Greivenstīna jeb Grāfu pils tika uzcelta 1100. gadu beigās Līves upes krastā Gentē, Beļģijā. Dažādos vēstures laikos pils kalpojusi dažādiem mērķiem: bijusi grāfu mājvieta, tekstilrūpnīca un tumšajos viduslaikos kalpoja kā spīdzināšanas ēka. Piedāvāju apskatīt dažus no tolaik izmantotajiem rīkiem.
Grāfu pils spīdzināšanas rīki7
274
0
Īkšķu skrūvspīles. Kad viduslaiku Eiropā bija vajadzība ieslodzīto mazliet paspīdzināt, tad šī ierīce gandrīz vienmēr bija pirmā izvēle. Cilvēku pirksti tika lēnām saspiesti, lai izraisītu lielākas sāpes. Reizēm tādā stāvoklī atstāti vairākas dienas, ieslodzīti pils telpās, kur caur aukstajām akmens sienām viņu kliedzienus neviens nedzirdēja. Ja arī tas nemudināja atzīties, tad pirkstus vienkārši sāka šķaidīt ar āmuru.
Ķīļveida riņķis. Pilī bija īpašas istabas, kur izpildīt šo nežēlīgo darbību. Ieslodzīto novietoja istabas centrā un ap kaklu aplika riņķi ar asumiem iekšpusē. Pie riņķa malām piesēja virvītes, kuru otros galus nostiprināja katru savā istabas stūrī. Rezultātā, ja ieslodzītais satrakojās vai parāk daudz pakustējās uz kādu pusi - asumi iedūrās kaklā un viņš noasiņoja. Lielais vairums cilvēkus neizturēja vairāk par trim stundām.
Ekstremitāšu cirvis. Šo gan vairāk var uzskatīt par soda rīku nevis rīku, kas paredzēts ilgākai spīdzināšanai. Ar to mēdza nocirst gan rokas, gan kāju apakšējo daļu. Upurus pakāra, lai visi var apskatīt. Šis soda veids bija tikpat populārs kā bērna nopēršana par neizpildītu mājasdarbu.
Pēdējais soda izpildītājs Gentē nomira 1866. gadā un savā amatā bija strādājis veselus 48 gadus. Pēc viņa nāves dēls visus nāvīgos rīkus nodeva pilsētas īpašumā.
Iededzināšana ir senākā metode, kas apvieno spīdzināšanu un iezīmēšanu. Sākot no dzīvniekiem līdz pat cilvēkiem šī darbība ir ceļojusi cauri laikiem un pastāv vēl 21. gadsimtā. Ja tiesnesis nolēma, ka ieslodzītais vēl netiks atbrīvots, bet arī netiks nogalināts, tad viņa ādā tika iededzināta viena no trim zīmēm: "T" - travaux, pagaidu piespiedu darbs; "TP" - travaux perpetuels, piespiedu darbs līdz mūža beigām; "TPF" - travaux perpetuels faussaire, mūža piespiedu darbs par dokumentu viltošanu > īpaši smags pārkāpums, kur citu soda veidu nebija cerības saņemt.
Trakokrekls. Šis gluži nav tas pats trakokrekls, kas mums zināms šodien. Gentes krekls bija taisīts no ādas un tādējādi padarīts par tik neērtu, cik vien tas var būt. Cietā āda bija mokoša cilvēkam, turklāt slēģi atradās dažādās ķermeņa vietās un vienu roku varējā piestiprināt ar vairākiem slēģiem. Rezultātā cilvēka ķermenis bija izliecies pretīgi baisos līkumos. Lielāki trakokrekli sevī iekļāva arī kāju daļu.
Ieslodzītos šādos tērpos neturēja ilgi. Pāris dienas. Bet ķermeņa sāpes un pārveidojumi bija tik iespaidīgi, ka atstāja paliekošas sekas uz visu mūžu.
Mūlis. Reizēm saukts arī par `spāņu ēzeli` prakstiski ir tas pats kas galdnieka steķis, izņemot to, ka virsma ir arm tādu kā stūri. Ieslodzītie sēdēja uz stūra ar sasietām rokām un pie kājām piesietiem smagiem atsvariem (bilde pa kreisi). Sāpju līmenis katram cilvēkam ir savs, bet šeit viss svars tiek spiests uz ģenitālijām kas ir īpaši sāpīgi. Jāpiemin, ka atsvaru smagums bija atkarīgs no nozieguma apmēra. Jo lielāks noziegums, jo smagāti atsvari.
Kauna maska. Spīdzināšanas rīkiem ne vienmēr ir jābūt sāpīgiem. To apliecina šī maska, jo tā varbūt ir neērta, bet pati nekādas sāpes nodarīt nevar. Ļaundari ietērpa tajā, piesēja pie staba ciema vai pilsētas centrālajā laukumā un ļāva parastajiem ļaudīm izrēķināties ar noziedznieku kā vien vēlas.
Maskas dizains bija pēc iespējas muļķīgāks, lai vairāk pazemotu valkātāju. Lai arī publiskā nomētāšana ar akmeņiem un visu citu bija sāpīga, tomēr dažus vēl vairāk biedēja karstā pusdienlaika saule, kuru maska pievilka.
Valdīja uzskats, ka maskas ar lielām ausīm (kā redzmas foto) piemēroja cilvēkiem, kuru noziegums ir muļķīgs. Savukārt, maskas ar lieliem deguniem valkāja noziedznieki, kuru noziegumi bija īpaši smagi.
Ritenis. Rīkam bija daudz un dažādi pielietoju viduslaiku Eiropā un tas bija iemīļots moku rīks arī Gentē. Viena no mocīšanas metodēm bija uzdurt ieslodzīto uz riteņa un lēnām griest uz riņķi, kad apakšā bija uguns, bet augšpusē - brīdis atelpas un iespēja atzīties grēkos.
Pilī iecienītāka bija otra meode - pakārt cilvēku virs riteņa un griest to tā, lai asumi skrāpē muguru. Ja bija vajadzība pēc lielākās sāpēm tad atlika ieslodzīto nolist kaut pāris milimetrus zemāk.
Spiediena jostu izmantoja, lai ieslodzītos noturētu mierīgus tiesas laikā. Ap kaklu bija tāds kā ķīļveida riņķis, uz vidukļa - smaga metāla josta, kurai pievienoti atsvari sānos. Abus savienoja ar ķēdēm. Jostu pievilka apsargi un parasti tik daudz, lai ieslodzītais tik tikko spētu paelpot. Šis savaldīšanas rīks ir kaut kas starp trakokreklu un metāla korseti.
Tev patiks šie raksti
