Maijs ir tas mēnesis, kurš cilvēkus vilina sasniegt jaunus rekordus - tāpēc tieši maijā ir daudzi nelaimes gadījumi, kuri beigušies letāli. Un katru gadu cilvēki iet bojā savu mēģinājumu laikā. 1977. gads bija tas gads, kad netika reģistrēta neviena dzīvība, kuru būtu paņēmis Everests. Šis raksts ielūkosies cilvēku stāstos, kuri vēstī par mēģinājumiem iekarot Everestu gan kāpjot tā virsotnē, gan mēģinājumiem nodarbojoties ar sportu uz kalna. Par mēģinājumiem, kuri bija neveiksmīgi. Patīkamu lasīšanu! 
Nāve uz Everesta13
369
0
Everests - saukts arī par Džomulungma ir augstākā kalna virsotne uz Zemes. Kalns atradis savu vietu uz Ķīnas (Tibetas) un Nepālas robežas Himalajos. Augstums - 8848 metri virs jūras līmeņa. 1865. gadā "Virsotne XV" (tāds nosaukums, jo tolaik cilvēki nezināja, ka šis kalns ir augstākais un nebija tam devuši citādu nosaukumu) tika nosaukta par godu britu mērniekam Džordžam Everestam, kurš vadīja mērīšanas operāciju, kad arī noskaidroja patieso Everesta augstumu.
Pavisam reģistrēti vairāk kā 200 nāves gadījumi, kad cilvēki mēģinājuši sasniegt kalna virsotni. Varam palepoties, ka veiksmīgi virsotni 1995. gada 14. maijā sasniedza divi latvieši - Teodors Ķirsis un Imants Zauls.
Franču snovbordists Marko Sifredi mērķis bija skaidrs - būt pirmajam, kurš veic nobraucienu no šī giganta. 2001. gada maijā, kad viņam bija 22 gadi, viņš sasniedza Everesta virsotni. Viņa plāns bija pārvarēt ar snovborda dēli šauru un stāvu krauju. Sniegs togad bija maz, viņam nācās pieņemt plānu B un izvēlēties citu vietu. To viņš arī veiksmīgi atrada. Marko veica veiksmīgu braucienu lejup no kalna līdz pat apmetnei, tā kļūstot par pirmo cilvēku, kurš veicis nobraucienu ar snovborda dēli. Nobrauciens ilga četras stundas.
Taču šim veiksmīgajam nobraucienam un lielajam sasniegumam bija arī savas ēnas puses. Šis panākums viņu pazudināja un padarīja viņu bez prāta. Lai vai kā, Marko nākamajā gadā atgriezās, lai beidzot pievarētu A plānu, kas iepriekš neizdevās. Otrajā reizē sniegs bija par daudz. Nācās gadiīt lavīnu, lai tā aiznestu zināmu daudzumu sniegu sev līdzi. Tā nu viņš ar savu komandu uzsāka kāpšanu Everestā.
Divos dienā viņš ar saviem taizemiešu padotajiem sasniedza virsotni. Uzkāpšana prasīja 12 stundas. Kad beidzot ilgi kārota nogāze tika sasniegta, viens no taizemiešiem mēģināja Marko atrunāt. Domājat, ka Marko atteicās no nobrauciena? Neatteicās. Kurš gan gribētu nepiepildīt savu tik ilgi gaidīto sapni. Marko atvadījās un devās trasē.
Tobrīd neviens cits kalnā nekāpa un uz tā neatradās. Šis kalns piederēja tikai viņiem. Kad Marko kādu laiku jau bija bijis prom, viens no taizemiešiem tālumā lejā ieraudzīja kādu personu. Bet bija par tālu, lai noteiktu tā indentitāti. Kas tas varētu būt? Grupa nogāja nogāzes lejasdaļā un cerēja, ka ieraudzīs tur Marko, jo viņam trasē vajadzēja atrasties ne ilgāk kā divas stundas. Vietā, kur komanda redzēja melno punktu, nebija nekā, pat ne pēdas sniegā. Tas nozīmē, ka Marko ir veicis pamatīgu lidojumu. Viņam arī nebija radio, jo tas atteicās darboties kalnā kāpšanas laikā. Marko bija pazudis. Viņa ķermenis vēl nav atrasts.
Ja pasaulē ir tāds kalns kā Everests, tad to noteikti vajag izmēģināt dažādiem ekstrēmā sporta pārstāvjiem. Viens no viņiem bija arī Tomass Olsons ar savu draugu. Zviedrs Olsons ar draugu norvēģi Tormodu Granheimu 2006. gadā vēlējās būt pirmie, kuri ar slēpēm veic nobraucienu pa Ziemeļu Sejas maršrutu, kuru uzskata par vienu no grūtākajiem nobraucieniem visā Everesta kalnā.
2006. gada 16. maijs (atkal maijs) tika pavadīts, lai uzrāptos līdz nepieciešamajam maršruta sākumam. Noraizējušies, vai pietiks spēka nobraucienam, tomēr tika pieņemts lēmums par došanos trasē. 60 grādu slīpums un 3000 metru kritums nav joka lieta. Par nelaimi, neilgi pēc starta, Olsona slēpes salūza. Viņi mēģināja tās atjaunot, taču atrodoties priekšā 150 pēdu kritumam saprata, ka pat ar nesalauztām slēpēm šis būtu par grūtu.
Piekabinājušies pie klints, viņi uzsāka rāpšanos ar slēpēm pie kājām pa šo stāvo kritumu. Olsons rāpās pirmais, līdz vienā brīdī klints stiprinājums atkabinājās un sekoja kritiens 2500 metru dziļumā. Granheims atlikušo daļu veica viens un lejā nokļuva dzīvs. Dažas dienas vēlāk Olsona ķermenis tika atrasts.
Ja ieskatās statistikas sadaļā, tad līdz 2010. gadam visvairāk letālie nelaimes gadījumi bijuši, jo notikuši kritieni no lielāka vai mazāka augstuma. Vidēji 33% no mirušajiem savu dzīvi beidza tieši ar kritienu. 25% nelaimes gadījumu noticis sniega lavīnu dēļ. 12% bojāgājušo cietuši no lielākiem vai mazākiem apsaldējumiem, bet 5% pazuduši bez vēsts. Lai arī nepieminēju negadījumus, kuri notikuši krītošu akmeņu dēļ, slimību dēļ vai gaisa trūkuma dēļ, jo kā zinām, tad tādā augstumā tas gaiss salīdzinājumā ar mūsu zemes gaisu ir atšķirīgs, tas nemazina faktu, ka Everests ir un paliek bīstams ekskursijas mērķis. Kuram gan tā ir ekskursija, kuram - rekorda pārspēšana vai sacensība, bet bīstams jebkurā gadījumā.
Ir ļoti daudz mistēriju par cilvēkiem, par viņu mēģinājumiem iekarot augstāko Everesta punktu. Taču nav nekādu mistēriju par to, kas notika ar īru biznesmeni Džonu Delaniju. Viņš nomira 2011. gada 21. maijā, kad bija 42 gadus vecs. Tas notika nieka 50 metrus līdz kalna virsotnei. Nāves cēlonis bija augstums. Viņu piemeklēja slimība. Kamēr Džons atradās Everestā un mēģināja sasniegt savu mērķi, tikmēr viņa sieva pasaulē laida meitu, kura tā arī neieraudzīs savu tēvu.
Kas patiesi ir noslēpumaini - tā nav viņa nāve, bet gan tas, kas notika pēc tam.
Delanijs bija interenta tirdzniecības saita Intrade dibinātājs. Intrade ieguva milzīgu popularitāti 2012. gadā, kad veica derības ASV prezidenta vēlēšanu laikā. Derības tika vērstas uz to - vai Mits Romnijs spēs pieveikt Baraku Obamu. Lai kā arī būtu, taču 2013. gadā Intrade tika slēgts un tika paziņots, ka pēdējos divos Džona dzīves gados viņa personiskais konts saņēmis ziņas par neatļautiem pirkumiem par kompānijas naudu vairāk kā 2,5 miljonu ASV dolāru apmērā. 2013. gada martā apstiprināja, ka trūkst visu nepieciešamo šī konta dokumentu, lai veiktu pilnīgu un veiksmīgu izmeklēšanu. Taču vēl šodien firmai nav lēmums par to, kā tad īsti Delanijs pārvaldīja firmu un vai tiešām ir kaut kas nepiedienīgs veikts. Acīmredzot, atklāt finanšu krāpšanu ir grūtāk kā uzkāpt Everestā.
Novērtēsim dabas patieso spēku, lai kur arī atrastos, jo tā var parādīt nadziņus jebkur un jebkurā brīdī. Nerunājot jau par tiem, kuri izmēģina savus spēkus pasaules augstākā kalna Everesta virsotnes sasniegšanā - tur dabas patieso spēku var sajust daudz izteiktāk. Gluži kā roku laušanās sacensībās. Uzvarēt pretinieku salīdzinoši vienkārši ir tad, ja tas nepieliek lielu spēku, bet līdzko arī pretinieks atmostās, uzvarēt paliek grūtāk. Atšķirība ir tā, ka, ja Everests atmodīsies, tad uzvarēt nebūs iespējams.
Paldies, ka izlasīji. 
Tev patiks šie raksti
