Pagājušajā nedēļā, es mašīnā ēdu brokastis, kas ievēroju kādu bezpajumtnieku sēžam ielas malā, pie kādas ēkas, kopā ar suni.
Viņam rokās bija plakāts, uz kura uzrakstīts, ka viņš lūdz naudas vai ēdiena ziedojumus, lai varētu pabarot suni (vīrietis neizskatījās ne pēc narkomāna, nedz alkoholiķa). Es vēroju viņu, kamēr ēdu brokastis, lielāko daļu laika, viņš tur sēdēja glaudot suni un turot plakātu, cilvēki brauca viņam garām, ignorējot viņu.
Es izdomāju, ka vēlos vēl vienu porciju ēdiena, tādēļ devos uz ātrās ēdināšanas restorānu. Dodoties prom, es piebraucu pie bezpajumtnieka un iedevu viņam brokastu paciņu, kā arī mazu paciņu ar ēdienu sunim, ko ņemu līdzi tad, kad uz darbu ar mani dodas arī mans suns. Brokastu paciņa lika vīram pasmaidīt, bet, ieraugot ēdiena paciņu sunim, viņš bija ārkārtīgi pateicīgs. Pēc tam, kad viņš bija atguvis savu stāju pēc pateicības, viņš atzinās, ka pagājis ilgs laiks, kopš pret viņu kāds izturējies kā pret cilvēku. Es viņam jautāju, vai viņš vēlētos strādāt, lai saņemtu algu. Viņš tūliņ pat iztaisnojās un teica, ka būtu pats cītīgākais darbinieks, kāds jebkad redzēts. Es viņam iedevu savu vizītkarti un piecus dolārus, teicu, lai viņš mani sagaida šajā pašā vietā, rītā, tad došu viņam darbu.
Nākamajā dienā es piebraucu tajā pašā vietā, protams, ka viņš mani tur gaidīja, es viņu ar visu suni aizvedu uz darba vietu. Viņš nebūt nepārspīlēja sakot, ka ir centīgs strādnieks, viņš visu dienu nesa kokus un darbarīkus, ne reizi nesūdzoties, viņa suns sekoja viņam visur, kurp viņš devās.
Dienas laikā, es uzzināju, ka auto avārijā viņš zaudējis sievu, banka atņēmusi viņam māju, kurā viņš dzīvojis 35 gadus, viņam nebija bērnu un radinieku. Viņš apmetās kempingā, kur tika nozagtas visas viņam piederošās lietas. Cilvēki esot pat spļāvuši viņam virsū, kad viņš lūdzis naudu. Viņš pilnībā zaudēja ticību cilvēku rasei. Dienas beigās, es viņu aizvedu uz banku, kur izņēmu 80 dolārus. Viņa skatiens bija tā vērts. Mans labais darbs lika viņa acīm atkal iemirdzēties. Visu atlikušo nedēļu, es viņu vedu uz darbu un katras dienas beigās samaksāju par padarīto.
Vakar, kad es viņu izlaidu no mašīnas kādā citā vietā, netālu no kempinga. Viņš paskaidroja, ka ar naudu, ko esmu viņam iedevis, viņš vēl pāris mēnešus varēs atļauties uzturēties tur, viņš stāstīja, cik daudz tas nozīmē viņam un viņa sunim, ka tagad tiem nebūs jāguļ ārā. Kad es viņu tovakar tur atstāju, viņš izskatījās pēc cita cilvēka. Viņš apsolīja, ka viņš man palīdzēs arī nākamnedēļ, lai arī man bija jāstrādā otrā pilsētas galā, es devos viņam pakaļ arī tad.
Īstenībā daudziem ir žēl šo cilvēku. Patiesība ir tāda, ka katrs vēlētos palīdzēt kādam bezpajumtniekam, tikai viņa pašcieņa, reputācija to neatļauj. Ja kāds redzēs kurp viņš dodas ar bezpajumtnieku, raisīs daudz intrigu viņa draugu un paziņu lokā. Un tā katram liekas, ka par viņu smiesies.
Pirmā pateicībā vienmēr jādot suņiem! Tie ir visuzticīgākie draugi, ģimenes locekļi, kuri ir jūtīgāki par pašu cilvēku. Šādos stāstos vienmēr ir blakus suns, jo tas savu saimnieku neatstās vienu, kaut vai badā mirs, bet paliks pie tā.
Prieks, ka pastāv tādi cilvēki, kas nevar paiet garām nelaimē nonākušiem cilvēkiem, pats arī esmu no tiem. Ir tāds teiciens - Ja dzīvē neveicas, lai neslīgtu depresijā, dari labu citiem, tad arī pats jutīsies apmierināts un būsi laimīgs. Tā arī es daru, palīdzu citiem, kaut vai pretī neko nesaņemu!
Pamēģini vidējo Latvijas bomzi likt pie darba pilnu darba dienu... Nu nestrādās viņš, jo brīvība ievelk. Tās važas katru dienu strādāt, lai kaut kādu eksistenci nodrošinātu, nav salīdzināmas ar nestrādāšaunu, un tāpat kaut kāda eksistence nodrošināta.
Tā ka - jauks stāsts par kādu patiešām nelaimīgu cilvēku ASV. Bet tāls no realitātes pie mums, kur savu pasniegto ēdienu vari arī dabūt sejā, jo prasa taču naudu, nevis maizi.
rahrah
