SAVĒJAIS PRET SAVĒJIEM
Pretrunīgi vērtējamais latviešu dzejnieks Imants Ziedonis savulaik ir rakstījis šādus viedus vārdus: “Pret savu tautas dziesmu var iet tikai savējais”, ko man gribētos papildināt ar piebildi:”...un pret pašu tautu – arī”. Tādas domas nāk prātā, iepazīstoties ar okupantu lapeles “Čas” 2009.gada 16.jūlijā publicētajiem http://www.chas-daily.com/win/2009/07/16/g_019.html?r=32 bijušā nacionālā partizāna, Dzelzs Krusta kavaliera (sic! – A.G.) Jāņa Gleizda izteikumiem, ko viņš vēlāk mēģinājis koriģēt un mīkstināt pseidonacionālās “Latvijas Avīželes” 23.jūlija numurā http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=58911. Nevienam nav noslēpums, ka okupantu un pašmāju nodevēju preses slejās nacionālie partizāni citādāk kā slepkavas un bandīti nekad nav atspoguļoti, un būtu arī neloģiski no tām gaidīt ko savādāku. Kā jājamzirdziņš sava viedokļa pamatošanai parasti tiek izmantots arguments, ka mežabrāļi esot apkarojuši ne tikai čekistus un miličus, bet arī “nemilitāras personas” (partorgus, kolhozu priekšsēžus, komjaunatnes aktīvistus un tamlīdzīgus okupantu ieklīdeņus vai mūsu pašu tautas kangarus). Tiesa, uzņemot daudzās spēlfilmas par t.s. Lielo Tēvijas karu, to veidotāji gan nevairījās rādīt, kā “drosmīgie tautas atriebēji” (viņu pašu t.s. sarkanie partizāni) nevilcinoties izrēķināties ar tiem, kas sadarbojas ar vācu okupantiem, nepētot, ir šim tautas nodevējam kāda militāra čina vai nē. Bet, kā jau teikts senajā romiešu parunā: “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”. Viņuprāt, mūsu tautai vajadzēja mierīgi palikt savās vietās un gaidīt, kad to iebrucēji maz pamazām likvidēs, neizrādot nekādas pretestības pazīmes. Kā jau rakstīju iepriekš, šāda nostāja no okupantu preses puses ir, lai gan ciniska, taču pilnīgi loģiska un prognozējama. Tāpat ko gan citu var gaidīt no to nožēlojamo ļautiņu, kuri saņēma pelnīto sodu no mūsu tautas labākās un drosmīgākās daļas (cīnītāju pret okupantiem un nodevējiem), pēcteču puses – tak ne jau pateicību viņi tiem izteiks, bet turpinās šos lamāt un zākāt, kā to jau darīja visus PSRS okupācijas gadus. (Interesanti būtu sameklēt, piemēram, kādu sarkanā terorista I.Sūdmaļa pēcteci un pajautāt – vai atzīstat, ka viņš tika pelnīti pakārts par sprādziena sarīkošanu mītiņa laikā, kurā latviešu tauta solījās kopā ar vāciešiem cīnīties un nepieļaut otrreizēju PSRS okupāciju? Vismaz par 90% esmu drošs, ka šis cilvēks teiktu – nē, Imants taču bija nevainīgs ideālists, kurš krita par upuri nežēlīgajam gestapo.) Līdz ar to, ir pilnīgi loģiska pelnītu sodu saņēmušo mūsu tautas nodevēju Kazimira un Pētera Bozoviču radinieces Stefānijas Vilcānes rīcība, rikšojot uz okupantu avīželes “Čas” redakciju pastāstīt par “briesmoņiem cilvēka izskatā”, ko savā pilī uzdrošinājies pieņemt mūsu Valsts prezidents. Te atkal jāatceras parunas: “Kāds tu pats, tādi tavi draugi”, kā arī; “Sunim suņa valoda”.. Mani īpaši neizbrīna arī “nacionālās” žurnālistes I.Mūrnieces nostāja, šo divu nodevēju likvidēšanu dēvējot par “neviennozīmīgi traktējamu gadījumu”. Atcerēsimies, ar kādu centību pāķu laikrakstiņš allaž publicēja nesen uz elli parautā odiozā rakstnieķeļa Egila Lukjanska šablonveida skricelējumus, kuros praktiski nevienā neiztika bez leģionāru un nacionālo partizānu noniecināšanas un pat atklātas zākāšanas. Tas gan netraucēja šo pašu avīzīti vienlaikus liekulīgi sūkstīties, ka valsts vara minētajiem ļaudīm velta pārāk maz uzmanības. Kad es zvanīju uz laikraksta redakciju un jautāju, kā izskaidrot šīs acīmredzamās pretrunas viņu rīcībā, sekoja atbilde, ka notikumus un lietas nedrīkstot traktēt viennozīmīgi un jāizvērtējot no dažādām (laikam domāts – latviešu un okupantu – A.G.) pusēm. Viltusnacionāļi jau vienmēr grib būt labi visiem, galarezultātā kļūstot nederīgi nekam.
Taču mani pamatīgi izbrīnīja un līdz sirds dziļumiem satrieca raksta sākumā minētā J.Gleizda rīcība, kurš arī, tāpat kā S.Vilcāne, ar putām uz lūpām slāna savus bijušos cīņu biedrus tās pašas okupantu lapeles slejās. Pēc viņa domām, redz, šos nodevējus Bozovičus esot vajadzējis tikai pabaidīt, nevis nogalināt. Tie neesot bijuši komunisti, bet vienkārši zemnieki. Tiesa, vēlāk “LA” slejās Gleizds gan apgalvo, ka K.Bozovičs, būdams pārcentīgs padomju varas atbalstītājs, kopā ar dēlu sadzērušies braukājuši pa zemnieku mājām, izspiezdami kukuļus un pēckara trūcībā atņemdami visu pēdējo. Tā teikt, katram tiek pasniegta tāda patiesība, kādu nu kuro reizi vajag. Vēl viņš pārmet, ka viena no grupas dalībniecēm – Antoņina Brasla – reiz esot aizmigusi, stāvot postenī, tādējādi pielaizdama klāt partizānu pozīcijām sarkanarmiešus, kā dēļ visa grupa gandrīz nonākusi čekistu rokās. Vēlāk šo sievieti NKVD tomēr sagūstījusi, un viņa esot nodevusi savējos. Šo faktu dēļ viņš uzskata, ka Zatleram nevajadzējis aicināt pie sevis minēto sievieti un vēl dažus viņam nesimpātiskus cilvēkus. Te nu man jāatbild ir skaidri un gaiši: “Pat, ja tas tieši tā arī bija, kā jūs sakāt, tad tik un tā jūs pats, Jāni Gleizd, esat daudz zemiskāks un nelietīgāks nodevējs par jūsu paļāto A.Braslu. Viņa droši vien nespēja izturēt necilvēcisko spīdzināšanu čekā, bet jūs labprātīgi, bez mazākās piespiešanas mūsu tautai izteikti naidīgā okupantu lapelē lejat virsū dubļus saviem bijušajiem cīņu biedriem! Ko jūs no tā iegūstat – niecīgu īsa mirkļa slavu? Varu derēt, ka pat honorāru par jūsu nožēlojamo interviju “Čas” jums nesamaksāja! Vai tiešām jums vairs nav palicis ne kripatiņas kauna, ne goda?”
Tiesa, vēlāk J.Gleizds gan mēģina neveikli taisnoties, ka tieši tā jau šis neesot teicis, ka ‘Čas” melojot un esot nelietīgi izmantojis viņa uzticēšanos (nu tiešām, “īstais” preses izdevums, kam būtu jāuzticas patriotiskam latvietim! – A.G.), ka viņš kritizējis atsevišķus cilvēkus, nevis visu nacionālo pretošanās kustību...Te gan jāatceras izteiciens par vārdu, kas ir kā zvirbulis, kurš palaists vaļā, vairs nav noķerams. Krietns latvietis vispār ne vārda nerunātu ar tādu smirdīgu lapeli kā “Čas”, visus tā korespondentus pasūtītu uz poda, ja viņi pie šā vērstos, nevis uzsāktu netīrās veļas mazgāšanu, lai cik pamatota un vajadzīga tā viņam varbūt arī liktos. Par Antoņinas Braslas nelabo rīcību, ja jau uzskatīja par vajadzīgu to celt gaismā pēc tik daudz gadiem, varēja taču uzrakstīt personīgu vēstuli uz prezidenta kanceleju. Un tad pie viena nebūtu slikti arī pastāstīt, kādus tad varoņdarbus pats “pareizais” Gleizda k-gs ir veicis, būdams nacionālo partizānu rindās, cik čekistu nošāvis...utt. Lai nu Dievs man piedod, ja es kļūdos, bet man ir aizdomas, ka viņš gļēvi kā kurmis tupēja alā, gaidot, kad Latvijā ieradīsies angļi un amerikāņi, kas padzīs krievus un izcels šo saulītē. Tādu pagrīdes “varoņu” ir ne mazums, kuri, paši neko jēdzīgu nepaveikuši, gan pamanās nozākāt tos, ka, kā nu prazdami, reāli cīnījās pret savas valsts kapračiem un tautas ienaidniekiem. Visbeidzot, kas attiecas uz pašu jau vairākkārt minēto nodevēju Bozoviču likvidēšanas akciju, tā, vadoties no manis lasītā tai pašā laikrakstā “Čas”, manuprāt, bija pietiekami humāna, cik nu humāna vispār būt cīņa kara laikā (paskaidroju speciāli jefiņiem, ka Latviešu Patriotiem karš nebūt nebeidzās 1945. gada 9. maijā, bet gan turpinājās tik ilgi, kamēr viņi fiziski spēja cīnīties). Mežabrāļi nogalināja tikai abus neliešus, nevis visu ģimeni, lai gan varēja to izdarīt – kaut vai aiz tīri konspiratīviem apsvērumiem). Ar pašu nožēlojamo uzvedību, kalpojot okupantu varai, Bozoviči nopelnīja savu bēdīgo galu.
Tātad Gleizda taisnošanās izskatās ļoti nepārliecinoša un nožēlojama. Ja nu viņa teiktais tiešām ir sagrozīts vai “izrauts no konteksta”, lai tad viņš sūdz ”Času” par apmelošanu tiesā – tā ir vienīgā iespēja pašam kaut cik nomazgāties. Taču esmu pārliecināts, ka to šis kungs nedarīs, jo tad atklāsies, ka tieši tā viņš arī runāja, kā ticis okupantu avīzē nodrukāts. Okupantu žurnālisti jau nav muļķi, zina, pie kā viņi vēršas. Tādi ļaudis kā J.Gleizds nav cienīgi turēt savās mājās Dzelzs Krusta ordeni, ja tas būtu manos spēkos, es to viņam nekavējoties atņemtu uz mūžiem. Un uzskatu arī, ka Nacionālo partizānu apvienībai ir pēdējais laiks izslēgt šo gļēvo nodevēju no savām rindām, ja tas vēl nav izdarīts.
Tāpat arī bijušie un esošie Latvijas varas pārstāvji var liekulīgi gausties par to, kā esot nepareizi interpretēts viņu teiktais Krievijas šovinistu propagandas filmā “Okupācijas mantojums” (vai kā nu to sauc), taču jebkura ekspertīze konstatētu, ka viņu attēli un balsis ir īstas. Vienkārši šie ļautiņi nepadomāja, kādu rezonansi izsauks viņu rīcība, koķetējot ar naidīgas okupētājvalsts televīziju, tā vietā, lai pateiktu skaidri un gaiši: “Jā, Latvijā daudz kas ekonomiskā ziņā varbūt nebija darīts pareizi pēc neatkarības atgūšanas, bet tā ir mūsu, ne jūsu problēma! Rūpējieties par savu valsti un nebāziet savu garo, netīro degunu tur, kur nevajag!”. Lūk, tā būtu sevi cienoša Latvieša godpilna atbilde! Bet cik ir Latviešu, kas var un grib tā pateikt mūsu tautas ienaidniekiem?
Ar to varētu arī pielikt šai bēdīgajai lietai punktu, bet neviļus nāk atmiņā pseidonacionāļa Visvalža Lāča pidara Streipuļa vadītajā “Brīvajā mikrofonā”, uz manu jautājumu, kādēļ viņš neaizstāv cionistu bandītu vajāto Latviešu karavīru, savu biedru Konrādu Kalēju, sniegtā atbilde: “Viņš man nav nekāds karabiedrs, viņš nāk no policijas bataljona, bet es – no leģiona!”. Redz, kā – cilvēks, kurš sācis cīnīties pret sarkano mēri divus gadus ātrāk, nekā leģionārs V.Lācis, pēdējam šī iemesla dēļ nav draugs. Nu vienreizēja “loģika”! Kopš tās reizes es pārstāju uztvert V.Lāci kā Patriotu, manās acīs viņš nu ir nožēlojams gļēvulis un marasmātiķis. (Starp citu, tai pašā radiopārraidē V.Lācis vēla dubļus arī uz A.Gardu, apgalvojot, ka “Viedas” direktors esot viņu finansiāli apkrāpis). Un, lūk, šis cilvēks ir “patriotiskās” apvienības Visu Latvijai godabiedrs un elks! Bet tādi jau tādus vienmēr arī atrod...
Latvieši, atcerēsimies šādu patiesību – godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt to var vienā mirklī. Un pats `bēdīgākais, ja šis mirklis norit vien dažus gadus, varbūt pat mēnešus pirms viņa – šī cilvēka - aiziešanas mūžībā! Padomāsim par to, pirms kaut ko runājam vai rakstām, sevišķi kontaktējoties ar mūsu tautas un valsts ienaidniekiem!
NE KATRS VAR BŪT VARONIS, BET NEBŪT NELIETIM GAN IR JĀSPĒJ KATRAM ! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
5.08.2009. Aivars Gedroics
