Vēsture ir pilna ar epidēmijām un sērgām, bet dažas no tām ir unikālākas ar savu nozīmīgumu un ietekmi uz nākamajām paaudzēm. Šis ir saraksts ar lielākajām sērgām cilvēces vēsturē.
10 Nāvējošākās epidēmijas18
558
7
Maskavas sērga un sacelšanās. 1771.
Pirmās pazīmes par sērgu Maskavā parādījās 1770. gada beigās un 1771. Gada pavasarī tā jau bija kļuvusi par epidēmiju. Pasākumi, ko veica varas iestādes, piemēram, izveidojot piespiedu karantīnas, piesārņoto vietu iznīcināšana bez kompensācijām vai kontroles, sabiedrisko pirtu slēgšana u.c. lietas, radīja cilvēkos vēl vairāk baiļu un dusmu. Pilsētas ekonomika bija gandrīz pilnībā paralizēta, jo daudzas rūpnīcas, tirgus, veikali un administratīvās ēkas bija slēgtas. Visam tam sekoja akūtas pārtikas trūkums, kas izraisīja maskaviešu dzīves līmeņa ievērojamu pazemināšanos. Krievu muižniecība un vairums turīgo pameta Maskavu bailēs no mēra uzliesmojuma. 17. Septembra rītā, apmēram, 1000 cilvēku pulcējās pie Spaska vārtiem vēlreiz, pieprasot notverto protestētāju atbrīvošanu un karantīnu atcelšanu. Armijai izdevās pūli izdzenāt vēlreiz un, visbeidzot, apspiest sacelšanos. 300 cilvēki tika tiesāti. Valdības komisija, Grigorija Orlova vadībā, tika nosūtīta uz Maskavu atjaunot kārtību. Tika veikti dažādi pasākumi pret mēri un tas beidzot nomierināja cilvēkus.
Lielais Marseļas mēris. 1720.-1720.
Lielais Marseļas mēra uzliesmojums bija viens no lielākajiem buboņu mēra uzliesmojumiem Eiropā 18. Gadsimtā. Visā mēra epidēmijas laikā no 1720. Gada Marseļā un tās apkārtnē mira ap 100’000 cilvēku. Tomēr Marseļa ātri atguvās no epidēmijas. Ekonomika atguvās jau dažu gadu laikā, tirdzniecība pat tika paplašināta līdz Rietumindijai un Latīņamerikai. 1765. Gadā iedzīvotāju skaits bija atpakaļ 1720. Gada līmenī. Šī epidēmija nekļuva par atkāroju Melnās nāves darbībai 14. Gadsimtā. Parlamenta mēģināju apturēt jebkādu kontaktu starp Marseļu un pārējā provincēm bija veiksmīga, pateicoties mūra sienu būvēšanai pāri laukiem.
Antonija epidēmija. 165.-180.
Antonija epidēmija (pazīstama arī kā Gallena epidēmija, kurš aprakstīja to), bija seno laiku pandēmija, vai nu masalām vai bakām, ievesta Romas Impērijā ar vienībām, kuras atgriezās no Tuvajiem austrumiem. Epidēmija paņēma arī divu Romas imperatoru dzīvības – Lūcija Vāra, kurš mira 169. Gadā un viņa pēcteča, kurš valdīja līdz 180. Gadam, Marka Aurēlija Antonija dzīvību, kura uzvārdā tad arī ir nosaukta epidēmija. Epidēmija atkal atgriezās deviņus gadus vēlāk, pēc Romas vēsturnieka Dio Kassusa ziņām, paņemot ap 2000 cilvēku dzīvībām dienā. Kopā mirušo skaits lēšams ap 5 miljoniem. Dažos apgabalos epidēmija iznīcināja pat trešdaļu iedzīvotāju un sagrāva Romas armiju. Epidēmijai bija liela nozīme turpmākajiem politikas un sociālajiem notikumiem, kā arī literatūrā un mākslā.
Atēnu epidēmija. 430-427. p.Kr.
Atēnu sērga bija postoša epidēmija, kas skāra Grieķijas pilsētvalsti Peloponēsas kara otrajā gadā, kad atēniešu uzvara šķita ļoti iespējama. Tiek uzskatīts, ka epidēmija Atēnās nokļuva caur Pireju, ostas pilsētu un galveno Atēnu apgādātāju ar pārtiku un materiāliem. Liela daļa Spartas un austrumu Vidusjūra arī tika skartas šajā epidēmijā. Epidēmija atgriezās vēl divreiz 429. g.p.Kr. un ziemā 427/6 g.p.Kr. Mūsdienu vēsturnieki strīdas par to vai sērga bija izšķirošais faktors kādēļ karš tika zaudēts. Tomēr ir vispārēji atzīts, ka epidēmija izrādījās sekmīga priekš maķedoniešiem un vēlāk arī romiešiem. Šī epidēmija tiek uzskatīta par vienu no daudzajām buboņu mēra formām, bet daudzās pretrunas ir novedušas zinātniekus līdz jaunu alternatīvu meklēšanai. Iespējams tas bija izsitumu tīfs, bakas, masalas vai toksiskā šoka sindroms.
Lielā Milānas epidēmija. 1629.-1631.
Milānas sērga no 1629-1631. gadam bija virkne buboņu mēra uzliesmojumi, kas notika Ziemeļitālijā. Šī epidēmija, bieži dēvēta kā Lielā Milānas epidēmija, prasīja 280’000 cilvēku dzīvības, ieskaitot Lombardijas un Venēcijas mirušos. Šis notikums uzskatīts par vienu no pēdējām Melnās nāves liela mēroga uzplaiksnījumiem. Vācu un franču karaspēka vienības mēri nogādāja Mantujā 1629. gadā, 30. Gadu Kara (1618.-1648.) laikā. Venēciešu vienības, inficētas ar slimību, nogādāja to ziemeļu un centrālajā Itālijā. Kopumā, no infekcijas mira 60’000 no 130’000 Milānas iedzīvotāju.
Amerikāņu epidēmijas. 16.gs.
Amerikāņu epidēmijas. Pirms eiropiešu ierašanās, Amerikas pirmiedzīvotāji bija pilnībā izolēti no Eirāziešu-Āfrikāņu cilvēkiem. Pirmā lielākā kontakta laikā starp Eiropiešiem un indiāņiem izraisīja lielu baku un masalu pandēmiju. Šīs slimības strauji izplatījās pamatiedzīvotāju vidū un izraisīja iedzīvotāju skaita milzīgu kritumu un kultūras sabrukumu. Bakas un citas slimības izkropļoja Acteku un Inku civilizācija Centrālajā un Dienvidu Amerikā 16. gadsimtā. Šī katastrofa iznīcināja daudzus militāros un sociālos līderus, veicinot indiāņu padošanos eiropiešiem. Slimības gan izvērsās abos virzienos; sifiliss tika nogādāts no Amerikas Eiropā un iznīcināja lielu skaitu Eiropas iedzīvotāju.
Lielā Londonas epidēmija. 1665.-1666.
Lielā Londonas epidēmija (1665-1666) bija masveida slimības uzplaiksnījums Anglijā, kurā mira 75’000-100’000 cilvēku, līdz pat 1/5 no Londonas iedzīvotājiem. Slimība tika identificēta kā buboņu mēris, infekcija ar baktēriju Yersinia pestis, blusu pārnēsāta. 1665-1666. Gadu epidēmija bija daudz mazāka mēroga, kā agrākās Melnās nāves sirojumi Eiropā laika posmā starp 1347. un 1353. gadu. Šis buboņu mēra uzliesmojums uzskatām par ievērojamu, jo bija viens no pēdējiem Lielajiem Eiropā. Lai gan uzskatīts, ka šī slimība bija buboņu mēris, tam nav vēsturiski pierādījumi. Daži mūsdienu zinātnieki apgalvo, ka simptomi un inkubācijas periods ir līdzīgs vīrusu hemorāģiskajam drudzim.
Justiniāna epidēmija 541.-542.
Justiniāna epidēmija bija pandēmija, kura skāra Bizantijas impēriju, tostarp Konstantinopoli, laikā no 541-542. gadam. Visbiežāk pieņemts, ka tā bija buboņu mēra epidēmija. Saskaņā ar 6. gadsimta Rietumu vēsturnieku teikto, šī epidēmija kļuva gandrīz par pasaules mēroga, nokļūstot Āzijā, Ziemeļāfrikā, Arābijā un Eiropā, līdz pat Dānijai ziemeļos un Īrijai rietumos. Mēris atgriezās ar katru nākamo paaudzi Vidusjūras apkārtnē līdz 750. gadam. Mēra epidēmijai bija liela ietekme uz tālāko Eiropas vēsturi. Mūsdienu vēsturnieki to nosauca imperatora Justiniāna I vārdā, kas bija pie varas tajā laikā un pats saslima ar slimību. Tiek uzskatīts, ka mēris nogalināja līdz 5000 cilvēku dienā Konstantinopolē pandēmijas kulminācijas laikā. Galu galā tā nogalināja ap 40% pilsētas iedzīvotāju un ap ceturto daļu Vidusjūras austrumdaļas iedzīvotāju.
„Trešā pandēmija” 1855.-1950.
„Trešā pandēmija” ir nosaukums milzīgajai sērgai, kas sākās Juņņas provincē Ķīnā 1855. gadā. Šī buboņu mēra epidēmija izpletās pa visu kontinentu un nogalināja 12 miljonus cilvēku tikai Indijā un Ķīnā vien. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, pandēmija uzskatīta par aktīvu līdz 1959. gadam, kad upuru skaits samazinājās līdz mazāk nekā 200 gadā. Buboņu mēris tika pārnēsāts ar inficētiem grauzējiem Vidusāzijā. Mēra rezultātā no atsevišķiem apgabaliem emigrēja gandrīz visi iedzīvotāji un politisko konfliktu, un brīvā tirgus rezultātā izplatīja slimību visā pasaulē. Jauns pētījums liecina, ka Melnā nāve joprojām guļ daudzās teritorijās, taču atkal var pamosties.
Melnā nāve. 1347-1351.
Melnā nāve (pazīstama arī kā Melnā epidēmija vai Buboņu epidēmija) bija nāvējošākā pandēmija cilvēces vēsturē. Uzskatīts, ka to izraisa baktērija Yersinia Pestis, bet pēdējā laikā domas sākušas dalīties. Sākotnēji slimībā izplatījās caur zemniekiem. Daži vēsturnieki uzskata ka pandēmija sākās Ķīnā vai Vidusāzijā 1320.-133. gadā un nākamajos gados tirgotāji un karavīri ar karavānām to ieveda Krimā, Dienvidkrievijā 1346. gadā. Citi pētnieki uzskata, ka tā radusies Dienvidkrievijā. Jebkurā gadījumā, no Krimas sērga izplatījās visā Rietumeiropā un Ziemeļāfrikā. Kopumā mirušo skaits tiek lēsts ap 75 miljoniem pasaules mērogā, no kuriem 25-50 miruši Eiropā. Epidēmija atgriezās ar katru paaudzi, manot simptomus un mirušo skaitu, līdz pat 1700. gadam. Šajā laikā, vairāk nekā 100 mazākas mēra epidēmijas plosījās Eiropā.
Tev patiks šie raksti
