Kam ienāca prātā izmērīt temperatūru???10

Toskānas hercoga Ferdinanda galmā, piemēram, izmantoja stikla rezervuārus, kuri bija daļēji piepildīti ar šķidrumu. Tā virspusē peldēja dažāda blīvuma daudzkrāsainas bumbiņas. Kad šķidrums sasila, smagākās bumbiņas nogrima. Jo mazāk bumbiņu virspusē, jo augstāka temperatūra slimniekam. 

Pirmo drošo spirta termometru izdomaja vācu zinātnieks Gabriels Fārenheits 1724 gadā. Viņs piedāvaja skalu, kura normāla cilvēka temperatūra ir 97 grādi. 

Tomēr pateicoties zviedru astronomam un fiziķim Andersam Celsijam ta 18 gadus vēlāk  nokritās līdz 36, 6 grādiem. 

Tamā, ka nabaga slimnieciņus slimnīcā triec augšā jau sešos, lai nomērītu temperatūru,  ir vainīgs vācu dakteris Vunderlihs.

Kaut arī par temperatūras paaugstināšanos slimības gadījumos bija zināms jau sen, pirmo reizi klīnikā mērīt temperatūru sāka tieši viņš.  1868 gadā Kārlis Vunderlihs izdeva grāmatu "Temperatūra slimību gadījumos". Tajā bija temperatūras vērojumi 25 000 slimniekiem ar  32 dažādām slimībām. Vunderlihs un viņa darbinieki mērīja temperatūru slimniekiem divas reizes dienā, sastādīja grafikus, pētot slimību gaitu. 

Saņemot rezultātus no 100 000 mērījumiem, Vunderlihs konstatēja, ka temperatūra atļuj gan uzstādīt diagnozi, gan prognozēt slimības gaitu. Vunderlihs rakstīja: "Ārsts, kurš neņem vērā termometriju, ir līdzīgs aklajam, kurš mēģina noteikt krāsu ar taustes palīdzību" 

Kārlis Vunderlihs izdalīja arī rīta un vakara temperatūras maksimumus un tieši viņa darba rezultātā temperatūru visās pasaules slimnīcās sāka mērīt sešos no rīta un sešos vakarā. 
 

No sešiem temperatūras mērīšanas veidiem, kuru starpā ir arī "temperatūras mērīšana auss kanālā", padusi parasti izmanto gluži vienkārši tāpēc, ka tā ir visērtāk. Temperatūra kreisajā un labajā ķermeņa pusē var atšķirties par 0,1–0,3 grādiem. Ja starpība ir lielāka, tas liecina par iekaisumu tajā ķermeņa pusē, kur temperatūra ir augstāka.