10 Briesmīgi gadījumi ar "Mēs bijām pirmie"8

Pirmais uzlidojums

1911. gadā, gaisa cīņu koncepts bija tikai zinātniskā fantastika. Taču drīz vien tas mainījās, kad tā paša gada 1. Novembrī , itāļu pilots, Leitnants Kacoti (Cavotti) pār sava lidaparāta borta pārmeta četras bumbas. Tās tika mērķētas uz turku ieņemto Tripoli.

Nākamajās nedēļās, uzlidojumi atkārtojās. Arābu bāzēm tik mestas virsū granātas. Turku pozīcijas tika iznīcinātas. Taču nejaušā kārtā, kāda uzlidojuma laikā tika uzspridzināta kaujas laukā esošā slimnīca, kas izraisīja sabiedrības niknumu.

30 Gadus vēlāk tāds pats princips tika izmantots, lai nolīdzinātu Londonu, Pearlharboru, Vāciju un daudzas citas vietas.

Pirmais moderno teroristu grupējums

Terorisma saknes ir meklējamas jau pirmajos mūsu ēras gadsimtos, taču tikai 1880 gados radās pirmā neapmierināto disidentu grupa, kas uzbruka neveiksmīgiem civiliedzīvotājiem. Šis grupējums sevi sauca par Īru Republikāņu Brālību ( Irish Republican Brotherhood) , viņi deva atbildes triecienu britu pastrādātajiem noziegumiem pret Īriju ar savu dinamīta kampaņu, kas tika vērsta pret Londonas pazemi.

1883. gada 30. oktobrī tika detonētas divas bumbas, kuras sprāga Metropolitēn dzelzceļa tīklā. Pirmā sprāgstviela iegrāva dzelzceļa tuneli, taču otrā sev līdzi paņēma garām braucošu vilcienu, smagi ievainojot četrus cilvēkus un deva mazākus ievainojumus vairākiem dučiem. Tas bija pirmās terorisma kampaņas sākums, un tālākajā attīstībā cieta vismaz 80 cilvēki, tika spridzināti dažādi britu objekti, kā arī tika vērsti uzbrukumi pret ziņu dienestiem.

Par spīti šīs kampaņas plašumiem, vienīgie cilvēki kuri gāja bojā bija paši teroristi. Kad 1884. gada 13. decembrī, viņi nolēma uzstādīt bumbu uz Londonas tilta, tā uzsprāga pirms laika, nogalinot trīs no teroristiem. Lai gan šī grupa nenesa milzīgu postu pati, tā ir sakne neskaitāmiem teroristu grupējumiem šodien. 

Pirmais nāves maršs

Parasti nāves maršs asociējas ar vāciešiem vai japāņiem otrā pasaules kara laikā, taču tā saknes ir meklējamas tieši Amerikā. 

1838. gadā Amerikas valdība, bez liekas publicitātes aizveda Amerikas pamatiedzīvotājus no austrumiem. Nereti šie pārgājieni izvērtās nāvējoši gan indiāņiem, gan arī pašiem karavīriem. Taču tieši Čerokī (Cherokee) cilts un Ģenerālis Skots (Scot) bija tie kuri pieredzēja pirmo nāves maršu.

Pavērsis ieročus pret Čeroki cilts iedzīvotājiem, ģenerālis Skots pavēlēja tiem doties 1200 jūdžu tālā ceļā uz savām jaunajām mājām. Slikti laika apstākļi, bads un slimības bija tie faktori kuri prasīja 5000 cilts pārstāvju dzīvības. Tie, kas nonāca galā nespēja uzskatīt tās par savām jaunajām mājām, jo viņi bija zaudējuši visas cerības. Pēc tam, šo brutālo taktiku ASV valdība ir izmantojusi vēl daudz reižu, vērstu uz kontinenta pamatiedzīvotājiem.

Pirmā modernā revolūcija

Pirmā vēsturiskā revolūcija visticamāk notika laikā, kad visi dzīvoja salmu būdās, un viņu vārdi bija "Ugs" un "Gugs", taču pirmo moderno revolūciju mēs varam noteikt precīzāk, kad tā notika. Tā ir Britu slavenā revolūcija, kura notika 1688. gadā.

Lielbritānijas vēsturnieks Teds Valencs ( Ted Vallance) uzskata, ka šo revolūciju var klasificēt kā modernu, ne tikai dēļ vardarbības daudzumu, kas tajā bija sastopams, bet arī dēļ kulturālās sadursmes, aiz tās. Valnecs uzskata, ka visas iepriekšējās revolūcijas bija sadursme starp modernistiem un tradicionālistiem, taču kopš 1688. gada, tā ir kļuvusi par sadursmi starp 2 progresīvām grupām, kuru rezultātā notiek asins izliešana un zemes transformēšana.

Īsāk sakot, tās bija 2 grupas kuras vēlējās mainīt sabiedrību tik drastiski, ka pirms tam bija jātiek vaļā vienam no otra. Vēlāk šādi notikumi atkārtojušies Krievijā, Kubā  un pārējās revolūcijās kopš tā laika.

Pirmais bioloģiskais ierocis

1347. gadā mongoļu armija bija aizņemta ar stratēģiski svarīgas ostas Kafā (Caffa)(Mūsdienu Ukraina) pārņemšanu. Meklējot jaunus veidus, kā tikt vaļā no pretošanās, kāds nezinām ģenerālis, pavēleja saviem kareivjiem katapultās ielādēt ar mēri inficētus miroņus un mest tos ostā. Šis ne tikai bija pirmais bioloģiskais ierocis, bet šī rīcība ietekmēja arī pārējo pasauli.

Pēc Britānikas enciklopēdijas materiāla, daudzi tirgotāji aizbēga no Kafas uz Itāliju, radot iespēju "Melnajai Nāvei" sasniegt Eiropu. Mēris pārņēma visu kontinentu un nogalināja vairāk nekā 25 milijonus cilveku. Vai tiešām šis izdomu bagātais ģenerālis ir atbildīgs pie šī vēsturi mainošā pagrieziena?  Grūti teikt, taču visi fakti uz to norāda.

Pirmā ķīmiskā karadarbība

Lai gan ķīmiskie ieroči visvairāk vēsturē asociējas ar pirmo pasaules karu, ir atrasti pierādījumi, kas liecina, ka šāda tipa ieroči ir tikuši izmantoti aptuveni 250 gadus pirms kristus. 

2009. gadā zinātnieki atklāja bitumena un sēra kristālu klātbūtni, izrakumu vietā Europosas pilsētas drupās Sīrijā. Tajā pašā vietā, kur 1930. gadā tika atklāti 20 romiešu kareivju mirstīgās atliekas. Tiek teoretizēts, ka iebrūkošie persiešu kareivji cīņā zem pilsētas aizdedzināja kristālus un izmantoja plēšas, lai pūstu toksisko gaisu savu ienaidnieku sejās, sūtot pretinieku bezsamaņā jau pēc pāris sekundēm un nāvē, pēc minūtēm. Ja šī teorija ir patiesa, tad ķīmiskie ieroči ir tikuši izmantoti aptuveni 1800 gadus pirms pirmā pasaules kara.

Pirmais genocīds

Trešā Pūniešu kara laikā (149-146 p.k.) romiešiem bija apnikusi Kartāga un tās iesaistīšanās viņu karā. Apnikusi tik tālu, ka romieši nonāca pie slēdziena, ka pilsēta ir jāiznīcina. Lai gan pilsētu iedzīvotāju slepkavības nebija nekas neparasts tajos laikos, tas nekad netika darīts tik nikni un ar tādu taktiku. Ir raksti, kas pierāda, ka romiešus neinteresēja taktiska pārsvara gūšana, nedz savu ienaidnieku nogalēšana. Viņi vienkārši necieta Kartāgu un tās iedzīvotājus, necieta tik ļoti, ka vienīgais risinājums bija pilnīga viņu iznīcināšana.

Pēc uzbrukuma pilsētai, visi tās iedzīvotāji tika nogalināti, vai pārdoti verdzībai. Tālāk, romieši pilsētu izjauca, ķieģeli pēc ķieģeļa, pēc tam atlikušo aizdedzinot, līdz viss kas palika bija tikai pelni. Tiek spekulēts, ka romieši zemi nokaisīja ar sāli, lai nekas vairs tur neaugtu, un lai atņemtu visas iespējas nīstajiem kartāgiešiem tur atgriezties.

Pirmā gāzes kamera

Mūsdienās gāzes kameras mums asociējas ar nacistu koncentrācijas nometnēm, taču šis "gods" būt pirmajiem pieder turkiem un kurdiem, armēņu genocīda laikā. 1915. gadā osmaņu štats uzstādīja sev mērķi, nodzēst armēņu eksistenci no zemes virsmas. Ciemi tika izpostīti un to iedzīvotāji nogalināti. Citi tika sūtīti nāves maršā caur tveicīgās saules pielietam tuksnesim.  Taču pārējie tika aizvesti uz Sīrijas tuksnesi, kur viņi kļuva par pirmajiem gāzes kameras upuriem. Pēc viņu sagūstītāju pavēlēm, civiliedzīvotāji tika sadzīti lielā alā. Turku spēki šo alu pielaida pilnu ar dūmiem, līdz visi alā esošie cilvēki bija miruši no nosmakšanas. Tūkstošiem cilvēku mira šādā manierē.

Ironiskā kārtā, vācieši kuri bija sabiedrotie ar osmaņiem, atgriežoties Berlīnē, izteica sašutumu, par to, cik necilvēcīgi tika nogalināti nevainīgi cilvēki, taču 30 gadus vēlāk paši atvēra "krāsns" durvis Aušvicē, kura paņēma sešu miljonu ebreju dzīvības.