Visa latviešu zemes iekarošana nāca zem kristīgās ticības karoga. Baltu tautas vēl vienīgās turējās pie savas senās reliģijas tad, kad visapkārt viņām jau sen bija iesākušies tumšie kistīgās ticības vidus laiki. Vācijā sākās kristietība jau 4. gadsimtenī, Zviedrijā 8., Krievijā 10. Vienīgā zaļā sala kristīgo zemju tuksnesī bija baltu zemes. Katrs mēģinājums te ievest kristiānismu beidzās neveiksmīgi. 997. tiek nokauts no senprūšu garīdznieka Siggo Sv. Adalberts, kas gribēja mācīt kristiānismu, kad tas bija aizskāris prūšu tautas senos svētumus. Tāpat krīt otrs apustulis Bruno 1008. g., tikko tas bija nonācis Prūsijas robežās.
Ar uguni un zobenu, bet vienalga nekā...14
190
1
Neviena zeme nav tik dārgi pārdevusi kristīgai ticībai savu reliģisko pārliecību, kā prūši un zemgaļi. Un tad, kad cilti pa ciltij, ciemu pa ciemam simts gadu visai Eiropai neatlaidīgi uzbrūkot ieņem, beidzot šās zemes paklūp zem krustnešu kājām. Bet tad sākas klusa un sīksta cīņa pret uzvarētāju, bez ieročiem. Kristīgā baznīca ārīgi ir uzvarējusi un saņem meslus, bet latvietis iekšķīgi tura sevi pa neuzvarētu. Vēstures dokumenti līdz pat pagājušā gadsimta vidum vēsta vienu un to pašu - latvietis vēl ir pilnīgs pagāns! Te daži piemēri no Kurzemes, Vidzemes un Latgales.
Pirmais Kurzemes hercogs Gothards, uzņemdamies pēc ievēlēšanas savu amatu, pavēlēja 1570. gadā ievākt ziņas par kristīgās ticības stāvokli savā hercogistē. Izrādijās, ka visā Kurzemē un Zemgalē bijušas tikai deviņas mazas koka baznīcas. Lielais vairums ļaužu nebijuši kristīti, nedz arī kādreiz kādu mācītāju redzējuši, nedz dievvārdus dzirdējuši. Tie pilnīgā pagānismā turējuši savas vecvecās dievības. Hercogs nu pavēl celt 45 jaunas baznīcas. Taču trūka latviešu valodu protošu mācītāju. Hercogs Jēkabs 1650. gadā izdod pavēli, ka visiem mācītājiem jāiemācās latviešu valoda un viņu sprediķi jādod iepriekš lasīt prāvestam, jo, kā pavēlē teikts, ''sprediķi nav nekam vērti ne satura, ne stila ziņā un tiešām jābrīnās, kur Dieva kalps tā ko varējis sagrābstīt''.
Nav brīnums, ka tāpēc kristīgā ticība latviešos neizplatījās. Kurzemē pēdējā pagānu draudze vārda pilnā nozīmē tika likvidēta Rucavā vēl tikai 1631. gadā. Muižciema baznīcas grāmatās uzglabājusies ziņa, ka 1680. g. kāds zemnieks tirgū atklāti sludinājis, ka nekāda kristīgo Dieva neesot un aicinājis kalpot veco latviešu dieviem. 1699. g. Kurzemes landtāgs izdeva noteikumus, kuros teikts: ''Diemžēl ir daudz pagānu, nekistītu un pie dievgalda nebijušu. Lai šos velna kalpus vairāk savaldītu, pavēlam baznīcu pārraudzības noturēt biežāk un katru atrastu bezdievi citiem par biedinājumu sodīt baznīcas priekšā ar kakla dzelzi.''
Ugales baznīcas grāmatā 1735. g. vietējais mācītājs ieraksta, ka šinī gadā ir piegriezti kristīgai ticībai trīs vecsaimnieki-latvieši. 1739. g. Valmieras baznīcas vizitācijā atrod, ka Zilā Kalnā aprok pagāniski mirušos. Tos pavēl izrakt un pārvest uz kapsētu. Mājās vēl atrodas senās svētvietas. Komisija nolemj divus saimniekus, kuri turējuši svētvietas un ziedojuši elkiem, sodit a rīkstēm, bet ziedokļu vietas iznīcināt. Vēl 19. gadsimta sākumā Ērģemes mācītājs Bergmanis iznīcina vairāk desmit mājās ziedokļus un svētvietas.Vēl 19. gadsimta sākumā Ērģemes mācītājs Bergmanis iznīcina vairāk desmit mājās ziedokļus un svētvietas. Raunas draudzes hronikās atrodam sekojošu mācītāja J.H. Hinkeldeja ierakstu: ''1717. g. 3. novembra vakarā Vāvuļu saimnieks Jānis sakūris rijas tuvumā un visos tās četros stūros uguni, bet pats ar savējiem iegājis rijā, aiztaisījis durvis un logus, nolicis uz galda klēpi siena, maizi un gaismu, un lūdzis un dziedājis. Jautāts, kamdēļ viņš tā darot, tas atbildējis, ka viss tas notiekot Bluķu dievam par godu. Vāvulis dzimis palcmanietis.''
Pilnīgi pagāni ap 1525. g. bijuši vēl arī Latgales iedzīvotāji. Jezuītu klosterim Rīgā mūki-misionāri par apstākļiem Latgalē piesūtījuši šādas ziņas: ''Visi iedzīvotāji šeit ap Ludzu un Rēzekni ir šausmīgi pagāni. Tie upurē Pērkonam, Ūsiņam un citiem elkiem. Gandrīz katrā mājā dzīvo arī burvji, pesteļotāji vai citi velna kalpi, un mums šeit grūti strādāt, jo ļaudis tiktāl nodevušies sātana kalpībā, ka nekautrējās cienījamos mūkus piekaut , vai vai pat pavisam nosist.'' Tad vēl jezuīts Juris Volfs, Krāslavas baznīcas dibinātājs, rakstīja 1680. g. Olinas klostera abatam: ''Es lūdzu, lai mani sūta uz Indiju, bet tiku pazīmēts uz Inflantiem. Tomēr caur to es nekā nepazaudēju, jo šeit es atradu arī indusus, tāpēc, ka viņi (t.i. latvieši) pa daļai ir elkdievu godinātāji.'' 1777. g. Hupelis raksta: ''Es nezinu, no kam tas tas nāk, ka starp tūkstošiem labi ja tikai divi zin, ka viņi ir kristīgie. Sakāmvāds: Viņš nezi, kāda tam ticiba, neapzīmē vis pie mums gluži dumjus cilvēkus; daudzi prot uz šādu vaicājumu atbildēt, ka viņiem ir savas zemes ticība, vai arī savas draudzes ticība.''
Var droši teikt, latvietis tikai tad vēl pieņēmis kristīgo ticību, kad jau no otras puses sākusies atbrīvošanās no krusta karu sekām. Šī sīkstā turēšanās pie savas senās reliģijas ir savā ziņā neatsverama lieta senreliģijas pētniekiem. Patiešām, nevienai āriešu tautai Eiropā vairs nav uzglabājušās tik pilnīgas liecības par seno reliģiju, kā pie mums latviešiem. Mūsu dainās ir ap 10 000 dziesmu, kurās pieminēts Dievs un citas dievības un personifikācijas. Pie tam kristīgais iespaids uz šīm dainām ir gluži neievērojams. Kristus ir K.Barona krājumā, kas satur 218 000 dainu, pieminēts tikai desmit bojātos variantos. No pastardienas un miesas augšāmcelšanās - galvenajiem kristiānisma stūrakmeņiem tur nav ne ēnas.
Taču, neaugoties uz šādiem pārbagātiem materiāliem, senās latviešu reliģijas būtība ir vēl pārāk bieži nepareizi atstāstīta un pārprasta pat mitologu starpā. Latviešu reliģijā, kāda tā izpaužas mitoloģiskajās dainās, redzamas trijas dievības, pie kurām latvietis griežas ar lūgšanām. Tās ir: Dievs - Debesstēvs, Māra - Zemesmāte un Laima - mūža licēja. Vairāk neviena cita mitoloģiska būtne vai dzejas tēls nav lūgta iejaukties cilvēka dzīvē, pat ne Saule un Pērkons, kā tas daudzkārt ticis apgalvots. Teiksmai pa Pērkonu, Pīkolu un Potrimpu nav nekā kopēja ar patiesiem latviešu reliģiskiem uzskatiem. Visas mitoloģiskās personas var iedalīt trijos puduros pēc savas nozīmes un vietas senajā reliģijā.
1. Dievības - Dievs, Māra. Laima;
2. Gadskārtu personifikācijas - Metenis, Lieldiena, Ūsiņš, Jānis, Jumis u.c.
3. debesu parādības - Saule, Mēness, Auseklis, Pērkons un tml., kas tiek saukti par arī par Dieva dēliem.
Īsteni reliģijai pieder tikai pirmā grupa, bet abas pēdējās - mitoloģijai un dzejai.
Dieviņš deva labus linus,
liniem labas pakuliņas;
Dieviņš deva gudru vīru,
Vīram gudru padomiņu.
Ne to dienu Dievs sodīja,
Kad otram ļaunu vēl;
Soda Dievs mūžiņāi,
Soda mūža galiņā.
Tev patiks šie raksti
