Vīrs, kas dzīvo kapā6

Naktī Bratislavs izmanto sveces, lai būtu gaišāks. Misteram Stojanovičam nekad mūžā nav bijis regulārs darbs, bet māju zaudēja parādu dēļ. Pāris mēnešus bezpajumtnieks pavadīja uz ielas, bet ievācoties kapā jūtas daudz drošāk un dienas pavada uzlasot pārtiku un `aizņemoties` sveces.

Par nelaimi kapsēta ir slēgta un sveces atrast ir pavisam grūti. Bratislavs atzīst, ka dzīvot starp mirušajiem nemaz nav tik baisi kā daudzi mēdz domāt.

"Sākumā, protams, bija bailīgāk, bet nu jau esmu pieradis un daudz vairāk baidos no dzīvajiem nekā mirušajiem. Vienmēr, kad vēlos izlīst no migas, tad vispirms paskatos apkārt vai neviens šeit nav, citādi varu vēl kādam nabadziņam piebaidīt sirdstrieku.''

''Vispār esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, jo man reizēm atnes drēbes un ēdienu. Visbiežāk gan nākas ēdienu meklēt miskastēs, bet tas ir bīstami. Jūs pat nevarat iedomāties kādas lietas cilvēki izmet!''

''Kā jau teicu, es nebaidos no mirušajiem, mani biedē dzīvie un nomiršana badā. Un ja es nomiršu nakti, tad vismaz esmu jau pareizajā vietā. "

Stojanoviča kungam tā ir sava veida diēta kā viņš pats par to smejas, jo ēd to, ko atrod un arī cigarešu izsmēķus atrod uz zemes vai miskastēs.

Ja laiks ir pavisam draņķīgs un auksts, tad vīrietis paslēpjas kapsētas telpās. Caurvējš tur ir jūtams, taču vismaz ūdens viršu nelīst un var edzēt apkaŗt notiekošo nevis skatīties uz zemi vai debesīm.

Paši kapsētas galvenie saka, ka viņš tur var dzīvot tik ilgi kamēr netraucē citus un tā kā nav zināms kapavietas īpašnieks, tad neviens viņu izlikt no `mājas` neplāno.