Baltu senvēsture47

Rakstību baltu tautas pazina jau pirms 15-17 tūkstošiem gadu. Tādu vecumu zinātnieki piedēvē Francijā pie Glozelas atrastajam ar protobaltu burtiem aprakstītajam akmenim. Hetiem rakstība bijusi jau 3500 gadus pr.m.ē. Jādomā, ka arī krētiešu rakstība nav jaunāka. Interesanti atzīmēt, ka gan uz Glozelas atraduma, gan krētiešu, gan senprūšu, obru un kuršu rakstos ir lietoti daudzi kopīgi burti. Tanī pašā laikā katrai baltu tautai ir sava rakstība ar īpašām, vienīgi tai raksturīgām pazīmēm. Balti lietoja gan burtu, gan mezglu rakstu. Īpašā priesteru rīcībā bija garīgais – sarežģītu simbolu raksts. Hieroglifu un ķīļu, ko pazina un lietoja heti, lietošana pie pārējām baltu tautām nav konstatēta, bet tāpēc vien nav izslēdzama. Mezglu rakstu burtnieki un zīlnieki sēja ar linu diegiem uz koka klūdziņām. Atsevišķus tekstus atdalīja ar diegu, ko attiecīgā vietā apsēja ap klūdziņu tā, ka tas aptvēra noteiktu mezglu un cilpu grupu. Sadzīvē, tautas dziesmas pierakstot, mezglus un cilpas sēja citu citai galā un tina kamolā gluži kā magnetofona lentē. Vispopulārākais burtu raksta materiāls mērenajā klimatiskajā joslā bija bērza tāss tīstoklīši. Rakstīja ar irbulīti uz svaigas tāss iekšpuses. Rakstīt varēja visos virzienos pēc rakstītāja izvēles. Vienu skaņu varēja apzīmēt ar vairākiem atšķirīgiem burtiem. Patskaņus lietoja visai ierobežoti. Katrs līdzskanis bija it kā līdzskaņa un kāda patskaņa dabisks salikums. Kur šis salikums neatbilda vajadzībai, tur speciāli lietoja vajadzīgo patskani.

Zinātnieku izbrīnu izsauca hetu plašās zināšanas matemātikā. Heti perfekti pazinuši un lietojuši ģeometriju, kā arī mācējuši kāpināt skaitļus un vilkt saknes jau 5000 gadus pirms mūsu dienām. Tādas teorētiskās zināšanas nevarētu būt uzglabātas bez pielietojuma praksē.

Baltu tautām bija vairāki garīgie kultūras centri. Varētu minēt Čongru, Troju, Hatusu, kaut gan nevienu no tām nevar nosaukt par visu baltu galvaspilsētu. Tomēr starp baltu tautām pastāvēja sadarbība un rīcības koordinācija. To veicināja augstākā garīdzniecība. Hatijas konstitūciju var uzskatīt par pirmo rakstīto konstitūciju pasaules vēsturē. Šī konstitūcija uzticēja laicīgo varu vēlētam ķēniņam, kura vara bija neierobežota tikai kara apstākļos. Miera laikā valstī valdīja vispārēja demokrātija. Ja ķēniņš karu zaudēja, tad augstākie priesteri viņu upurēja Pērkonam. Ar šo Hatijas konstitūcijā ir iezīmēta teokrātija – garīgā vara uz militārās demokrātijas bāzes. Zīmīgi, ka šāda teokrātijai pakārtota militārā demokrātija pie baltu tautām pastāvēja līdz pat 1015. gadam mūsu ērā. Tātad apmēram 2000 gadus pēc Hetu valsts sagrāves. Hetu likumi – hetu dzīves kodekss, kas ir apmēram 1000 gadus vecāks par izslavēto Babilonijas Hammurapi kodeksu, reglamentē iekšējo kārtību tautas dzīvē un lielā mērā ir kļuvis par mērauklu visu baltu tautu dzīvē.

Baltu pasaules uztvere no tālās aizvēstures ir bijusi dziļi reliģioza. Baltu tautas Dievu pielūdza uz katra kalna un katra pakalna, zem katra kupla koka – tā par to liecina Bībeles teksts attiecībā uz pirmssemītu laika filistiešiem. Tātad balti dzīvoja aktīvās attiecībās ar Dievu un nemeklēja akmens tempļus kā īpašu lūgšanas vietu. Baltu priesteri pirms atbildīgu lēmumu pieņemšanas centās izzināt Dieva gribu, lai rīkotos saskaņā ar to. Maldās tie, kuri saka, ka balti Dievu tikai daudzinājuši. Pat dainu pantos mēs dzirdam lūgumus Dievam: “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!” Arī burtnieki pirms maģijas pielietošanas centās izdibināt, vai lietas iznākums nebūs pretējs Dieva gribai. Tas viss kopā liecina, ka mūsu senči gribēja dzīvot saskaņā ar dievišķo kārtību. Augstie priesteri un pat viņu ziņneši tika turēti lielā cieņā.

Baltu reliģijā kā pašsaprotama lieta iekļaujas cieņa pret vecākiem un visu radīto pasauli, kas baltu uztverē ir dievišķa. Pērkons kā augstākā dievība visiem baltiem ir kopīgs, bet zemāko dievību lokā valda liela dažādība, no kā var secināt, ka to īstā vērtība ir nenozīmīga un tie vairāk pieder folklorai nekā reliģijai. Pie nozīmīgākām baltu reliģijas atziņām pieder stipra pārliecība par mūžīgo eksistenci, kas baltus ļoti stiprināja un padarīja bezbailīgus kaujas laukos. Līdzās jāmin pārliecība, ka mīlestība nekad nebeidzas un mīlestības saites mūžībā apvienos tos, kuri virs zemes tiek varmācīgi šķirti. Šādu ticību sevī nesa Zemgales ķēniņš Viesturs, un tādu pašu ticību apstiprina Indriķis savā hronikā, atstāstot gadījumu, kad pēc vīru nāves Lietuvā izdarīja pašnāvību vairāk nekā 50 kritušo karavīru sievas. Līdzīgu liecību par ticības spēku dod arī stāsts par kuršu pašiznīcināšanos aplenktā cietoksnī, kur, redzot neizbēgamo, viņi iznīcina iespējamo laupījumu un tad arī paši cits citu, lai neuzvarēti sadegtu uz kopīga ugunskura. Vēsturnieks Rūtenbergs liecina: “To viņi darīja tāpēc, ka stipri ticēja, ka pēc nāves būs atkal kopā ,un, lai viņu dzīve netiktu apgānīta, tie labāk devās nāvē, nevis padevās gūstā.” Tas pats vācbaltu vēsturnieks Rūtenbergs apstiprina, ka baltu reliģija saviem ticīgajiem spēja dot to pašu, ko spēj dot jebkura no augstākajām reliģijām. Tāpēc ir skumji, ja nezinoši cilvēki šo reliģiju grib aizstāt ar tukšu Dieva daudzināšanu un bluķa vilkšanu, kas ir visnožēlojamākā maģijas imitēšana, bet maģija pati par sevi ir reliģijas sabrukšanas produkts.

Arī etruski – hetu tautas atzars – savā baltiskajā reliģiskajā pārliecībā neatšķīrās no pārējiem baltiem. Savus mirušos gan viņi guldīja apdedzinātos mūra zārkos – muršos, uz kuriem līdz ar tajos guldīto vārdiem apliecināja arī šo to no viņu ticības. Piemēram: vivime san seciauni – dzīvojam svētā mūžībā…