«XIX gs bija divi pa īstam ģeniāli cilvēki- Napoleons un Helēna Kellere», teica Marks Tvens. Bet! Ja par franču imperatoru zina visi, tad otro vārdu- visai nedaudzi. Helēna Kellere bija cilveks, kura dzīve bija nemitīga cīņa- no dienas dienā...Laikā, kad augstākā izglītība sievietei bija kas īpašs, Helēna Kellere bija pirmais neredzīgais un nedzirdīgais cilvēks, kurš beidza universitāti (pie tam ko tik ļoti prestižu, kā Redklifas koledžu Hārvardā) un kļuva par rakstnieci.
Drosmīga meitene tumsā un klusumā1
Ceļojot pa Ameriku, angļu rakstnieks Čarlzs Dikenss rakstīja ceļojuma dienasgrāmatu "Amerikas piezīmes", kura aprakstīja citas nedzirdīgas un neredzīgas meitenes - Lauras Bridžmanes veiksmīgo rehabilitāciju- un šī gramata nokļuva Helēnas vecāku rokās un deva viņiem cerību kaut ko mainīt.
Ārsti nedeva nekādas cerības uz redzes un dzirdes atjaunošanos. un ieteica griezties pie... telefona izgudrotāja Aleksandra Bella. Bells pats bija vājdzirdīgs un savu dzīvi veltīja nedzirdīgu bērnu rehabilitācijai- viņš Vašingtonā bija izveidojis skolu nedzirdīgiem bērniem. . Bells deva Helēnai rekomendāciju neredzīgo skolai Bostonā, un drīz jau jaunā skolotāja Enna Sallivana, kura pati bija beigusi šo neredzīgo skolu, ķērās pie Helēnas apmācības.
Viņa bija zaudējusi redzi bērnībā bērnu namā,kur bija augusi. Pēc vairakam operācijām viņas redze daļēji atjaunojās, un tas deva Ennai iespēju iegūt skolotājas izglītību. . Helēna bija viņas pirmā skolniece, visa viņas mūža projekts un triumfs. Betceļš uz veiksmi nebija rozēm kaisīts...
Ennas audzināšanas metodes krasi atšķīrās no tām,ko izmantoja vecāki. Audzinātāja lika turēties pie stingriem noteikumiem un nepieļāva histēriju un kaprīzes. Pati Helēna bija ciets rieksts, un aiz viņas ka mūris stāvēja vecāki. Ennai nekas cits neatlika, ka ieslēgties ar meiteni atsevišķā istabā. Vecāki bija neapmierināti, viņiem likās, ka nevajadzētu mocīt jau tā daudz cietušo bērnu. Enna uzstāja, jo saprata, ka lutināšana nedos rezultātus. Ar mokām viņi piekrita Ennas prasībai ļaut viņai kopa ar Helēnu apmesties ārpilsētas mājā,un pēc tam ar stingru roku ķērās pie darba, vispirms iemācot Helēnu ēst pieklājīgi- ar dakšiņu, nevis ar rokām.Pēc tam pašai apģērbties un tikt gala ar higiēnu. Un drīz vien Helēna no mežonēna pārvērtās par pieklājīgu jaunu lēdiju ar labām manierēm.
Bet Enna neapstājās pie sasniegtā. 1887 gada aprīlī meitenes dzīvē atverās jauna lappuse- pie sūkņa Enna uzlēja Helēnai uz rokām aukstu ūdeni. "Tiklīdz viņai uz rokam uzlija ūdens, es uzrakstīju uz Helēnas plaukstas "ūdens". Vārds, kurš nāca tik drīz pēc auksta ūdens sajūtas, liekas, pārsteidza viņu. Viņa stāvēja kā transā. Viņas seja kļuva gaiša. Viņa uzrakstīja "ūdens" vairākas reizes. Pēc tam apsēdās zemē un, pieskaroties bar pirkstiem, vaicāja, "kā saucas tas?" Pēc tam pagriezās pret mani, un pavaicāja manu vārdu"- Enna rakstīja dienasgrāmatā.
No šī brīža Helēna saprata, ka visam pasaulē ir savs nosaukums. Viņas neatlaidīgais prāts centas uzzināt pēc iespējas vairāk vārdu. Viņa kļuva zinātkāra, interesējās par visu un uzreiz, uzdeva jautājumus un apguva vārdu pēc vārda. Drīz viņa apguva Braila rakstu neredzīgajiem un sāka aizrautīgi lasīt. 18 gadu vecumā viņa zināja angļu, franču, vācu, sengrieķu un latīņu valodu. Helēna saka saprast, ko saka cilvēki, pieskaroties viņiem pie lūpām.16 gadu vecumā Helēna beidza skolu Kembridžā un kļuva par studenti prestižajā Redklifas koledžā.
20 gadu vecumā Helēna sāka rakstīt grāmatas. Pirmā bija autobiogrāfiskā gramata "Manas dzīves stāsts", kura pievērsa sabiedrības uzmanību nerdzīgo nedzirdīgo problēmām. Pakāpeniski Helēna Kellere kļuva pazīstama sabiedrībā, viņu aicinaja uz lekcijām- viņai kā tulks palīdzēja Enna Sallivana.
Kopā Helēna ir apceļojusi 35 valstis piecos kontinentos, runājusi ar visiem Amerikas prezidentiem un citu valstu vadītajiem, aizstāvot invalīdu un sieviešu tiesības. 1955 gadā, kad viņai jau bija 75 gadi,viņa apceļoja Āziju,lai runātu par neredzīgo problēmām.
Viņas draugu pulkā bija Čarlijs Čaplins un Marks Tvens. Rakstnieks- humorists dzīvē bija drūms un kluss vīrs,un Helēna ar savu nebeidzamo optimismu viņu pārsteidza un padarīja priecīgaku viņa pēdējo dzīves gadu. Viņas pozitīvisms un enerģija lika pesimistiem kaunēties par sevi un mainīt savu attieksmi pret dzīvi.
Helēna nodzīvoja garu un garīgi bagātu dzīvi un nomira 1968 gadā 88 gadu vecumā. Viņas bērēs piedalījās tūkstošiem cilvēku.