Episkākās militārās uzvaras13

Hospitāliešu ordenis Dieva vārdā apslaktē visu savā ceļā.
Dibināts pēc Pirmā Krusta kara, šis ordenis bija vienīgais iemesls, kāpēc katoļi Otrajā krusta karā netika padzīti no Svētās zemes pavisam. Viņi Svētajā zemē gandrīz divus gadsimtus slaktēja gan musulmaņu, gan arī visas pārējās ordas, kurām vien varēja tikt klāt (tais laikos tās bija diezgan viegli atrodamas). Viņi bija tā laika efektīvākā kara mašīna. Viņu panākumu atslēga bija reliģisks un maniakāls fanātisms kombinācijā ar biezām dzelzs bruņām.

Kad pat viņiem sāka kļūt par karstu, hospitālieši devās uz Kipru. Vēl pēc 20 gadiem viņi bija spiesti pārcelties uz Rodas salu. Osmaņu sultānam Suleimanam Lieliskajam dikti sagribējās šo salu un viņš tajā iebruka ar vairāk kā 200 000 kareivju. Lai gan hospitāliešu bija mazāk kā 7000, pagāja pusgads, kamēr viņi bija spiesti vēlreiz pārvākties, šoreiz uz Maltu. Un, kā jau tas bija sagaidāms, osmaņi viņiem vēlreiz sekoja ar vairāk kā 30 000 vīru.

Bruņiniekiem bija mazāk kā 2500 īstu bruņinieku, 7000 zemnieku un nulle vietas, kur atkāpties. Pēc četrus mēnešu ilgām cīņām, infekcijas slimību epidēmijas un 10 000 kritušajiem osmaņi nolēma, ka viņiem pietiek un atmeta ar roku. Bruņinieki savukārt varēja paturēt salu un izbaudīt uzvaru.

Holandiešu zemnieki pret Britu impēriju.
Holandiešu zemnieki (dēvēti arī par būriem) Dienvidāfrikā bija pirmie baltie ieceļotāji. Viņi nodibināja gluži sekmīgas kolonijas un vēlāk pat izveidoja neatkarīgu Transvālas republiku. Visas nelaimes sākās kādā dienā 1867. gadā, kad vīrs vārdā Erasmuss Džeikobs smiltīs atrada kristālisku oglekli. Dimantu, citiem vārdiem sakot. Laimīgie būri, jūs teiksiet? Nē, jo šis atradums pievilināja maitu lijas, no kurām lielākā bija britu impērija. Briti tolaik kontrolēja piekto daļu pasaules, un ierādīt pāris zemniekiem viņu īsto vietu likās viegls uzdevums. Būriem pat nebija īstas armijas - tikai vietējie čaļi ar bisēm. Bērnu spēles.

Taču būriem bija kas tāds, kā nebija britiem - izcila prasme šaut. Būriem šaušana bija dzīves nepieciešamība, jo medības bija veids, kā sagādāt pārtiku un aizstāvēt savus lopus. Viņiem bija iecienītas šaušanas sacensības, kur viņi centās trāpīt vistas olai 120 metru attālumā. Briti savukārt skraidīja apkārt ciešos pulkos, tērpušies spilgti sarkanos mundieros un viņi slikti mērķēja, jo joprojām sinhroni šāva no ierindas.

Tam bija sekas. Pirmajā sadursmē 120 briti tika nošauti pirmajās minūtēs. Būri zaudēja divus vīrus. Pie Madžubas kalna ap 400-500 būru uzbruka 405 britiem, kas bija nostiprinājušies kalna galā. Britiem bija 92 kritušie (tostarp komandieris ģenerālmajors), 134 ievainotie un 59 sagūstītie. Būru zaudējumi - 5 ievainotie un 1 kritušais. Šajā kaujā būri pirmie pasaulē pielietoja fire and movement taktiku, kur vecākie un pieredzejušākie šāvēji nodrošināja precīzu sedzošo uguni, kamēr pārējie uzbruka. Pašsaprotami tagad, bet tolaik tas bija kas vēl neredzēts. Nav brīnums, ka briti nemēģināja pakļaut būrus vēl 20 gadus un momentā atteicās no sarkanajām formām.

Eisehas sultāns aizstāv savus piparus.
Holandieši ne vienmēr ir bijuši neapturami terminatori. Par Eisehu dēvēja vienu Sumatras apgabalu, kurā 19. gadsimtā valdīja sultāns. Un tajā tika ražota viena no dārgākajām pasaules precēm - pipari. Sumatrā tolaik ražoja pusi pasaules piparu, un tā patiesi bija līdzvērtīga zelta raktuvēm. Holandieši gribēja pārņemt šo rūpalu. Sultānu uztvēra kā nebūtisku traucēkli.

Taču sultāns pamanījās palikt pie varas vairāk kā 30 gadus. Kad holandieši mēģināja viņu sagūstīt, tas ne tikai neizdevās, bet viņi vēl piedevām zaudēja arī savu komandieri un dabūja kaunpilni bēgt no 10 000 satracinātiem vietējiem. Otrajā piegājienā gāja labāk, taču viņi atrada tikai tukšu pili, ar zīmīti pie durvīm: "Ejiet d*rst!" Sultānam arī izdevās aizturēt britu tirdzniecības kuģi un pēc tam izsist no holandiešiem un britiem pamatīgu izpirkuma maksu. Eisehieši pārgāja uz partizānu karu, izlika lamatas un uzbruka no slēpņiem. Iebrucēji nekur nevarēja justies droši.

Kad satracinātie holandieši samaksāja pieklājīgu naudas summiņu kādam vietējam karakungam, lai tas pienācīgi apbruņo savu armiju un nāk viņiem palīgā, viņš ar prieku pieņēma naudu... un pēc tam ar savu labi apbruņoto armiju uzbruka pašiem holandiešiem. Galu galā, asiņainā cīņā holandiešiem izdevās pārņemt šo teritoriju. Taču viņu prieks nebija ilgs - pēc 40 gadiem to ieņēma Japāna un viņu kundzība bija beigusies.

Etiopija sadod pa pakaļu itāliešiem.
Mēs Etiopiju iztēlojamies kā zemi, kura ir nabadzīga un pilna ar badā mirstošajiem. Taču vienlaikus viņiem ir bagāta karošanas vēsture, kas aizsniedzas līdz pat civilizācijas pirmsākumiem. Taču itāļi to nezināja. 1800-tajos Eiropā bija populāri sagrābt randomas Āfrikas teritorijas un pasludināt tās par savām. Pat tad, ja tajās nebija nekādu dabas resursu vai jebkā cita vērtīga. Tas vienkārši bija stilīguma jautājums. Itāļiem 19. gadsimta beigās piederēja tikai dažas nožēlojamas piekrastes joslas Āfrikas austrumos. Galīgi nepietiekami, lai viņi būtu stilīgi. Taču vienīgā vēl nesavāktā teritorija bija Etiopija. Taču tai nevajadzēja kļūt problēmai, vai ne? Itāļiem bija šautenes, lielgabali, granātas - viss, kā pienākas. Pat doma vien par zaudēšanu afrikāņiem bija smieklīga. Viņi bija tik pašpārliecināti, ka atmeta visu taktiku un vienkārši maršēja iekšā. Nopietni, ko gan nēģeru bars ar šķēpiem varētu iesākt?

Viņi nezināja, ka etiopieši bija savākuši 80 000 niknu cilšu karotāju ar šaujamajiem. No 20 000 itāļu, kas iesoļoja šajā valstī, mazāk nekā puse atgriezās skrandainu spoku izskatā. Viss armijas aprīkojums bija pazaudēts, gods aptraipīts un lepnums iemīts dubļos. Itālijā izcēlās sašutums, kurš pārauga nemieros - dusmīgi ūsaiņi aplēja valdības ēkas ar olīveļļu un aizdedzināja ar degošiem maizes gabaliņiem. Valdība krita šīs neveiksmes dēļ. Un ļaunākais - visa Eiropa smējās, vēderu turēdama. Nav nekāds brīnums, ka Musolīni vēlāk bija tāds zobs uz šo valsti, ka viņš uzsāka vēl vienu karu.