rezultātus deva sarīkotā ieroču vākšana starp iedzīvotājiem: pateicoties krievu armijas sabrukumam, daudziem karavīriem bija iespējams atgriezties mājās ar šauteni, kuras tagad varēja nodot partizānu rīcībā. Pirmos ložmetējus partizāni ieguva, tos izzvejojot no kāda ezera. Stājoties sakaros gan ar valmieriešiem, gan igauņiem, izdevās saņemt ari ieročus un munīciju. Par visai noderīgu ieroču rezervi partizāniem noderēja — pretinieka ieroči, kurus ieguva vai ik pēc katras kaujas.
Par uzturu partizānu vadoņi sākumā nemaz nerūpējās: partizāni iztika paši ar saviem produktiem, kurus tuvinieki tiem piegādāja no mājām. Ari iedzīvotāji labprāt baroja partizānus, neprasot par to nekādu atlīdzību. Partizānu skaitam pieaugot, nodibināja vairākus partizānu kopēdināšanas punktus,.
Apģērba ziņā partizānos valdīja vislielākā dažādība. Kā apavi, blakus zābakiem un kurpēm noderēja arī pastalas, vīzes; netrūka pat baskāju.
Zināmu drošību partizānu darbības centram — Balviem deva tas, ka jūnijā Balvos ienāca viena igauņu rota, šeit palikdama kādu laiku. Igauni solījās būt partizāniem piepalīdzīgi, gadījumos, kad rastos vajadzība.
Partizāni, sākumā būdami spēku ziņā vāji, centās daudz netraucēt savu pretinieku, ko par pēdējo nevarēja teikt. Tā kā pēc atiešanas un jaunu pozīciju ieņemšanas, sarkanie vairs dabīgi nejuta tuvumā pretinieka, viņi to devās meklēt, vispirms noskaidrojot partizānu atrašanās vietas un spēku stiprumu. Pirmā laikā iniciatīva tāpēc atrodas sarkano rokās.
Pirmā kaujas darbība pēc sarkano atiešanas notika 9. jūnijā pie Silakroga. Šinī dienā šim punktam uzbruka pretinieka izlūku nodaļa, kas sastāvēja no kādiem 20 kājniekiem un tik pat jātniekiem. Sarkano uzbrukuma brīdī Silakrogā, atradās tikai 4 partizāni, kuri, neskatoties uz pretinieka pārspēku, varonīgi pieņēma kauju, ne tikai to nezaudēdami, bet gūdami uzvaru; sarkano uzbrukums tika atsists. Šim pirmajam lielinieku uzbrukumam sekoja citi, te vienā, te otrā vietā.
Rosīgākās cīņu vietas jūnija mēnesi bija : Orlova, Silakrogs un Kupravas stacija. Partizāniem bija vajadzīga liela varonība un drosme, lai tie noturētu savas pozīcijas un savu fronti. Tā pie Orlovas kauju dienas šai mēnesī bija 18, 19., 25. un 30. jūnijs. Visām šim kaujām bija izlūkošanas raksturs. Sekmes sarkanie nekur neguva.
Pie Kupravas stacijas citas risinājās 15. un 21. jūnijā. No pretinieka puses šeit darbojās bruņotais vilciens, kāda partizāniem, protams, nebija. Tas cīņu padarīja stipri nevienādu. 15. jūnija cīņu partizāni tāpēc neizturēja, mazliet atiedami no savām pozīcijām. 21. jūnijā sarkanie meklēja gar dzelzceļu jaunus panākumus, ar acīmredzamu nolūku iebrukt Balvu stacijā. Lai gan partizāni bija sabojājuši dzelzceļu starp Balviem un Kupravu, sarkanie tomēr mēģināja bruņotā vilciena apsardzībā izlabot bojātās vietas. Cīņai ieilgstot, no Balviem atsteidzās palīgā igauņu rota. Pārejot kopīgiem spēkiem uzbrukumā un sākot nopietni apdraudēt vilciena aizmuguri, sarkanos beidzot piespieda atiet. Sākot atejošo pretinieku vajāt, ieņēma Kupravas staciju. Partizāni vajāja sarkanos vēl labu gabalu aiz Kupravas, izpostīdami pēc tam lielāku dzelzceļa posmu stacijai austrumos, lai tādā veidā ņemtu pretiniekam iespēju tanī atgriezties.
Neskatoties uz partizānu mazajiem spēkiem, cīņas jūnija mēnesi priekš viņiem noritējušas labvēlīgi. Partizāni vis cauri notur savas pozīcijas. Mazi skaitā, bet lieli garā, tādi parādījās partizāni jūnija mēneša kaujās. Pat tur, kur lieliniekiem bija lielas cerības uz uzvarām, to nepieļāva partizānu varonība. — Šinī ziņā raksturīgs gadījums bija 21. jūnija nakts kauja pie Sudrabes. Izmantojot nodevīgas rokas norādījumus, sarkanie nakts tumsā bija ielenkuši Sudrabes partizānus, skaitā kādus 20 vīrus, no visām pusēm, ar acīmredzamu nolūku tos nakts dusā: pārsteigt un sagūstīt. Sarkanie stipri maldījās, cerēdami uz lētu uzvaru. Partizānus tas neiebaidīja, ka viņi bija prāvu spēku ielenkti. Drošsirdīgi cīnoties, viņi izturēja sarkano uzbrukumu, piespiežot ienaidnieku beidzot atiet. Sīvā cīņā bija prasījusi arī upurus: 5 partizānu vairs nebija starp dzīvajiem.
Balvu partizāni jau kādu mēnesi bija sekmīgi cīnījušies ar lieliniekiem, nebūdami vēl apstiprināti par karaspēka dalu. Šī jautājuma kārtošanai jūlija sākumā pie Austrumu frontes pavēlnieka uz Krustpili izbrauca vltn. Vīndedzis. Šī brauciena rezultātā Balvu partizānu nodaļu apstiprināja par Latgales partizānu pulku, par tā komandieri ieceļot vltn. Vīndedzi. Pēdējais, atgriezies Balvos, ieveda līdzšinējo pulciņu vietā rotu organizāciju, nosaucot Rugāju rajona partizānus par pirmo rotu, Sudrabes-Orlovas rajona par otro, Silakroga — par trešo un Kupravas par ceturto rotu. Jūlijā pulka rotās stipri pieauga partizānu daudzums. Šim apstāklim par šķērsli vairs nebija ieroču trūkums, kurus vajadzīgā daudzumā tagad saņēma no Rīgas. Nāca dienēt gan brīvprātīgie, gan mobilizētie. vienam otra partizāni arī lielā gadu nasta, kas jau gulēja uz viņa pleciem, nebija par šķērsli iestāties pulka rindās. Bija redzami partizāni, kurus jau rotāja sirma bārda. Nāca priekšā arī gadījumi, kur tēvs ar visiem saviem dēliem uzsāka partizānu gaitas. Ziemeļlatgali, līdzīgi Kurzemei un Vidzemei, bija pārņēmis dziļš: patriotisks- saviļņojums. Latgales dēli steidzās kalpot savai tēvzemei pēc labākās sirdsapziņas.
Pamazām auga partizānu spēki, bet to pašu varēja teikt arī par pretinieku. Līdz ar to kļuva dzīvāka arī kaujas darbība. Salīdzinot ar jau aprakstīto jūnija mēnesi, jūlijā un augustā reti kāda diena pagāja bez sadursmēm, tik liela rosība, bija radušies Partizānu pulka frontē. Notiekošām kaujām pa lielākai daļai piemita izlūkošanas raksturs, pie kam pamazām un neatlaidīgi partizāni šinī darbībā sāka pārņemt iniciatīvi.
Bez izlūku sadursmēm notika arī lielākas kaujas, no kurām dažas apskatīsim. Viena šāda kauja norisinājās .4. jūlijā pie Silakroga, kuru aizstāvēja trešās rotas 26 partizāni, apbruņoti, bez šautenēm, arī ar vienu no igauņiem patapinātu ložmetēju. Uzbrukumā nāca kādi 200 sarkano, 2 ložmetēju uguns pabalstīti. Jau tūliņ kaujas sākumā sabojājās vienīgais partizānu ložmetējs, tā kā uz pretinieka intensīvu uguni partizāni varēja atbildēt vienīgi ar šauteņu uguni. Šo nevienādo cīņu partizāni ilgi neizturētu, bet viņu pusē bija liela priekšrocība tas, ka tie labi pazina apvidu. Izmantojot šīs savas zināšanas un lai saceltu paniku pretinieka aizmugurē, 9 partizāni saņēma uzdevumu — pa meža tekam iziet sarkano ķēdes aizmugurē un sākt to apšaudīt. Šis manevrs teicami izdevās. Saņēmuši no aizmugures negaidītu uguni, sarkanie nekavējoties pārtrauca kauju, nekārtībā atejot Viļakas virzienā. Mazie partizānu spēki bija uzvarējuši. Uzvara bija gūta pateicoties partizānu lielai varonībai, apķērībai un uzņēmībai. — Ar to šī kauja vēl nebeidzās, jo partizāni kopā ar pienākušo igauņu rotu devās uz priekšu vajāt sarkanos, saceldami jaunu apjukumu pretinieka pusē un saņemdami dažus gūstekņus. Lai sarkanos kārtīgi pārmācītu, arī tuvākā naktī tiem nedeva mieru, jo partizāni bija nemanot pielīduši pavisam tuvu pretinieka ierakumiem un sākuši tos apšaudīt. Ar šo rīcību sarkano pusē bija sacelts liels tracis, jo plaša pretinieka fronte attīstīja spēcīgu uguni, bez tam liekot darboties ložmetējiem ; sāka šaut pat pretinieka artilerija, nepārtraucot uguni stundas četras.
No šiem piemēriem ir redzams, cik drošus un pareizus cīņas paņēmienus partizāni bija piesavinājušies īsā laikā, tos pielietojot tikdami sekmīgi galā ar savu daudzkārt stiprāko pretinieku un noturot savas pozīcijas.
Augstāk minētos gadījumos partizāni bija tie, kam nācās atsist pretinieka uzbrukumus. Ja partizāni paši bija uzbrucēji, tad ari rezultāti jau bija pavisam citādi, nekā to spēja panākt pretinieks, uzbrūkot partizāniem.
6. jūlijā partizāniem ir izdevība tikt pie lielgabaliem, un pie tam pavisam bez kādām pūlēm. Dažas dienas pirms šī datuma, partizānu 1. rotas komandieris saņēma no kāda lielinieku baterijas komandiera vēstuli, kurā tas izteica vēlēšanos pārnākt ar visu bateriju pāri frontei, vedot līdz 2 lielgabalus un 2 ložmetējus. Tas ļoti patīkams priekšlikums, bet partizānu 1. rotas komandieris bija pilns arī bažu, vai tik aiz šī priekšlikuma neslēpjas kāda viltība. Viņam pie Rugājiem bija tikai 43 karavīri, kurus pār fronti pārlaistais pretinieks varētu viegli pārspēt. Tomēr priekšlikums bija tik vilinošs, ka rotas komandieris no tā neatteicās, nolemjot riskēt. Drošības labad, un lai būtu izslēgts pārsteigums, sarkano komandierim nosūtīja Izstrādātus noteikumus, kādā kārtībā tā baterijai jātuvojas mūsu ierakumiem. Pēc tiem, baterijas lielgabaliem bija jāvirzās kolonnas priekšgalā, tikai viena karavīra pavadībā,, aiz lielgabaliem jāseko ieroču vezumam, arī tikai viena karavīra pavadībā, beidzot jau labu gabaliņu aiz ieroču transporta drīkstēja nākt jau bez ieročiem palikušā karavīru kolonna.
Nākošā dienā pēc paziņojuma nosūtīšanas, no partizānu rotas komandiera noteiktā kārtībā, partizānu pozīcijām tiešām tuvojās garāka pretinieka kolonna, kuru partizāni sagaidīja kaujas_ gatavībā. Tā bez kādām pūlēm partizāni ieguva veselu pretinieka bateriju pilnā sastāvā: 2 lielgabalus, 2 ložmetējus, 63 šāviņus, 22 šautenes, 53 gūstekņus, 22 zirgus un citu sīkāku kara materiālu. Priecīgi par tik bagātu kara laupījumu, partizāni gribēja arī tūliņ redzēt, kā šī baterija šauj. šī ideja patika ari pārnācējiem, kuri pagriezuši apkārt lielgabalus, apšaudīja sarkano pozīcijas. Partizāni šo bateriju būtu paturējuši labprāt savā rīcībā, bet tās dēļ draudēja izcelties nesaskaņas ar cīņu biedriem igauņiem, kuri arī pēc tās tīkoja, savas, tiesības uz bateriju pierādot ar to, ka partizāni neesot nekāds regulārs karaspēks. — Lai nesanāktu naidā ar igauņiem, kuri līdz šim bija bijuši tiešām izpalīdzīgi cīņu biedri, un lai varētu arī turpmāk cerēt uz igauņu palīdzību, partizāni steidzās strīdus ābolu drīzāk aizgādāt no Balviem projām un to nodeva Valmieras pulkam.
