10 Izskaidroti Jautājumi37

Kā cēlusies laulības gredzenu tradīcija?

Laulības vai saderināšanās gredzeni pastāvēja jau Romas impērijā. Plīnījs Vecākais stāsta par dzelzs gredzeniem kā pastāvīguma simbolu, bet Juvenāls raksta, ka vīrietis dāvina saderinātajai zelta gredzenu cerībā, ka viņa būs tam uzticīga. Citi piemin misiņa un vara gredzenus.

Ne visi gredzeni bija apaļi, kaut gan šī forma bez sākuma un gala simoblizē mūžību un uzticību. Romiešiem bija arī atslēgas veida gredzeni, kas apliecināja mājasmātes cienīgumu. Pirkstu gredzeniem bija simboliska vērtība visā Vidusjūras reģionā, turklāt jau pirms Romas impērijas laikiem. Gredzens ir uzticības un draudzības apliecinājums jau Pirmajā Mozus grāmatā, kur teikts, ka faraons uzvelk zīmoggredzenu pirkstā Jāzepam, uzticot atbildību par Ēģipti.

Romiešu laulības gredzeniem tradīciju pārņēma katoļu baznīca, un ar kristietību tie izplatījās visā pasaulē. Bieži gredzenu vilka uz kreisās rokas cetrutā pirksta, jo tas esot saistīts ar sirdi.

Kāpēc, lietojot dezinfekcijas līdzekli, jūtam aukstumu?

Lielākā daļa roku dezinfekcijas līdzekļu satur 70 - 85 procentus alkohola. Tas nozīmē, ka tie likvidē uz rokām desmit reižu vairāk baktēriju, sēņu un vīrusu nekā parasta roku mazgāšana.

Alkohols ir gaistošs šķidrums, kas ļoti ātri iztvaiko, tādēļ pēc roku dezinfekcijas ar šādiem līdzekļiem var iztikt bez roku susināšanas. Tas ne vien ietaupa mūsu laikum bet arī pasargā no tīro roku atkārtotas inficēšanas, piemēram, ar mitrā dvielī esošiem mikroorganismiem. Iztvaikošana ir process, kas patērē siltumu, un alkohols šajā ziņā nebūt nav izņēmums. Šis siltums tiek iegūts no apkārtējās vides, tostarp no mūsu ādas. Tāpēc dezinficēšanas brīdī rokas atdziest.

Cik ilga mēdz būt saaukstēšanās?  

"Ja saaukstēšanos ārstē, tā ilgst septiņas dienas, bet, ja neārstē - veselu nedēļu." Tā skan kāda paruna, un tajā ir sava taisnība. Saaukstēšanos var ātri izārstēt tāpēc, ka organisms izdala antivielas, kas neitralizē vīrusu. Tomēr daudzi cilvēki apgalvo, ka viņiem saauksēšanās ilgst nedēļām. Tas varētu būt skaidrojams ar faktu, ka infekcijai parādijusies komplikācija, piemēram, deguna blakusdobuma iekaisums, kas neārstējot var kļūt hronisks. Ja cilvēks reiz saslimis, viņš kļūst imūns pret vīrusu, kas izraisījis saaukstēšanos. Imunitāte var saglabāties vairāk nekā divus gadus, taču tā nepasargā no jaunas saaukstēšanās. Šo slimību var iegūt, inficējoties ar neskaitāmiem vīrusiem, un tiem regulāri rodas jaunas mutācijas.

Cik liels bija pasaulē lielākais burinieks?

Pasaules vēsturē lielākais burukuģis bija "France II". Šo tirdzniecības kuģi nolaida ūdenī Bordo 1912.gadā, kas okeānos jau kuģoja lielie, ar oglēm kurināmie tvaikoņi, tostarp arī "Titāniks". Burukuģu būve bija lētāka, tāpēc daudzas redērejas un kuģubūvētavas uzskatīja, ka, par spīti lēnajai gaitai, burinieki joprojām būs konkurētspējīgi, ja vien būs pietiekami lieli. "France II" no ahtera līdz bugšprita galam bija 146, 5 metrus garš, korpusa garums - 135 metri, bet kuģa platums - 17 metri. Tas burāja noteiktā maršrutā no Francijas uz Itāliju un Jaunkaledoniju un tālāk pāri Klusajam Okeānam uz ASV. Kravas telpu parasti aizpildīja ogles, zemesrieksti, sarkankoks, cements, niķeļa rūda un dzelzceļa sliedes.

Franču superburinieku būvēja no tērauda un koka, un tas bija apgādāts ar jaunāko tehniku: radiotelegrāfu, elektrisko apgaismojumu, diviem dīzeļmotoriem un ar tvaiku darbināmām vinčām. 1922. gadā " France II" uzsēdās uz sēkļa pie kāda rifa Jaunkaledonijā - uz austrumiem no Austrālijas. 1944. gadā vraku treniņlidojumos sabombardēja amerikāņu piloti.

Kā radies teiciens "nolikt karoti"?

Ilgu laiku karote bija ne vien galvenais, bet visbiežāk arī vienīgais galda piederums. Katrs ēda ar savu karoti, kuru pēc ēšanas nolika īpašā vietā vai nēsāja līdzi. Domājams, pamatā izteiciena izcelsme meklējama vairākos viduslaiku paradumos, kuri nabādzīgākajos iedzīvotāju slāņos bija vērojami arī vēl 19. gadsimtā.

Viduslaiku zemnieka sētā katrs pie savas karotes tika tūlīt pēc dzimšanas un lietoja to līdz pat pēdējai stundiņai. Tā vienmēr bija pa rokai - iesieta striķī ap kaklu vai pie jostas. Ja karote bija nolikta, tātad tās īpašnieka vairs nebija starp dzīvajiem. Lielo zupas karoti kā sava statusa simbolu pie jostas nēsāja mājas saimniece. Pēc viņas nāves to nodeva jaunajai saimniecības vadītājai. Īpaši karotes lietošanas "noteikumi" attiecās uz kalpiem. Uzsākot kalpot, katram kalpam izsniedza karoti. Viņš no tās šķīrās divos gadījumos: kas gāja pie cita saimnieka vai nomira. Tad vērtīgais ēdamrīks tika citam. Tomēr tikpat labi izteiciena izcelsme jāmeklē cisterciešu ordeņa mūku paradumos. Arī viņi staigāja, klusi grabēdami, jo nēsāja galda piederumus. piesietus pie tērpa jostas. Kas Dieva kalps nomira, tos nolika nost uz visiem laikiem. Lai gan daudzām tautām ir virkne savdabīgu izteicienu vārdam "nomirt", tomēr tieši "nolikt karoti" ir salīdzinoši rets teiciens: vāciešiem - den Loffel abgeben, lietuviešiem - padeti šaukšta.

Kad izgudrots peļu slazds?

Nav šaubu, ka cilvēki centās pasargāt sevi un savu mantu no grauzējiem jau senatnē. Piemēram, zināms, ka šim nolūkam ir izmantotas bambusa caurulītes, kurās peles ielīda pēc smaržojošās ēsmas, bet vairs netika ārā. Vietās, kur neaugua bambusi, cilindru samontēja no diviem izdobtiem koka gabaliem. Izdomas bagātus slazdus peļu mednieki meistaroja viduslaikos, un tie, mazliet uzlaboti, dažviet labi kalpoja līdz pat 20. gadsimtam.

Te bija gan mini karātavas un giljotīnas, gan visai viltīgas "daudzstāvu mājiņas" ar vairākām "istabām". Ielienot pēdējā no tām, pelei sāka gāzties virsū ūdens un tā noslīka. Izmantoja arī dažādas kastītes vai konstrukcijas, līdzīgas otrādi apgāztam groziņam, kurās mazais grauzējs palika dzīvs. Tiesa, visbiežāk to nevis palaida brīvībā turpināt savas skrubināšanas darbus, bet gan noslīcināja.

Peļu slazda klasika - bieži izmantotā mehāniskā kontrukcija ar atsperi uz koka pamatnes - ir 19. gs. beigu izgudrojums. Pirmais šo konstrukciju patentēja amerikānis Viljams Hukers 1894. gadā, taču visbiežāk par šī peļu slazda tēvu uzskata britu Džeimsu Henriju Etkinsonu. Nedaudz uzlabojis Hukera ideju, Etkinsons savu slazdu patentēja 1897. gadā un nosauca to ar "The Little Nipper". Tas bija apvērsums peļu ķeršanas vēsturē. Zinātnieki izrēķinājuši, ka atsperes vaļā palaistais mehānisms aizcērtas 38 000 daļā sekundes. Savukārt patentu biroja statistika liecina, ka kopumā līdz mūsdienām ir patentēti aptuveni 4500 dažādu peļu slazdu.

Kāpēc taksometri Londonā ir tik vienādi?

1958. gadā Austin Motor Company izlaida šobrīd Londonā visbiežāk sastopamo taksometru modeli: FX4. Pagāja 40 gadu, līdz tam parādījās alternatīva - 1997. gadā modeli FX4 nomainīja gandrīz identiskais LTI TX1.

Modelis FX4 balstās uz savu priekšteci FX3, ko ražoja no 1948. līdz 1958. gadam. Tas ātri izkonkurēja citu firmu modeļus - ne tāpēc, ka būtu īpaši viegli vadāms, vai uzticams, bet tāpēc, ka bija lēts. Desmit gadu laikā pārdeva vairāk nekā 7000 automašīnu.

Londonā taksometru pakalpojumus regulē Public Carriage Office, nosakot stingras prasības auto izmēriem, pagrieziena rādiusam un drošībai. Tāpēc visi šoferi brauc īpaši konstruētās automašīnās. Mūsdienu Londonas ielās ir ap 21 000 taksometru. Taksometra angļu nosaukums cab radās ap 1823. gadu, kad pilsētā par populāru pārvietošanās līdzekli kļuva īpaši zirgu vilkti divriči. Virs pasažieru sēdekļiem bija jumtiņš. Šie rati brauca visai nelīdzenā gaitā un tika dēvēti par cabriolet, kas bija aizguvums no baleta lēciena nosaukuma. Tautas valodā šis vārds pamazām saruka līdz cab.

Kādas tiesības bija Romas sievietēm?

Romas valsts nepiešķīra sievietēm nekādas tiesības. Viņas drīkstēja tikai to, ko atļāva tēvs un vīrs, tāpēc lielākoties izpildīja pienākumus. Sievietēm pirmām kārtām vajadzēja dzemdēt bērnus, un daudzas no viņām mira dzemdībās 20 - 30 gadu vecumā. Gan augstākajos, gan zemākajos sabiedrības slāņos laulības organizēja tēvs, kas vienmēr meklēja labu partiju. Tolaik bija neiedomājami, ka ietekmīgs Romas vīrietis varētu nesaisīties laulības saitēm ar citu ietekmīgu romiešu ģimeni. Zemākajās kārtās vīrietim vajadzēja labu darbu, lai varētu apgādāt sievu un baru bērnu. Lai gan Senās Romas impērija pastāvēja vairāk nekā 500 gadu, sieviešu dzīves apstākļi šajos gadsimtos mainījās maz. Nav atrasti piemēri tam, ka sievietes būtu paudušas politiskus uzskatus rakstiskā veidā. Ja sieviete izšķīrās, viņai nebija tiesību paturēt bērnus, naudu vai citas mantas. Pēc šķiršanās sievietes tēva pienākums bija atkal gādāt par savu meitu.

Tipisks romiešu sievietes kapakmens vēstīja: "Viņa apprecējās 11 gadu vecumā, dzemdēja sešus bērnus un nomira 27 gadu vecumā."