20. gs. septiņdesmitajos gados tika veikti pirmie klonēšanas eksperimenti ar vardēm. No varžu zarnu epitēlija šūnām ņemtus kodolus ievietoja olšūnās, no kurām bija izņemti kodoli. No šādām šūnām attīstījās normālas vardes, kuras bija identiskas tām vardēm, no kuru šūnām tika ņemti kodoli.
Ideja par izmirušo dzīvnieku atgriešanu dzīvē vienmēr ir raisījusi asas diskusijas, jo šāda rīcība aktualizē jautājumus par dzīvības neaizskaramību, unikalitāti un jēgu. Daži zinātnieki uzskata, ka klonēšanas ideja pašos pamatos rada nepareizu cilvēku attieksmi, jo mums būtu jādomā kā aizsargāt sugas, kas uz Zemes mīt vēl šobrīd, nevis, kā atjaunot sugas, kas jau ir nozudušas. Turklāt pat gadījumā, ja izmirušos dzīvniekus izdodas atgriezt dzīvē, joprojām paliek aktuāls jautājums, vai mākslīgi atjaunotie dzīvnieki vispār būs uzskatāmi par īstiem. Vai to pielāgošanās spējas patiešām būs gana labas vai tomēr beigās tie paliks par apskates objektiem zoodārzos?
Izmirusie dzivnieki,kurus mes varetu klonet!!!1.dala.8
91
0
Autors: Foto: BLAIR, JONATHAN S./ National Geo
Tagad Hārvardas universitātes zinātnieki pietuvojušies soli tuvāk iespējai atgriezt dzīvē vēl kādu izmirušu dzīvnieku – mataino mamutu Mammuthus primigenius . Pētnieki ziņo, ka ir izveidotas gēnu kopijas no sasalušajām mamutu atliekām, un tās izdevies veiksmīgi pārnest uz Āzijas ziloņa genomu. Mamuti ir izmirusi ziloņu dzimtas ģints, kas Zemi apdzīvoja no Pliocēna epohas pirms aptuveni 5 miljoniem gadu līdz Holocēna epohai (kas joprojām turpinās) pirms aptuveni 4500 gadiem. Pētījumi liecina, ka mamuti apdzīvojuši visus kontinentus, izņemot Austrāliju un Dienvidameriku. Pašlaik zinātniekiem izdevies atklāt 13 mamutu sugas. Nav skaidras informācijas par to, kādēļ lielie zīdītāji izmira. Viena no izplatītākajām versijām liecina, ka mamutu izmiršanas iemesls varētu būt pārmedīšana . Mūsdienās mamutu tuvākais „radinieks” ir Indijas zilonis.
Tasmānijas tīģeris jeb somainais vilks (Thylacinus cynocephalus) tika iznīdēts līdz izmiršanai 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, jo tika uzskatīts, ka tas medīja aitas. Aitkopība tolaik bija Austrālijas ekonomikas galvenais stūrakmens, un valdība izstrādāja atlīdzības shēmu, lai iznīdētu somaino vilku. Tajā laikā [Tasmānijas tīģerim] bija patiešām slikta reputācija, atainojot dzīvnieku kā ļaunu un pārmērīgu aitu slepkavu," Taču Jaundienvidvelsas universitātes zinātnieki, analizējot dzīvnieka skeletu un modelējot tā funkcionalitāti datorā, secinājuši, ka pieaugušas un pretestību izrādošas aitas nogalināšana somainajam vilkam nemaz nav bijusi pa spēkam. Salīdzinot datus par Tasmānijas tīģera sakodienu ar līdzīgu dzīvu sugu īpatņiem, zinātnieki aprēķinājuši dzīvnieka ticamāko barības avotu. Tas, visdrīzāk, pārtika no maziem dzīvniekiem, kā oposumiem. Un tā ierobežotais uzturs, visdrīzāk, paātrināja izmiršanu. Tikai gadsimta laikā kopš eiropiešu ierašanās Austrālijā somainais vilks bija novests uz iznīcības sliekšņa. Daži laboratoriskie darbi jau paveikti cerīb ā sugu atdzīvināt.
Milzu Moa . T as ir viens no lielākajiem izmirušiem putniem, ap 3,7 m augsts. Moa bija 2 reizes garāks par cilvēku. Mātīte 1,5 reizes augstumā un 2,8 reizes svarā pārsniedza tēviņu. Tas bija garākais putns, kas konkurēja tikai ar Madagaskaras ziloņputnu (Aepyornis maximus). Lielākā Moa mātīte svēra 240 kg, apmēram tikpat, cik liels tīģeris vai 3 cilvēki. Tam vispār nebija spārnu, nebija pat plecu daļas kaulu. Maori apēda pēdējo moa. Visus Moa viņi izmedīja mazāk kā 100 gadu laikā. 2009. gadā, pētījumā secināts, ka ar jaunu metodi DNS varētu iegūt no spalvas,neiznīcinot visu spalvu. Tas radītu iespēju klonēt Moa, ticamāk, uz dzīvību zooloģiskajos dārzos.
Hāsta ērglis . Cilvēcē lielākais zināmais ērglis un l ielākais izmirušais Jaunzēlandes plēsējs. Tas dzīvoja salīdzinoši nesen, tikai 500 gadus atpakaļ un izmira ap 1400. gadu. Tas bija milzīgs gaļēdājs, kas varēja nogalināt 10x lielākus upurus par sevi.Uzbrucis arī cilvēkiem. Uzbruka upurim no gaisa ar ātrumu 80 km/h. Svars 9-14 (18) kg, spārnu izpletums 2,6-3 m, garums 1,4 m (mātītēm aste līdz 50 cm gara), augstums no zemes vairāk kā 90 cm. Medīja milzu putnus moa, kas tam bija pārtikas avots. Tā liktenis bija cieši sastīts ar moa likteni – Hāsta ērglis izmira tad, kad maori bija izmedījuši visus moa.
Īrijas staltbriedis (Megaloceros giganteus) ir izmirusi milzu briežu ģintij piederoša suga, lielākais jelkad dzīvojušais briedis. Lai arī lielākā daļa to skeletu tika atrasti tieši Īrijas purvos, tas neapdzīvoja tikai mūsdienu Īrijas teritoriju, tam arī nav īpaši liela līdzība ar mūsdienās dzīvojošajiem aļņiem vai Kanādas briežiem, tādēļ reizēm to arī vienkārši sauc par milzu briedi. Pleistocēnā un holocēna perioda sākumā Īrijas staltbriežu apdzīvotā teritorija stiepās pāri lielākajai daļai Eirāzijas, no mūsdienu Īrijas līdz pat Baikālam. Ar radiooglekļa analīzēm sugas jaunākā atrastā īpatņa vecums tika datēts ap 7700 gadiem.
Pireneju kalnu kaza . Pirineju kalnu kaza ir Spānijas kazai tuvākā suga, un tā atpazīstama īpatnējo ragu dēļ. Kādreiz šis dzīvnieks apdzīvojis Spānijas un Francijas teritorijas Pireneju kalnus, taču 19.gadsimtā medību dēļ savvaļā dzīvojošo dzīvnieku skaits samazinājās līdz 100. Pēdējais sugas eksemplārs dzīvojis Spānijas ziemeļos, kur tas 2000.gadā atrasts miris. 2000.gadā izmirušais un 2009.gadā klonētais dzīvnieks miris neilgi pēc piedzimšanas, tas ir vērtējams kā liela tehnoloģijas izaugsme. Neilgi pirms apdraudētās sugas izmiršanas jaunās tūkstošgades sākumā, zinātnieki tālredzīgi savāca kāda eksemplāra ādas paraugus, kurus noglabāja šķidrajā slāpeklī. No šiem paraugiem iegūtie DNS paraugi tika ievietoti mājas kazas olšūnā. Eksperimenta vadītājs Hosē Folks (Dr Jose Folch) atzīst, ka piedzimušais mazulis ir ģenētiski identisks izmirušajai sugai. Tiesa, lai arī eksperiments izdevās visai veiksmīgs, klonētais dzīvnieks piedzima ar vienu no tipiskākajām klonēto dzīvnieku problēmām - plaušu defektiem -, tādēļ nomira jau septiņas minūtes pēc piedzimšanas. Eksperiments raisījis cerības, ka ir iespējams saglabāt apdraudētās, uz izmiršanas robežas vai izmirušās sugas, tās pavairojot pat no sasaldēta izejmateriāla. Tāpat pastāv cerība, ka kādu dienu būs iespējams reproducēt jau sen izmirušas sugas, piemēram mamutus. Drosmīgākie paredz, ka varētu notikt arī dinozauru „atdzīvināšana”.
Matainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs un kaimiņš Eiropas un Āzijas pieledāja auksto stepju zālainajos klajumos. Lai arī šie dzīvnieki bija vienpatņi un nedzīvoja baros kā mamuti, tie bija vieni no t.s. „mamutu faunas” tipiskākajiem pārstāvjiem. Pec formas matainais degunradzis tikai mazliet atšķīrās no mūsdienu Āfrikas baltā degunradža (Ceratotherium simum). Tam bija šaurāks un garāks galvaskauss, mazākas un smailākas ausis. Ķermeni klāja bieza un blīva matu sega ar biezu pavilnu, bet uz muguras bija kupris tauku rezervju uzkrāšanai. Tā masīvais ķermenis varēja sasniegt 4 metru garumu un 2 metru augstumu. Galvu greznoja divi iespaidīgi zobenveidīgi ragi, no kuriem viens bija ap metru garš, no sāniem saplacināts un atradās uz deguna kaula, bet otrs īsāks – uz pieres. Garākais rags tika izmantots augu atrakšanai no sniega bargajos ziemas apstākļos. Par to liecina daudzos atradumos redzamie ragu priekšējās daļas nodilumi un švīkājumi, kas radušies bīdot galvu uz sāniem. Žokļos nebija priekšzobu un ilkņu, bet sānu kvadrātveidīgie dzerokļi ar augstiem kronīšiem ( hipsodontais zobu tips) bija labi piemēroti cieto stepes augu sasmalcināšanai.M atainais degunradzis ir bijis neandertāliešu medību objekts Eiropā pirms 70 tūkstošiem gadu. Izcilas saglabātības mūmijas tika atrastas 20. gadsimta sākumā Staruņā Rietumukrainā kalnu vaska - ozokerīta (kalnu vasks – naftas cietais paveids) slānī. Daudz degunradžu ir atrasts Sibīrijas mūžīgā sasaluma zonā. Latvijā 1861. gadā pie Lielvārdes tika atrasts matainā degunradža augšējais stilba kauls.
Tev patiks šie raksti
Bet man patika, pluss no manis 
