Sveicināti šajā saulainajā vakarā, šobrīd mēs dzīvojam neatkarīgā Latvijā, kuru dibināja mūsu valstsvīri 1918. gadā un atjaunoja neatkarības kustības dalībnieki. Tomēr ne visur pasaulē tautām pieder to vēsturiskās teritorijas, brīžiem tās ar spēku atņemtas. Reiz skaistā vācu, prūšu pilsēta Kēningsberga nu ir radikāli mainījusies.
Kēningsberga - no skaistas vācu pilsētas līdz okupācijai8
228
0
Cik jau ievadā varēja izprast, raksts būs par Kēningsbergu jeb, lai arī kā man to vārdu kauns izrunāt - Kaļiņingradu. Par to pašu Kēningsbergu, kurā jau krietni sen bija apmetušās senprūšu tautas un izveidojušas nocietunājumus. 1255. gadā, pilsētu dibināja vācu krustneši. Tieši šajā gadā tika izveidota topošā vācu lielākā pilsēta austrumu apgabalos. Pilsēta kļuva par vācu intelektuālo un kultūras centru.
Attēlā redzama Kēningsbergas pils, kas gan 13.gs bija vācu bruņinieku koka pils, taču vēlāk tika uzcelta jauna mūra pils. No 16. līdz 18. gadsimtam pils tika ievērojami palielināta. Pilī bija viena no lielākajām hallēm Vācijā. Pils tornis esot bijis pat 100 metrus augsts, pavēris plašu skatu uz Kēningsbergu. Pils tika ievērojami bombardēta 2. pasaules kara laika un 1968. gadā pilsdrupas tika uzspridzinātas, jo pēc Brežņeva ieskatiem atgādinājušas par ''prūšu imperiālismu'' 
Šajā attēlā ir redzama Kēningsbergas universitāte, kas ir dibināta 1544. gadā. Tieši šī universitāte padarīja pilsētu par intelektuālo un kultūras centru. Universitāte ir kalpojusi par stūrakmeni intelektuālā attīstībā ne tikai vāciešiem, bet arī lietuviešiem, jo tieši šajā universitātē tika izdota pirmā grāmata lietuviešu valodā. Tāpat universitāte ir beigušas daudzas tajā laikā ietekmīgas personības, kā arī par rektoru strādājis pats Imanuels Kants.
Šajā attēlā redzams viens no spilgtākajiem 18.gs. filosofiem - Imanuels kants, kas licis pamatakmeni modernajai filosofijai. Es gan šajā rakstā viņa filosofijai nepievērsīšos, taču tieši Kēningsberga ir bijusi viņa dzimtā pilsēta. Un, kā jau minēju, viņš strādāja par rektoru Kēningsbergas universitātē 19. gs beigās.
Kad 1871. gadā Bismarks un citi diženi vācu līderi apvienoja vēsturiskās vācu zemes, Kēningsberga bija lielākā austrumprūsijas apgabala pilsēta. Tieši šajā laikā šis vāciešu kultūrvēsturiskais centrs bija tur, kur tam jābūt. Vācijas sastāvā Kēningsberga palika arī Veimāras republikas un nacionālsociālistiskās Vācijas laikā.
Sākās 2. pasaules karš. 1941. gadā Vācija piesaka karu PSRS. Jau 1941. gadā krievu aviospēki veic uzlidojumus Kēningbergai, taču ne tik lielos apmēros. Izšķirīgs bija 1944. gads, kad Royal air force (britu aviospēki) veica masveidīgus uzlidojumus Kēningsbergai. Pilsētas vēsturiskās celtnes, kultūras pieminekļi tika nežēlīgi bombardēti. Kara beigās, 90% no pilsētas teritorijas bija iznīcinātas. 1945. gada pašā sākumā tika veiktas ofensīvas Kēningsbergas apgabalam, taču neveiksmīgi. Pilsētā iesoļo totalitārā PSRS režīma karavīri.
1945. gada vasarā notika Potsdamas konference, kurā tika nolemts teritoriālais sadalījums Eiropā pēc otrā pasaules kara, kurā piedalījās Sabiedroto līderi. Tieši šie gļēvie ASV un Lielbritānijas, nerunājot nemaz par PSRS līderi, piekrita Kēningsbergu, vācu kultūrvēsturisko teritoriju, atdot totalitārajam PSRS režīmam. Taču tas vēl nav tas trakākais, jo teritoriju taču atdeva ''pārvaldībā'' uz 50 gadiem. 50 gadi apritēja jau 1995. gadā!!!!!
Jau 1944. gadā, kad PSRS sāka okupēt šo apgabalu, tika sākta rusificēšana un varmācīga vāciešu izraidīšana no viņu pašu zemes. Jau 1946. gadā šī kultūrvēsturiskā vācu pilsēta tiek pārsaukta par Kaļiņingradu, kas ir par godu kaut kādam krievam, nezinu, kas viņš ir, taču vietējiem vāciešiem noteikti pie kājas. Tieši šo pašu situāciju saskatu šobrīd Krimā, tikai ukraiņi to pamet, bēgot no kara un nevēloties dzīvot Krievijā. 12 miljoni vācieši, kas dzīvoja šajos austrumu apgabalos tika aizsūtīti tālāk uz rietumiem. 2 līdz 2.5 miljoni no šiem cilvēkiem krita no varmācīgā PSRS režīma. Vēlāk, tāpat kā Baltijas valstīs, arī Kēningsbergā tika iepludināti neskaitāmi PSRS krievu imigranti, kuri konfliktus rada vēl šodien. Šobrīd apgabalā dzīvo 85% krievu. Tās ir rusificēšanas un nežēlīgas vāciešu izraidīšanas sekas, no kurām nevajadzētu novērst uzmanību nekad.
Kad krīt Berlīnes mūris, nedaudz vēlāk - 1990. gadā notiek konference, kurā tiek runāts par Vācijas apvienošanu. Sasniegts, protams, tiek daudz - Vācija tiek apvienota, taču vai pilnībā? Kāpēc kancleri neinteresējās par Kēningsbergu un pārējām okupētajām teritorijām? Vai tiešām politkorektums ir tik tālu novedis, ka būtu nepareizi prasīt tik daudz kā savas tautas kultūrvēsturiskās teritorijas? Labi, pieņemsim, ka PSRS okupēja šo teritoriju, taču vai Krievijai tā nebija jāatdod un neviens līgums uz austrumu imperiālistiem neattiecas (šajā gadījumā pārkāpta Potsdamas miera konference, kurā uz 50 gadiem Kēningsberga tika piešķirta PSRS, kur nekas nav minēts par tiesībām uz aneksiju).
Kēningsberga ir 20. gadsimta Krima. Mēs nedrīkstam novērst uzmanību no šīs okupācijas un, ne tikai Vācijai, bet arī Eiropai ir jāvērš uzmanība uz šo okupāciju un nežēlīgo iedzīvotāju izraidīšanu, kā arī rusificēšanu. Kādreiz, kad Eiropu un Vāciju atkal pārvaldīs izcili līderi, nevis liberāla, politkorekta elite, tad arī reiz skaistā Kēningsberga būs tur, kur tā bijusi 700 gadu un, kur tai būtu jābūt vienmēr - Vācijā.
Tev patiks šie raksti
