Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
2
66

Cilvēkam allaž kārojis redzēt savu atveidu. Jau ilgi pirms spoguļu parādīšanās mūsu tālīnie senči pulējuši visdažādākos materiālus – akmeņus (pirīts, kalnu kristāls) un metālus (zelts, sudrabs, bronza, alva, var&scaron. Vissenāko atrasto spoguļveidīgo priekšmetu vecums ir vismaz 5000 – 7000 gadu, taču tas var būt arī lielāks. Spoguļus izgatavoja un lietoja Šumerā, Indijā un Senajā Ēģiptē, un tie galvenokārt bija zelta vai sudraba diski, kas no vienas puses nopulēti, no otras izrotāti dažādiem rakstiem. Mūsdienās spoguļus izmanto ļoti plašā spektrā – no mājsaimniecības līdz medicīnai un fantastiskiem zinātnes eksperimentiem.


No pulēta akmens līdz spogulim

Arheologi uzskata, ka pagaidām visvecākie spoguļi atrasti mūsdienu Turcijas teritorijā. Tie ir apmēram 7500 gadus veci pulēti obsidiāna gabaliņi. Tiesa, šajos spoguļos nav iespējams izšķirt krāsu nianses.

Savukārt mitoloģija vēsta, ka Gorgona Medūza, ieraugot savu atveidu līdz spožumam pulētajā Perseja vairogā, acumirklī pārvērtusies akmenī. Cits grieķu mīts ir par Narcisu, kurš stundām ilgi gulējis ezera krastā, tīksminoties par savu atveidu ūdenī. Ja Narciss būtu bijis turīgs cilvēks, viņš, visticamāk, sev iegādātos pulēta metāla spoguli. Tajā laikā nebija viegli plaukstas lieluma metāla gabalu nopulēt līdz spīdumam. Tāda spoguļa virsma ātri oksidējās, tāpēc to vajadzēja spodrināt katru dienu.

Laika gaitā latīņu val. vārds “spektrum” vācu valodā pārvērties par “Spiegel”, no kā var secināt, ka dziļāk Eiropā spoguļus atnesuši romieši. Pētnieki par konkrētu īsta spoguļa izgatavošanas mirkli min 1279. gadu, kad franciskānis Džons Peskams aprakstījis paņēmienu, kā iespējams stiklu pārklāt ar plānu svina kārtiņu.

Par pirmajiem stikla spoguļu izgatavotājiem kļuva viduslaiku venēcieši. Izgatavošanas tehnoloģija bija sarežģīta: plānu alvas folijas kārtu uzklāja uz papīra, ko no otras puses noklāja ar dzīvsudrabu, tad tam atkal uzklāja papīru, un tikai vēlāk virsū lika stiklu, piespiežot šo kārtaino pīrāgu un vienlaikus izvelkot papīru. Tāda veida spoguļi bija viegli miglaini, tomēr tie atspoguļoja vairāk gaismas nekā uzņēma. Tāds šis process ar nelielām izmaiņām saglabājās līdz 1835. gadam, kad vācu profesors Justuss fon Lībihs atklāja, ka, izmantojot sudrabu, var iegūt krietni vien skaidrākus un spožākus spoguļus.

1291. gadā visus Venēcijas republikas stikla meistarus pārcēla uz Murano salu, nosūtot gluži vai trimdā. Varas iestādes skaidroja, ka tas nepieciešams ugunsdrošības interesēs, bet patiesībā to darīja, lai iespējami stingrāk kontrolētu stikliniekus. Kaut arī viņi bija iemantojuši atzīstamu cieņu un stikla meistara nosaukumu uzskatīja par tikpat godājumu, kā, piemēram, muižnieka titulu, tomēr viņiem pat nāves draudu priekšā bija aizliegts izpaust sava aroda noslēpumus.

Venēcijas dodžu republika ļoti sargāja savu monopolu. 1454. gadā pat pieņēma likumu, kas aizliedza stikla meistariem pamest valsti, un tiem, kuri to jau bija izdarījuši, pavēlēja steigšus atgriezties mājās. Nepaklausīgajiem draudēja sods, kas būtu jāizcieš viņu tuviniekiem. Bet, ja kāds sadomāja neklausīt un aizbēgt no valsts, viņa pēdās nosūtīja profesionālus slepkavas. Tā vismaz trīs gadsimtus spogulis saglabāja ļoti retas un fantastiski dārgas preces statusu.

17. gadsimtā arī Francijai izdevās apgūt venēciešu stikla izgatavošanas noslēpumu. Uz to pamudināja šo jauno un moderno izstrādājumu popularitāte un dārdzība. Novērtēts, ka 115 x 65 centimetrus liels venēciešu spogulis sudraba ietvarā maksāja 68 000 livru, bet, piemēram, tāda paša formāta Rafaela glezna – tikai 3000! Šo novērtējumu veicis tā laika Francijas valdības finanšu ministrs Kolbērs, kurš uzskatīja, ka spoguļi apdraud valsti un ved to uz sabrukumu. Savā ziņā tas pat nebija pārspīlējums, jo franču aristokrāti, mēģinot viens otra priekšā dīžāties ar savu bagātību, par spoguļiem patiešām tērēja brangu naudu.

Turklāt karaliene vienā no galma ballēm ieradās kleitā, ko klāja spoguļa gabaliņi. Viņu apņēma apžilbinošs starojums, taču šis “lieliskums” valstij izmaksāja vairāk nekā dārgi. Tāpēc Kolbērs izlēma rīkoties ļoti apņēmīgi. Viņš nosūtīja savas uzticības personas uz Murano salu, kas tur uzpirka dažus vietējos meistarus un naktī slepus neliela laiviņā aizveda prom. Neilgi pēc tam Francijas pilsētā Turlavilā sāka darboties Eiropā pirmā spoguļu manufaktūra.

Francijas karalis Ludviķis XIV vārda vistiešākajā nozīmē bija traks uz spoguļiem. Viņa vadībā īstenotā venēciešu ražošanas noslēpuma izpēte sniedza strauju cenu samazinājumu. Spoguļi aizvien biežāk parādījās privātmāju interjerā. 18. gadsimtā vismaz divām trešdaļām parīziešu bija spoguļi, bet dāmas jau ikdienā pie jostiņas nēsāja mazus spogulīšus, kas iekarināti krāšņās ķēdītēs.

Vienlaikus gan izbrīna, gan šķiet pašsaprotami, cik milzīga loma spoguļiem piemitusi tautas kultūrā. Jau Viduslaikos kādas raganas spriedumā viņas maģisko rīku uzskaitījumā figurē arī spoguļa lauska. Spogulis patiešām bija populārs zīlēšanas atribūts. Tas it kā pavēra skatu uz viņpasaules telpu. Tas gan vilināja, gan atbaidīja, tāpēc pret to izturējās ar bijību: dažkārt aizklāja, citureiz pienesa klāt kaķi, pagrieza pret sienu vai vienkārši sadauzīja.

Iespēja tik precīzi aplūkot sevi no malas izraisīja kolosālas sekas – eiropieši sāka vairāk kontrolēt savu uzvedību, ieskaitot pat sejas izteiksmi, pieauga atsevišķas personības emancipācija, pastiprinājās filozofiskā refleksija, jo, raugi, jau pats šis svešvārds apzīmē “atspoguļojumu”. Kad 19. gadsimta beigās Eiropā nobrieda cilvēka pašidentifikācijas problēmas, tas galvenokārt pārvērtās paaugstinātā uzmanībā pret spoguli.

Kopš spoguļa ienākšanas Eiropā mainījās mode un dažādie arhitektūras stili, taču tas nekad nepazaudēja savu stabilo vietu. 17. gadsimtā strikto gotiku nomainīja greznais baroks, kurā nekādi nevarēja iztikt bez spoguļiem. Tos izmantoja gan sienu un kamīnu apdarei pilīs, gan arī vienkāršo iedzīvotāju mītņu greznošanai. 18. gadsimta sākumā baroku nomainīja rokoko, un tad jau būvēja veselas spoguļu istabas un pat galerijas.

Piemēram, Versaļas spoguļu galerijā 306 spoguļi it kā atbīdīja telpas sienas un pastiprināja sveču un lustru apgaismojumu. Kad rokoko nomainīja skarbais klasicisms, ar spoguļiem sāka izdaiļot parādes kāpnes, deju zāles, arī dzīvojamās telpas. Sākoties 20. gadsimtam, spoguļi zaudēja savu eksotiku un pamazām kļuva par parastu mājsaimniecības priekšmetu.

21. gadsimtā spoguļus plaši lieto arī tehnikā. Piemēram, ar spoguļu atstarotiem saules stariem kausē metālu, apsilda dzīvojamās ēkas, gatavo ēdienu, palielina sējumu ražību, īsteno tā dēvēto gaismas masāžu, tos izmanto teleskopos, prožektoros, bākās, mikroskopos, teleobjektīvos, optiskos rezonētājos, fotoaparātos, kvēlspuldzēs un vēl daudz kur citur.

Vienlaikus gan izbrīna, gan šķiet pašsaprotami, cik milzīga loma spoguļiem piemitusi tautas kultūrā. Jau Viduslaikos kādas raganas spriedumā viņas maģisko rīku uzskaitījumā figurē arī spoguļa lauska. Spogulis patiešām bija populārs zīlēšanas atribūts. Tas it kā pavēra skatu uz viņpasaules telpu. Tas gan vilināja, gan atbaidīja, tāpēc pret to izturējās ar bijību: dažkārt aizklāja, citureiz pienesa klāt kaķi, pagrieza pret sienu vai vienkārši sadauzīja.

Iespēja tik precīzi aplūkot sevi no malas izraisīja kolosālas sekas – eiropieši sāka vairāk kontrolēt savu uzvedību, ieskaitot pat sejas izteiksmi, pieauga atsevišķas personības emancipācija, pastiprinājās filozofiskā refleksija, jo, raugi, jau pats šis svešvārds apzīmē “atspoguļojumu”. Kad 19. gadsimta beigās Eiropā nobrieda cilvēka pašidentifikācijas problēmas, tas galvenokārt pārvērtās paaugstinātā uzmanībā pret spoguli.

Kopš spoguļa ienākšanas Eiropā mainījās mode un dažādie arhitektūras stili, taču tas nekad nepazaudēja savu stabilo vietu. 17. gadsimtā strikto gotiku nomainīja greznais baroks, kurā nekādi nevarēja iztikt bez spoguļiem. Tos izmantoja gan sienu un kamīnu apdarei pilīs, gan arī vienkāršo iedzīvotāju mītņu greznošanai. 18. gadsimta sākumā baroku nomainīja rokoko, un tad jau būvēja veselas spoguļu istabas un pat galerijas.

Piemēram, Versaļas spoguļu galerijā 306 spoguļi it kā atbīdīja telpas sienas un pastiprināja sveču un lustru apgaismojumu. Kad rokoko nomainīja skarbais klasicisms, ar spoguļiem sāka izdaiļot parādes kāpnes, deju zāles, arī dzīvojamās telpas. Sākoties 20. gadsimtam, spoguļi zaudēja savu eksotiku un pamazām kļuva par parastu mājsaimniecības priekšmetu.

21. gadsimtā spoguļus plaši lieto arī tehnikā. Piemēram, ar spoguļu atstarotiem saules stariem kausē metālu, apsilda dzīvojamās ēkas, gatavo ēdienu, palielina sējumu ražību, īsteno tā dēvēto gaismas masāžu, tos izmanto teleskopos, prožektoros, bākās, mikroskopos, teleobjektīvos, optiskos rezonētājos, fotoaparātos, kvēlspuldzēs un vēl daudz kur citur.

Vienlaikus gan izbrīna, gan šķiet pašsaprotami, cik milzīga loma spoguļiem piemitusi tautas kultūrā. Jau Viduslaikos kādas raganas spriedumā viņas maģisko rīku uzskaitījumā figurē arī spoguļa lauska. Spogulis patiešām bija populārs zīlēšanas atribūts. Tas it kā pavēra skatu uz viņpasaules telpu. Tas gan vilināja, gan atbaidīja, tāpēc pret to izturējās ar bijību: dažkārt aizklāja, citureiz pienesa klāt kaķi, pagrieza pret sienu vai vienkārši sadauzīja.

Iespēja tik precīzi aplūkot sevi no malas izraisīja kolosālas sekas – eiropieši sāka vairāk kontrolēt savu uzvedību, ieskaitot pat sejas izteiksmi, pieauga atsevišķas personības emancipācija, pastiprinājās filozofiskā refleksija, jo, raugi, jau pats šis svešvārds apzīmē “atspoguļojumu”. Kad 19. gadsimta beigās Eiropā nobrieda cilvēka pašidentifikācijas problēmas, tas galvenokārt pārvērtās paaugstinātā uzmanībā pret spoguli.

Kopš spoguļa ienākšanas Eiropā mainījās mode un dažādie arhitektūras stili, taču tas nekad nepazaudēja savu stabilo vietu. 17. gadsimtā strikto gotiku nomainīja greznais baroks, kurā nekādi nevarēja iztikt bez spoguļiem. Tos izmantoja gan sienu un kamīnu apdarei pilīs, gan arī vienkāršo iedzīvotāju mītņu greznošanai. 18. gadsimta sākumā baroku nomainīja rokoko, un tad jau būvēja veselas spoguļu istabas un pat galerijas.

Piemēram, Versaļas spoguļu galerijā 306 spoguļi it kā atbīdīja telpas sienas un pastiprināja sveču un lustru apgaismojumu. Kad rokoko nomainīja skarbais klasicisms, ar spoguļiem sāka izdaiļot parādes kāpnes, deju zāles, arī dzīvojamās telpas. Sākoties 20. gadsimtam, spoguļi zaudēja savu eksotiku un pamazām kļuva par parastu mājsaimniecības priekšmetu.

21. gadsimtā spoguļus plaši lieto arī tehnikā. Piemēram, ar spoguļu atstarotiem saules stariem kausē metālu, apsilda dzīvojamās ēkas, gatavo ēdienu, palielina sējumu ražību, īsteno tā dēvēto gaismas masāžu, tos izmanto teleskopos, prožektoros, bākās, mikroskopos, teleobjektīvos, optiskos rezonētājos, fotoaparātos, kvēlspuldzēs un vēl daudz kur citur.

Vienlaikus gan izbrīna, gan šķiet pašsaprotami, cik milzīga loma spoguļiem piemitusi tautas kultūrā. Jau Viduslaikos kādas raganas spriedumā viņas maģisko rīku uzskaitījumā figurē arī spoguļa lauska. Spogulis patiešām bija populārs zīlēšanas atribūts. Tas it kā pavēra skatu uz viņpasaules telpu. Tas gan vilināja, gan atbaidīja, tāpēc pret to izturējās ar bijību: dažkārt aizklāja, citureiz pienesa klāt kaķi, pagrieza pret sienu vai vienkārši sadauzīja.

Iespēja tik precīzi aplūkot sevi no malas izraisīja kolosālas sekas – eiropieši sāka vairāk kontrolēt savu uzvedību, ieskaitot pat sejas izteiksmi, pieauga atsevišķas personības emancipācija, pastiprinājās filozofiskā refleksija, jo, raugi, jau pats šis svešvārds apzīmē “atspoguļojumu”. Kad 19. gadsimta beigās Eiropā nobrieda cilvēka pašidentifikācijas problēmas, tas galvenokārt pārvērtās paaugstinātā uzmanībā pret spoguli.

Kopš spoguļa ienākšanas Eiropā mainījās mode un dažādie arhitektūras stili, taču tas nekad nepazaudēja savu stabilo vietu. 17. gadsimtā strikto gotiku nomainīja greznais baroks, kurā nekādi nevarēja iztikt bez spoguļiem. Tos izmantoja gan sienu un kamīnu apdarei pilīs, gan arī vienkāršo iedzīvotāju mītņu greznošanai. 18. gadsimta sākumā baroku nomainīja rokoko, un tad jau būvēja veselas spoguļu istabas un pat galerijas.

Piemēram, Versaļas spoguļu galerijā 306 spoguļi it kā atbīdīja telpas sienas un pastiprināja sveču un lustru apgaismojumu. Kad rokoko nomainīja skarbais klasicisms, ar spoguļiem sāka izdaiļot parādes kāpnes, deju zāles, arī dzīvojamās telpas. Sākoties 20. gadsimtam, spoguļi zaudēja savu eksotiku un pamazām kļuva par parastu mājsaimniecības priekšmetu.

21. gadsimtā spoguļus plaši lieto arī tehnikā. Piemēram, ar spoguļu atstarotiem saules stariem kausē metālu, apsilda dzīvojamās ēkas, gatavo ēdienu, palielina sējumu ražību, īsteno tā dēvēto gaismas masāžu, tos izmanto teleskopos, prožektoros, bākās, mikroskopos, teleobjektīvos, optiskos rezonētājos, fotoaparātos, kvēlspuldzēs un vēl daudz kur citur.

Kozireva ieliektie spoguļi un laika teorija

Krievu zinātnieks Nikolajs Kozirevs savulaik izstrādājis īpašas konstrukcijas spoguļus, kas ļauj labāk pētīt laika procesus. Par viņa konstrukcijām joprojām dedzīgi diskutē, savukārt ar viņa izveidotajiem ieliektajiem spoguļiem veiktās telpas ekranēšanas efekti ir fiksēti, bet aizvien nav izskaidroti.

Kozirevs noformējis savu īpašo laika teoriju, kas pauž, ka laiks nav abstrakts jēdziens un tam piemīt konkrēts virziens un enerģija. Atbilstoši šai teorijai laikam var būt arī atpakaļvirziens, taču pasaulē ar tādu laika plūdumu visam būs spoguļveidīgi pretējas īpašības (piemēram – cilvēkiem sirds būs vairāk labajā pusē un tamlīdzīgi).

Kozireva spoguļu iekārtas tātad iedarbojas uz bioloģiskajiem objektiem. Tās ir cilindriskas spirālveida konstrukcijas, kas izgatavotas no īpaša alumīnija sakausējuma, turklāt to iekšienē vēl ievietota lāzera iekārta. Ārēji tās līdzīgas tomogrāfam. Kozireva teorija pauž, ka šādas spoguļu konstrukcijas spēj ekranēt un sablīvēt laiktelpas plūsmas.

Sibīrijas eksperiments ar spoguļiem

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā šādas spoguļu sistēmas izmantoja eksperimentos, kurus veica Krievija ZA Sibīrijas nodaļas Eksperimentālās medicīnas institūtā. Cilindriskās spirālēs ievietoti cilvēki izbaudīja visdažādākās anomālās psihofiziskās sajūtas. Atrodoties Kozireva spoguļu iekšienē, cilvēki fiksējuši “iziešanu ārpus sava fiziskā ķermeņa”. Tie, kuri šajā kamerā pavadījuši vairākas stundas, sajutuši sevi kā senu vēsturisku notikumu līdzdalībnieku vai arī redzējuši nākotnes notikumus. Fiksēta telekinēze, telepātija un domas translācija lielā attālumā.

Kas gan varētu būt tik īpašs ieliektajos spoguļos? Tieši tāpat kā parastie “plakanie”, arī ieliektie spoguļi atstaro gan redzamās, gan neredzamās enerģijas, cilvēka “smalkos” starojumus, vienlaikus to visu vēl arī pastiprinot. Taču ieliektajiem spoguļiem ir kāda būtiska īpatnība, proti, to fokuss ir staru atspoguļojuma saskaršanās vieta telpā. Pagaidām tas ir tikai konstatēts fakts, precīza skaidrojuma nav.

Zinātne un joprojām neizskaidrojamais

Vieni no pirmajiem ar šīm neparastajām spoguļu īpašībām sastapās Florences pētnieki. 1667. gadā apjomīgā darbā aprakstīts eksperiments: pietiekami lielā attālumā no 200 kilogramus smaga ledus bluķa uzstādīja ieliektu spoguli un konstatēja, ka tā fokusā gaisa temperatūra ievērojami samazinājusies. No tā secināts, ka aukstums, tieši tāpat kā siltums, izplatās starojuma veidā.

Mūsdienās, balstoties termodinamikas likumos, mēs laikam runātu par citu mehānismu, proti, ne jau aukstums nokļūst spoguļu fokusā, bet gan siltums no tā it kā “izsūcas” un aizplūst prom. Tātad ieliektam spogulim piemīt ne tikai uztverošās, bet arī raidošās antenas īpašības. Šo efektu plaši izmanto radiotehnikā, piemēram, paraboliskajās televizora antenās.

Eksperimenti ar Kozireva spoguļiem veikti arī gluži lietišķos nolūkos, piemēram, medicīniskai diagnosticēšanai un ārstēšanai no attāluma. Mūsdienās jau daudzviet izmanto speciālas spoguļu – lāzeru sistēmas, kas uzbūvētas atbilstoši Kozireva idejai. Tās gluži reāli izmanto cilvēku ārstēšanai, turklāt dažas slimību formas (piemēram, psihosomatiskās) ārstē apbrīnojami efektīvi – cilvēki pārvēršoties, kā mēdz teikt, acu priekšā.

Zinātnieki šīs metodes būtību īsumā komentē šādi. Ārstēšanas laikā veidojas it kā vēršanās pie katra slimnieka subjektīvā (individuālā, personīgā) laika. Ikviens cilvēks esot laika avots, taču regulāri zaudē, izsēj vējā šīs plūsmas, bet ārsti ar īpašu spoguļu ekrānu tās visas atkal uz neilgu laiku savāc. Šim nolūkam slimniekus ievieto speciālā kamerā, kas aprīkota ar Kozireva spoguļu sistēmu, un tie ekranē cilvēka iekšējo lauku, neļaujot tam izkliedēties.

Pētnieki uzskata, ka šie fenomeni ir Zemes informatīvā lauka reakcija uz “iedziļināšanos” tajā ar cilvēka domu formām. Rodas jautājums: cik liels spēks piemīt informācijai, ja tā spēj izraisīt tāda veida fiziskas parādības?

 Autors: LaurasAņčuks Fakti par spoguļiem
2
66

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [14]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Anonīms
Anonīms 02.05.18 18:07  
 
2
0
Tur vairākas rindkopas atkārtojas pa 3-4 reizēm. 🙄
Fosilija
Spoku fosilijas ikonaFosilija 02.05.18 10:10  
 
2
0
atbildot uz LaurasAņčuks komentāru " Kas? "

Viņš neizlasīja rakstu, tikai izlikās, ka to izadara. Tāpat kā SAMSS
Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 03.05.18 13:02
 
1
0

Interesanti+    

siminajina avatars
Medaļa Sponsora favorītsMedaļa Admins iesakaMedaļa Patīk raksts
  siminajina 03.05.18 11:31
 
1
0

atbildot uz LaurasAņčuks komentāru " nju tgd zinasi "

siminajina avatars
Medaļa Sponsora favorītsMedaļa Admins iesakaMedaļa Patīk raksts
  siminajina 03.05.18 11:29
 
1
0

interesanti. nezināju.

SAMSS avatars
Medaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Vampīru klana biedrsMedaļa Oranžās šausmas
  SAMSS 02.05.18 18:32
 
1
0

  

LaurasAņčuks avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa PandaMedaļa Tīģeris
  LaurasAņčuks 02.05.18 13:06
 
1
0

atbildot uz Faktu kaste komentāru "Viņš neizlasīja rakstu, tikai izlikās, ka to iz... "

Nopietni? Tad kpc vspr jāver vaļa raksts ja nelasa? Nesaprotu tādus cilvekus

Crop avatars
Medaļa Bronzas ninjaMedaļa Joda olaMedaļa Sudraba ninja
  Crop 02.05.18 09:39  
 
1
0
Hmm

upeskakis avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa DoktorantsMedaļa Spoks
  upeskakis 03.05.18 22:36
 
0
0

Alise aizsspogulija...

LaurasAņčuks avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa PandaMedaļa Tīģeris
  LaurasAņčuks 03.05.18 11:31
 
0
0

atbildot uz siminajina komentāru " interesanti. nezināju. "

nju tgd zinasi

jacky avatars
Medaļa NastijsMedaļa NastijsMedaļa Nastijs
  jacky 02.05.18 11:13
 
0
0

kruta

LaurasAņčuks avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa PandaMedaļa Tīģeris
  LaurasAņčuks 02.05.18 09:46
 
0
0

atbildot uz Crop komentāru " Hmm "

Kas?

Anonīms
SkatsNoMalas 02.05.18 16:24  
 
0
1
Izlasīšu īsāku versiju.
Anonīms
Anonīms 02.05.18 16:23  
 
0
1
atbildot uz LaurasAņčuks komentāru " Nopietni? Tad kpc vspr jāver vaļa raksts ja n... "

Nopietni? Tu nesaproti?