Badošanās sanatorija15

Linda Hazārda piedzima 1867. gadā Minesotā, ASV un jau no agras jaunības viņas mērķis bija kļūt par ietekmīgu mediķi. Lai arī viņai bija tikai neliela pieredze medmāsas darbā, caurumi toreizējā ASV medicīnas sistēmā ļāva viņai saukt sevi par pilnvērtīgu dakteri un 1906. gadā atvērt savu sanatoriju ‘’Wilderness Heights’’ nelielajā Olallas pilsētiņā.

Viņas ārstniecības paņēmiens bija nežēlīgs, bet pēc pašas Hazārdas domām ļoti efektīvs – badošanās. Bez neapturamās vēlmes kļūt par mediķi Hazārdai bija arī lieliskas runas un pārliecināšanas spējas, tādējādi viņa apvārdoja un ieguva daudzus viņas metodes atbalstītājus, kas radīja iespaidu, ka šāda ārstniecība tiešām ir lietderīga. Pati ārste savās runās stāstīja, ka badojoties pacients attīra savu gremošanas sistēmu no dažādiem ļaunumiem, kuri arī izraisa slimības un veselības pasliktināšanos.

Bez tā, ka sanatorijas pacienti ikdienā tika reti baroti ar plānu dārzeņu putru, Hazārda arī pašrocīgi veica viņiem masāžu, kas pēc daudzu aculiecinieku liecībām bijusi vienkārša sišana ar dūrēm pa visu ķermeni, ieskaitot seju. Ļoti bieži no procedūru telpas bijuši dzirdami pacientu sāpju un mokpilnie kliedzieni, kuri ietilpa dakteres ‘’ārstniecības’’ metodē.

Lai arī sliktā sanatorijas slava neizplatījās un neviens tur notiekošo pārāk neņēma vērā, tas viss sāka mainīties, kad no sanatorijas sāka neatgriezties cilvēki. 1908. gadā vietā, uz kuru cilvēki ieradās vairāk profilakses un atpūtas nolūkos, konstatēja pirmo nāves gadījumu. Tā bija 38 gadus veca norvēģiete Deizija Moda Haglunda. Viņai sekoja vēl vairāki turīgi pacienti – Ida Vilkoksa tajā pašā 1908. gadā, Blanša Tindalla un Viola Hītona 1909. gadā, Moda Vitnija 1910. gadā. Dažu turpmāko gadu laikā mira 14 cilvēki.

Pēc vairākiem nāves gadījumiem arī apkārtējie cilvēki sāka skatīties uz sanatoriju ar citām acīm un saukt to par ‘’Badošanās augstienēm’’ (‘’Starvation Heights’’). Bieži vien uz ielām netālu no sanatorijas sāka parādīties novārdzināti cilvēki, kuri bija aizbēguši no Hazārdas nagiem un lūdza ēdienu un patvērumu. Tomēr jauni pacienti, dzirdot kārtējos Hazārdas brīnumainos solījumus, turpināja doties uz sanatoriju ‘’ārstēties’’. Turklāt parādījās vēl viens šokējošs fakts. Hazārda tik prasmīgi apvārdoja turīgos pacientus, ka tie pirms nāves novēlēja viņai visus savus īpašumus, nomirstot praktiski kā nabagi cilvēki. Neviens nevarēja iejaukties, jo Hazardai bija mediķa license un arī pacienti pie viņas devās pēc savas gribas un nepiespiesti.

Dokumentos kā nāves iemesls parādījās viss, tikai ne nāve bada iespaidā, jo Hazārda, aizpildot šos dokumentus pati, visu prata prasmīgi noslēpt un aizbildināties ar dažādu orgānu mazspēju, lai izvairītos no atbildības. Tāpat viņa viltoja testamentus, novēlot visas pacientu bagātības sev. Kā rāda dokumentārie pierādījumi, Hazārda savas ‘’dakteres’’ karjeras laikā bada nāvē nosūtīja vismaz 14 pacientus un paņēma savā īpašumā visus viņu īpašumus. Mirušie tika apglabāti turpat sanatorijas pagalmā

Šīs šausmas beidzās vien 1912. gadā, kad Hazārda par spīti daudzu pacientu labajām atsauksmēm tika apsūdzēta 14 savu pacientu slepkavībās. Tomēr apcietinājumā viņa pavadīja vien astoņus gadus, bet 1920. gadā atkal bija brīvībā un atkal turpināja savus nāvējošos ārstniecības kursus. ‘’Badošanās augstienes’’ beidza pastāvēšanu 1935. gadā, kad sanatoriju piemeklēja ugunsgrēks un tā nodega līdz pamatiem, bet pēc trim gadiem nomira arī pati Hazārda. Ironiski, bet viņa nomira pēc tam, kad sajutās slikti un uzsāka savu diētisko metodi uz sevis, kas arī pašai izrādījās nāvējoši.