Tātad beidzot, kad sesija ir noslēgusies, uztaisīju solīto otro daļu par, manuprāt, interesantiem Austrumu ieročiem. Piermo daļu varat atrast šeit.
Nākošā daļa, kuru veidošu par Austrumu tematiku būs veltīta galvenokārt zobeniem, bet ja ir kādas īpašas vēlmes, ko vēlaties šeit redzēt, rakstiet komentāros vai vēstulēs.
Patīkamu lasīšanu! 
Nunchaku. Tie sastāv no diviem koka rokturiem (vai metāla – modernā interpretācijā), kuri savienoti ar virvi vai ķēdi. Ķīniešu nunchaku ir noaapaļoti, bet Japāņu – oktogonāli. Parasti tie ir gatavoti no izturīga, elastīga koka, kā, piemēram, ozola, Ķīnas (Japānas) plūmes, Formosana ozola. Orģināli koks tika iegremdēts un turēts dubļos vairākus gadus, kur bija maz skābekļa un pietiekami daudz skābes, lai novērstu pūšanu. Šādā veidā tika iegūts ļoti izturīgs koks. Aukla, kas savienoja abus kokus, tika veidota no zirga astriem un tai bija jābūt tik izturīgai, lai tā spētu nobloķēt zobenu. Pašās beigās koks tika notīrīts ar smiltīm un ierīvēts ar eļļu vai krāsvielu, lai tas nebojātos.
Kunai. Tas ir Japāņu ierocis, kurš iespējams cēlies kā atvasinājums no mūrnieku ķelles. Ir divu veidu kunai: īsais un lielais. Ieroča asmens ir no 20 – 60 cm garš (vidēji 40 cm). Lielākās tautas masas to izmantoja kā daudzfunkcionālu dārza darbarīku, kā arī tas noderēja par darbarīku tiem, kuri strādāja ar akmeni un mūrniecībā. Kunai nav nazis, bet gan kaut kas līdzīgs vinčai. Asmenis tika veidots no mīksta un nenoasināta metāla, jo tā šķautnes tika izmantotas, lai skaldītu apmetumu un koku, raktu bedres un kaut ko atlauzt. Parasti ass bija tikai tā gals. Kunai parasti bija lapas veida asmens un rokturis uz kura bija gredzens, caur kuru varēja izvērt virvi. Tā savukārt parasti tika aptīta ap rokturi.
Tonfa. To reizēm mēdz saukt arī par tong fa vai tuifa. Tas ir ierocis, kas tika izmantots Ķīnas un Dienvidāzijas valstu cīņas mākslās. Vienkārši sakot, tā ir nūja ar rokturi. Vidēji tā garums ir 38 – 51 cm. Parasti to izgatavoja no sarkanā ozola un lietoja pārī. Uzskata, ka tā izcelsme meklējama Okinavas apgabalā vai arī tās ietekmē. To var izmantot gan aizsardzībai, gan arī uzbrukumam.
Dunča cirvis (Dagger axe). Tas ir ierocis, kurš tika izmantots Ķīnā Shang dinastijas laikā līdz Han dinastijai. Tas ir veidots no dunčveidīga asmens, kurš bija izgatavots no nefrīta (ceremoniālām vajadzībām), bronzas, bet vēlāk no dzelzs. Šis asmens tika iedzīts koka nūjā tā, lai asmeņa gals atrastos perpendikulāri nūjai. Jāatzīmē, ka visvairāk šo ieroci izmantoja Qin dinastijas laikā. Tad tie tika saražoti milzīgā daudzumā. Ieroci izmantoja, lai trieciena laikā ar vertikālo šķēpa galu pret pretinieka galvu izdarītu māņu kustību un tad uzbrucējs varēja nocirst ienaidnieka galvu atvelkot izkapts veidīgo horizontālo asmeni atpakaļ. Tomēr beidzoties Qin un Han dinastijām šis ierocis savu nozīmi zaudēja un vēlāk praktiski vairs nebija sastopams.
Kanabō. Tā bija nūja, kuru klāja asmeņi vai pogveidīgi apkalumi. Tas tika izmantots feodālajā Japānā un tā lietotāji biija samuraji un viņu kalpi. Tie tika veidoti no smaga koka vai no dzelzs ar dzelzs asmeņiem vai kniedēm tā galos. Koka nūjas no abiem galiem bija klāti ar metālu. Izmēri šim ierocim bija ļoti variabli. No tādiem, kurus viegli varēja turēt vienā rokā, līdz izmēram, kas sasniedza cilvēka augumu. Kanabō ir arī mitoloģisks ierocis, kuru bieži izmanto pasakās oni, kas savukārt ir mītiski briesmoņi japāņu folklorā. Mūsu izpratnē tie būtu dēmoni, velni vai cilvēkēdāji. Japāņiem ir arī izteiciens „Iedot oni kanabō”, kas latviešiem skanētu „Pieliet eļļu ugunij”.
Pudao jeb podao. Ķīniešu kājinieku ierocis, bet to ir pieņemts uzskatīt arī par cīņas mākslu atribūtu. To pazīst arī kā zirgu-griežamo zobenu. Tas ir tādēļ, ka kaujas laikā to izmantoja, lai nocirstu kājas zirgiem un nomestu no segliem jātniekus.
"Kunai nav nazis, bet gan kaut kas līdzīgs vinčai"
Vincai? tiesaam? Ne es, ne google nespeeja vaardu vincha sasaistiit ar ko taadu, vai jebkaadu citu ieroci, nazi, jebko liidziigu :)
Savaadaak bij prieks lasiit
