Jezuītu ordenis. Patiesā seja.2

Kad Karalis Džeimss I nāca Anglijas tronī, jezuīti plānoja slaveno Šaujampulvera sazvērestību, 1605., gadā, lai uzspridzinātu karali. Gajs Fojkss bija viņu instruments. Vairums jezuītu, kuri bija aiz šī plāna, tika arestēti un pakārti. "Remember, remember the fifth of November"...

Karalis Čarlzs II (1660-1685) bija slepens Romas katolis, kuram bija vairāki slepeni katoļi Palātā; un viņa sekotājs, Džeimss II (1685-1688) bija atklāts Romas katolis, kura slepenais padomnieks bija Jezuītu priesteris, un Romas katoļi ieņēma svarīgus posteņus.

Taču jezuītu ordenis neapmierinājās tikai ar atsevišķu politiķu nocelšanu no skatuves. Citāts no grāmatas “Vatikāna slepkavas: ievainots sava drauga namā”: Īru slaktiņš bija jezuītu inscinēts 1641.g. 23. oktobrī, kā Ignacija Lajolas “Dzīres”, un ilga līdz tam, kad Olivers Kromvells izsēdās Droghedā 1649. g., lai to izbeigtu.” Jezuītu ordeņa centība maksāja īru protestantiem 150 000 dzīvības.

Vajadzēja paiet tikai 15 gadiem pēc Romas Pavesta Pāvila III bulas izdošanas, kas atbalstīja šī ordeņa nodibināšanu, kad tā biedrus sāka izdzīt no vienas vietas uz citu. Portugāle un Holande atbrīvojās no viņiem 1578. g., Francija – 1594., Venēcija – 1606., Neapole – 1622, Krievija 1820.

Taču 18 gs. arī pašas katoļu valstis bija nogurušas no Jezuītu iejaukšanās to politikā. Pāvests Klements XIII saņēma spēcīgu politisko spiedienu, un viņam tika pieprasīts ordeni atcelt. Taču, viņš nomira, pirms spēja kaut ko izdarīt. Šis uzdevums par ordeņa likvidēšanu uzgūla tā sekotājam, Klementam XIV. Kad viņš parakstīja dekrētu par Jezuītu ordeņa likvidēšanu, viņš sacīja: “Es esmu parakstījis savu nāves spriedumu...” [daudzi mūsdienās uzskata viņa nāvi par noindēšanas gadījumu, un tur aizdomās Jezuītus kā atbildīgus par to]

Ordenis tika atjaunots 1814. gadā, un to iezīmēja strauja izaugsme, ko apliecināja lielais skaits Jezuītu koledžas un Universitātes, dibinātas 19 gs. Vai kaut kas bija mainījies viņu ieradumos?

Džons Adams rakstīja savam tuvam draugam Tomasam Džefersonam:

“Man nepatīk nesenā Jezuītu atdzimšana. Viņiem ir ģenerālis tagad Krievijā, kurš sarakstās ar Jezuītiem Savienotajās Valstīs, kuri ir daudz lielākā skaitā, kā jebkurš nojauš. Vai mums nav viņi šeit bariem, tik daudz formās un maskās, kā jebkad pats čigānu karalis, Bamfīlds Mūrs Kerejs ir bijis?“

Markīzs de Lafajets (1757-1834), franču valstsvīrs un ģenerālis, kurš kalpoja Amerikāņu kontinentālajā Armijā zem Džordža Vašingtona, Amerikas pilsoņu karā, sacīja:

“Mans viedoklis ir tāds, ka, ja šīs zemes - Amerikas Savienoto valstu - brīvības tiks sagrautas, tas notiks pateicoties Romas Katoļu jezuītu priesteru smalkajām metodēm, jo viņi ir visprasmīgākie un bīstamākie ienaidnieki civilajām un reliģiskajām brīvībām. Viņi ir izraisījuši VAIRUMU Eiropas karus.”

Saskaņā ar filozofes un vēsturnieces Hannas Arendas pētījumiem tieši jezuītu ietekme bija noteicošā antisemītisma izplatībai Eiropā. Tā, piemēram, jezuītu izdevums “Civilta Cattolica” kurš bija viens no ietekmīgākajiem katoļu žurnāliem, bija “visaugstākajā mērā antisemītisks”. “Cionas protokols” tiek uzskatīts kā Jezuītu ordeņa roku darbs, tāpat rasu naida kurināšana Amerikas melnādaino un balto iedzīvotāju starpā ir tikusi pacelta kā tieši šī ordeņa aizraušanās. ASV ir tikušas uzsāktas 37 tiesu prāvas par seksuālu uzmākšanos no Jezuītu priesteriem, un Vācijā 115 šādas apsūdzības ir izvirzītas pret Jezuītu skolām. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa...

Pilsoņu kara brigadieris, ģenerālis Tomass M. Hariss:

“Romas katoļu organizācijas hierarhija ir pilnīga militārā despotija, kurā Pāvests ir tikai šķietams vadītājs; bet kuras Melnais Pāvests ir patiesais vadītājs. Melnais Pāvests ir jezuītu ordeņa galva, un tiek saukts par Ģenerāli. Viņam ir netikai vara pār savu ordeni, bet arī viņš vada un kontrolē galveno Baznīcas politiku. Viņš ir tas spēks aiz troņa, un viņš ir reālā Hierarhijas galva”.

Runājot par pašreizējo, uzskatāmo Romas Katoļu baznīcas galvu Pāvestu Francisku (dzimis Džordžs Mario Bergoljio 1936.), viņa Argentīnas jezuīta pagātne ir pietiekami ražena, lai Baznīcai būtu iemesls pēc nāves iecelt viņu svēto kārtā. Trīs dienas pirms 2005. gada konklāva, cilvēktiesību aizstāvis iesniegumā apsūdzēja Bergolijo divu jezuītu priesteru nolaupīšanā, valsts miltiārā režīma laikā 1976., g.

Kā viņu raksturo kāds Argentīnas žurnālists: “No visiem neiedomājamajiem kandidātiem, Džordžs Bergolijo ir iespējams vissliktākais. Ne tādēļ, ka viņš atklāti sludina doktrīnas pret ticību un morāli, bet tādēļ, ka, spriežot pēc viņa darba, kā Buenos Aires Arhibīskapa, ticībai un morālei nav priekš viņa nekādas nozīmes.”

Pie kādām tad metodēm tad pieturās Jēzus biedrības biedri? Skaidrībai var noderēt Jezuītu ordeņa iekšējie statūti. Bez vispārzināmā Lajolas “mērķis attaisno līdzekļus” jezuītiem ir arī detalizētāki norādījumi:

“Cilvēks, kurš pieder reliģiskajam ordenim, kurš uz īsu brīdi atmet savu ierasto režīmu grēcīgiem mērķiem – ir brīvs no pretīgā grēka, un nav sodāms ar izslēgšanu no baznīcas”. Savās slepenajās instrukcijās spāņu jezuītu priesteris Antonijs Eskobars vēsta: “Ir likumīgi… izmantot zinātni, iegūtu ar Sātana palīdzību, tikai lai tās saglabāšana un pielietojums nebūtu atkarīgs no Sātana, jo zināšanas pašas par sevi ir labas, bet grēks, ar kura palīdzību tās iegūtas ir jau pagātnē?”

Žans Batists Taberna (“Synopsis Taeologiae Practicae”) uzdod sekojošu jautājumu: “Vai tiesnesim ir pienākums atgriezt kukuli, kuru viņš saņēmis par spriedumu? Atbilde: “Ja viņš ir saņēmis kukuli par netaisnīga sprieduma pieņemšanu, tad, visdrīzākais, viņš to var neatgriezt… šo viedokli atbalstīja un aizstāvēja piecdesmit septiņi doktori (jezuīti).