Dīvainākā 20. gadsimta katastrofa: ezers nogalina 1700 cilvēkus vienā naktī!7

Ņosa ciems atrodas tieši blakus ezeram, kas nes tādu pašu nosaukumu. Vēsturiski tas pazīstams kā “ļaunais ezers”, un vietējo folklorā klīst leģendas, ka ezerā dzīvo ļaunais gars, kurš reizēm izkāpj no ūdens un nogalina visus, kuri dzīvo tuvumā. Izrādījās, ka leģendai ir diezgan liela taisnība. Ezers ir veidojies vulkāna krāterī pēdējo 400 gadu laikā. Vulkānu krāteros parasti ir samērā liels ogļskābās gāzes daudzums, kura izdalās vulkānisko aktivitāšu rezultātā. Parasti gāze vienkārši iztvaiko, taču Ņosa ezera gadījums ir mazliet sarežģītāks. Ezers ir neparasti mierīgs, tāpēc gāze sāka uzkrāties zem tā gultnes, līdzīgi kā augstspiediena dabasgāzes glabātuvēs. Tā tas ilga līdz brīdim, kamēr spiediens sasniedza maksimumu, un tad ezers kļuva par bumbu ar laika degli.

1986. gada 21. augustā kaut kas izraisīja eksploziju ezera gāzes krātuvē. Nav zināms, kas tieši, taču tobrīd jau bija gana ar kādu nelielu zemes nogruvumu vai lietu. Lai kas tas arī nebūtu, sekas bija katastrofālas. Ezers burtiski uzsprāga, radot 100 metrus augstu ūdens strūklu un izraisot nelielu cunami. Taču gāze bija daudz bīstamāka par ūdens radītajām briesmām.

Eksplozijas rezultātā gaisā aptuveni 20 sekunžu laikā nonāca 1.2 kubikkilometri (!!!) CO2 gāzes. Tā nolaidās pār apkārtējiem ciematiem – ogļskābā gāze ir smagāka par gaisu. Apdzīvotajām vietām, kuras atradās vistuvāk ezeram, nebija ne mazāko izredžu izdzīvot. Ņosa ciematā no 800 cilvēkiem izdzīvoja seši – un tikai tāpēc, ka negulēja un ar motocikliem ātri devās uz augstākām vietām. Gāzei nolaižoties, tika apdzēsta ikviena liesma un uguns, kā tāds šausmīga likteņa zīmogs.

Gāzes mākonis nogalināja cilvēkus pat 25 kilometru attālumā. Tuvējo ciemu iedzīvotāji, kas iznāca uz lieveņa paskatīties, kas tā par skaļo rīboņu, krita par upuri gāzei turpat, kur stāvēja. Tie, kas gulēja, nomira miegā. Attālākos ciemos izdzīvoja tie, kas negulēja un atradās vertikālā pozā, nemaz nenojaušot, ka viņu guļošie tuvinieki jau ir gājuši bojā.

Viens no izdzīvojušajiem, Džozefs Nkvains, atceras gāzes efektu: “Es nevarēju parunāt un sāku zaudēt samaņu. Nevarēju atvērt muti un paelpot šausmīgās smakas dēļ. Dzirdēju, kā mana meita krāc nedabiskā, šausmīgā balsī. Mēģināju aizsniegties līdz meitas gultai, taču pakritu. Gribēju ko teikt, bet nespēju izdvest ne skaņas. Tanī brīdī mana meita jau bija mirusi.” Gadījumos, kad CO2 koncentrācija gaisā bija 15% vai mazāk, cilvēki zaudēja samaņu līdz pat 36 stundām, tomēr palika dzīvi.

Kopumā ezers nogalināja 1746 cilvēkus un vairāk kā 3500 lopu. Dažu minūšu laikā. Ūdens ezerā nomainīja krāsu no mierīgi zilas uz tumšsarkanu – to izraisīja no zemes dzīlēm ūdenī nonākušās daļiņas. Nenoliedzami, krāsa tika uztverta arī kā šausmīgs notikušā simbols.