Kureļa grupa bija vienīgais tīri latviskais militārais formējums Otrajā pasaules karā. Ģenerālis Jānis Kurelis uz ziemeļiem no Usmas ezera bija izveidojis nacionālu bruņotu latviešu organizāciju. Tās mērķis — neatkarīgas latviešu pārvaldes veidošana —, protams, neatbilda friču interesēm.
Bet- laikā, kad izveidojās Kureļa grupējums - 1944. gada otrajā pusē - fričiem sāka klāties visai plāni, un ģenerālis Kurelis cerēja, ka varētu izdoties atkal izcīnīt Lavijas neatkarību - ar vācu palīdzību patriekt PSRS karaspēku no Latvijas teritorijas, un pēc tam atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Kurelim bija cieši sakari ar Latvijas Centrālo padomi- pretošanās kustības vadības centru un Zviedrijas izlūkdienestu, viņš bija Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas vadītājs.
Kureļa bataljons tika veidots kā “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupa” un tas savās rindās pulcēja ne tikai aizsargus, bet daudzus citus nacionāli noskaņotus cilvēkus, arī Latviešu leģiona dezertierus, kuri gribēja cinīties par brīvu Latviju, bet kurus galīgi nevilināja nāve par Lielvāciju, un cilvēkus, kuri bija līdz šim izvairījušies no mobilizācijas leģionā.
Pēc neilga laika Kurelim pievienojās arī Latviešu leģiona leitnants Rubenis, kurš komplektēja rotu Bebru pagastā, kurai pievienojās arī mans vecvectēvs, kurš labi saprata, ka ne Krievija, ne Vācija latviešiem nav nekādi draugi un neko labu nevar gaidīt ne no viena, ne otra. 1944. gada 19. septembrī, Kureļa 2000-3000 vīru grupa pārvietojotās uz Kurzemi, kur apmetās Strazdes un Ugāles apkārtnē. Rubenis kopā ar savu vienību (500 cilvēku) pārcēlās uz Ugāles pagasta „Ilziķiem”
1944. gada 2. novembrī notika apspriede, kurā piedalījās ģenerālis Kurelis, viņa štāba priekšnieks kapteinis Krišs Upelnieks, Ostlandes SS un policijas augstākais komandieris F. Jekelns un viņa štāba priekšnieks Jungklauss. «Latviešu ģenerāļa Kureļa formējums» ar pavēli tika pakļauts Jekelnam, kurš dāsni bārstījās ar visādiem rožainiem solījumiem - bet prātā viņam bija pavisam kas cits. Jau 14. novembra rītā Kureļa štābs Strazdes muižā tiek likvidēts, visus karavīrus vācieši atbruņoja un apcietināja. Lielu daļu no arestētajiem kureliešiem (vairāk nekā 450) nosūtija uz Štuthofas koncentrācijas nometni, virsniekus sodīja ar nāvi, nošaujot Liepājas Karostas cietumā.
Uzzinājis par kureliešu atbruņošanu, leitnants Rubenis pavēlēja bataljonam doties pārgājienā. Pusnaktī tas gar Usmas ezera austrumu malu devās Rendas virzienā un 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām bataljons sadūrās ar vācu automašīnām.Leitnanta Roberta Rubeņa vīri atteicās nolikt ieročus, vācu virsnieks, kurš bija sācis vicināties ar pistoli, tika nošauts. Sākās kaujas, kas vācu vienībām sagādāja smagus zaudējumus. Rubenis pats krita 17.novembrī. Viens no Rubeņa vīriem esot bijis liela auguma Latgales krievs, dezertējis no leģiona un aizgājis pie Rubeņa. Viņš bijis ložmetējnieks un tik stiprs, ka kaujā nesis ložmetēju — divi palīgi pieturējuši, viņš nesdams šāvis. 1944.gada 18.novembra kaujā, kas radās dusmu uzplūdā par Rubeņa bojāeju iepriekšējā kaujā, rubeniešiem pretī vāciešu pusē stāvējuši krievu leģionāri no RONA - provāciska militārā formējuma. Tie krieviski saukuši, lai rubenieši padodas, un minētais Latgales krievs šaudams arī krieviski nikni lamājies viņiem pretī.
Rubenieši sekmīgi atsita daudzus vācu uzbrukumus un turpināja cīņu līdz pat 9. decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst. Jekelnam latviešu nacionālo karaspēka vienību iznīcināšana likās daudz svarīgāka, kā cīņa pret padomju diversantiem - sarkanajiem partizāniem. Jebkuram okupantam nacionālā vienība ir bīstamāka nekā ārējā pretinieka vienība. Kaujās krita apmēram 50 rubeniešu, bet zaudējumi vācu pusē sasniedza ap 250 vīru. Neliela daļa no rubeniešiem pievienojās padomju partizānu vienībai "Sarkanā Bulta". Bet tā bija visai neliela daļa- jo latviešu patriotiem ar komunistu diversantiem bija maz kopīga.
Daļa kureliešu bēgļu laivās devās uz Zviedriju, daļa cīnījās Nacionālo partizānu rindās. Virsnieka vietnieks A. Druviņš, kurs pārņēma Rubeņa bataljona vadību pēc tam, kad viņš bija kritis, pēc smaga ievainojuma ar viltotiem dokumentiem ārstēja Talsu slimnīcā, pēc tam viņš dzīvoja Suntažos un strādāja par mācību daļas vadītāju Ogres meža tehnikumā, spējot no padomju okupācijas varas iestādēm noslēpt savas patiesās kara gaitas.
Mans vecvectēvs pēc Sarkanās armijas ienākšanas kādu laiku vēl slēpās pie radiniekiem Slampes pagastā, kur nodevības rezultātā tika arestēts un nokļuva padomju koncentrācijas nometnē. Viņa lielais sapnis- atkal redzēt sarkanbaltsarkano karogu plīvojot pār Latviju - piepildījās, bet Latvijas republikas atjaunošanu viņš nepiedzīvoja- viņš mira īsi pirms 4. maija Neatkaribas deklarācijas pieņemšanas.
