Kurš izgudroja mikroviļņu krāsni, gāzēto ūdeni un zeķbikses? Par to un citu - uzzini šajā rakstā.
Fakti, kurus skola tev neiemācīs!23
857
4
Kas un kāpēc izdomāja, ka kājās jāvelk zeķbikses?
Apģērba vēsture uzskatāmi parāda, ka zeķbikses daudzu gadsimtu garumā bijis vīriešu kāju apģērbs. Bulgārijā ir saglabājies kāds 3.-4. gadsimta sienu gleznojums, kurā romiešu vergs nes zeķbiksēm līdzīgu apģērba gabalu saviem kungiem - šauras bikses ar zeķi galā. Tās esot tīkami sildījušas vienmēr ceļā esošā karavīra augumu. Šādas zeķu bikses bijušas arī ģermāņiem un frankiem, liecina Vācijas Zeķu muzeja apkopotā informācija. Tomēr īstais zeķbikšu "uzplaukums" sākās renesanses laikā 15.gadsimtā. Kamēr sievietes kājas slēpa daudzi metri auduma, tikmēr vīri tās demonstrēja visā savā krāšņumā, un tā tas turpinājās arī 16.gadsimtā. Par sieviešu kājām domātu apģērba gabalu zeķbikses uzskatīja, vien sākot ar 19.gadsimtu, kad attīstījās aušanas tehnika. Taču to otrais uzvaras gājiens sākās 20.gadsimta otrajā pusē, kad bija sintezēts poliamīds, un tekstilrūpniecība attīstījusies tik tālu, lai masveidā ražotu smalko neilona izstrādājumu. Pirmais neilona zeķbikses ražot sāka francūzis Antuāns Verlejs 1958. gadā, bet to zvaigžņu stunda pienāca 60. gadu vidū, kad britu dizainere Mērija Kvonta pasauli aizrāva ar minisvārkiem.
Kāpēc Parīzi uzskata par visas Eiropas modes galvaspilsētu?
17.gadsimta 80.gados karalis Ludviķis XIV padarīja Franciju par vienu no varenākajām valstīm. Franču literatūra, filozofija un mode dominēja visā Eiropā. Karalis bija tik godkārīgs un vērsts uz izrādīšanos, ka visi, kam vien bija kāda darīšana ar galmu, par apģērbu bija spiesti tērēt milzum daudz līdzekļu. Tendence pucēties izplatījās arī pārējā Eiropā, bet Parīze kļuva par modes galvaspilsētu, šo godu saglabājot līdz Franču revolūcijai 1789.gadā. Apmēram 15 gadus vēlāk panīkušo Francijas ekonomiku sāka atjaunot Napoleons. Viņš aizliedza apģērba importu un izdeva likumu, kas liedza cilvēkiem divreiz parādīties galmā vienā un tajā pašā tērpā. Tādējādi viņš stimulēja ražošanu un palīdzēja panīkušajai modes industrijai atgūties.
Kad radās frīsbijs jeb "lidojošais šķīvītis"?
Frīsbijs nosaukumu ir ieguvis no amerikāņu uzņēmuma "Frisbie Pie Company". 19. gadsimta beigās uzņēmums sāka ražot pīrāgus jeb kūkas uz apaļiem skārdņa paliktņiem, un tās ātri kļuva iecienītas universitāšu studentu vidū. Kuram pirmajam ienāca prātā, ka iesaiņojums ir lielisks laika kāvēklis, jo labi lido, nav zināms. Dažkārt minēts, ka to aizsākuši Jeila universitātes jaunieši. 1937. gadā būvinspektoram Valteram Morisonam ienāca prātā ideja izgatavot plastmasas lidojošo šķīvīti. Uz šo domu viņu uzvedināja spēle ar popkorna kārbas plastmasas vāciņu. Jaunā rotaļlieta tirgū parādījās 1948. gadā. 1957. gadā tās patentu iegādājās rotaļlietu ražotājs "Wham-O", kurš lidojošo rotaļlietu pārdēvēja par frīsbiju. "Wham-O" direktors bija dzirdējis stāstu par pīrāga paliktņiem. Lidojošā šķīvīša uzvaras gājiens bija sācies.
Kad uz ceļiem sāka izmantot asfaltu?
Vārds "asfalts" cēlies no grieķu valodas vārda "asphaltos" un nozīmē kalnu sveķi. Brūni melnais izraktenis izplatīts seklās naftas iegulās un zināms jau vismaz 5000 gadu. Piemēram, babilonieši un šumeri to izmantoja, lai noblīvētu savas būves un ūdenskanālus, arī laivas. Aptuveni ar 7.gadsimtu pr. Kr. asfaltu izmanto kā saistmateriālu uz ceļiem klātajiem ķieģeļiem un akmens plāksnēm. Ar asfaltu klāta iela mūsdienu izpratnē parādās tikai 18. gadsimtā, bet arī tad tie sākotnēji ir nelieli laukumiņi pie pilīm un augsti situētu iedzīvotāju namiem, jo asfalts ir dārgs. Gadsimta otrajā pusē to sāka klāt uz trotuāriem tādās lielpilsētās kā Parīze, Ņujorka, Londona. 1796. gadā pirmo reizi asfaltē lielāku platību, un tas ir koka tilts Sanderlendā, Lielbritānijā. Eiropā intensīva pētniecība un mēģinājumi, lai asfaltu izmantotu noturīgam ielu segumam, turpinās līdz pat 1837. gadam. Tad ar to pirmo reizi noklāj ielu Bordo pilsētā, Francijā. 1838. gadā ir noasfaltēta pirmā iela Vācijā, pamazām asfalts parādās arī citās Eiropas pilsētās.
Kurš veica pirmo kataraktas operāciju?
Pasaulē pirmais ārsts, par kura veikto kataraktas operāciju ir vēsturiska liecība, bija indietis Sušruta. 6.gadsimtā pr. Kr. viņš šo operāciju aprakstīja medicīnas rokasgrāmatā "Sushruta Samhita". Sušruta gar radzenes malu ievadīja acī saliektu adatu un apduļķoto lēcu pastūma ārpus redzes lauka. Eiropā kataraktas operācija pirmoreiz ir minēta romiešu medicīnas grāmatā "De Medicina" 29. gadā. Tajā ieteikts lēcas apduļķotos laukumus sagriezt gabaliņos. 1748. gadā franču ārsts Žaks Davjēls izgudroja citu metodi - apduļķojumu no acs lēcas noņemt ar lāpstiņas palīdzību.
Kāda atšķirība ir starp "harakiri" un "seppuku"?
Seppuku un harakiri nozīmē vienu un to pašu, proti, ar īsu zobenu - tā saukto tanto - uzšķērst sev vēderu no kreisās puses uz labo. Vārdu "seppuku" galvenokārt izmantoja rakstos, un vairāk to lietoja samuraju karavīri. Vārdu "harakiri" lielākoties lietoja sarunvalodā. Seppuku bija daļa no samuraja goda kodeksa - bušido. Karotāji izdarīja pašnāvību, lai nekristu ienaidnieka rokās un tādējādi izvairītos no spīdzināšanas un goda zaudēšanas. Japāņu augstmaņi - daimjo - izmantoja seppuku arī kā sodu saviem samurajiem.
Kurš izdomāja ūdenim pievienot gāzi?
Gāzēta ūdens iegūšanas veidu 1767. gadā atklāja angļu ķīmiķis Džozefs Prīstlijs (1733 - 1804) - talantīgs un daudzpusīgs zinātnieks, kas savas dzīves laikā sarakstīja ne vien 108 grāmatas, bet arī nomainīja vairākas profesijas. Viņš bija arī filozofs, žurnālists un fiziologs. Iedvesmu Prīstlijs guva savai dzīvesvietai tuvajā alus darītavā - eksperimeniem viņš izmantoja gāzi, kura rūgšanas procesā veidojas alus kublos. Prīstlijs konstatēja, ka fermentācijas procesa radītā gāze nav nekas cits kā oglekļa dioksīds. Zinātneks konstruēja apara'tu, kas ar neliela pumpīša palīdzību to šķīdināja ūdenī, un sev par patīkamu pārsteigumu konstatēja, ka tādējādi var iegūt burbuļiem piesātinātu, dzirkstošu dzērienu. Savu atklājumu Prīstlijs aprakstīja un demonstrēja zinātnieku sabiedrībai 1772. gadā. Prīstlija atklājumu pilnveidoja vācu pulksteņmeistars Johans Jākobs Švepe - 1783. gadā viņš uzsāka gāzētā ūdens rūpniecisku ražošanu.
Kurš un kad izgudroja mikroviļņu krāsni?
Mikroviļņu krāsni izgudroja amerikānis Pērsijs Spensers. Viņš strādāja elektronikas uzņēmumā "Raytheon", kas ir slavens ar elektronikas ierīcēm dažādām ieroču sistēmām. Kādu dienu 1945. gadā Spensers gāja garām radaru sistēmai, kas izstaroja mikroviļņus ar 2,5 gigahercu frekvenci. Piepeši viņš sajuta, ka kabatā sāk kust zemesriekstu šokolādes tāfelīte. Spenseru pārņēma ziņkāre. Viņš paņēma popkornu tūtu un nolika to pie radara. Spensers atklāja, ka ūdens, tauki un ogļhidrāti reaģē uz mikroviļņiem, kam ir aptuveni 2,5 gigahercu frekvence. "Raytheon" vēlāk radīja pirmo mikroviļņu krāsno un ieguva patentu šim izgudrojumam. Modelis "Raydarange" bija dzesējamas ar ūdeni, svēra 340 kg un bija 1,7 m augsts. Sākumā mikroviļņu krāsnos izmantoja tikai lielie restorāni, piemēram, bistro vagoni vilcienos vai uz luksusa tvaikoņiem.
(bildē nav īstais)
Tev patiks šie raksti
