Iedomājieties, ka jūs esat pilnīgi laimīgs, veselīgs, un plaukstošs indivīds. Tad kādu dienu, jūs ievērojat, ka jūsu rokas nedarbojas tikpat labi kā agrāk. Tad tas pats notiek ar jūsu kājām, pēdām un pat muti. Jūs vairs nevarat staigāt, runāt, vai pārvietot lietas. Bet visu laiku, jūs esat pie pilnas apziņas. Jūs zināt un saprotat, kas ap jums notiek, bet nevarat atbildēt uz to. Pēkšņi jūs esat ieslodzītais savā ķermenī, un neviens nevar palīdzēt tikt ārā no šī stāvokļa.
Martins cieta no reta sindroma, kas nav pilnībā izārstējams, gāja cauri daudzu gadu ārstēšanas kursiem, lai vismaz uzlabotu savu veselības stāvokli, un kļuva par cilvēku ar iedvesmojošu stāstu, kuru ir vērts pastāstīt. Lasiet par viņa bezgalīgo cīņu ar dzīvi un atgādiniet sev, ka viss ne vienmēr ir tāds, kā tas izskatās.
Šis ir stāsts par Martinu Pistoriusu.
Viņš būdams bērns nebija savādāks nekā jebkurš cits. Dzimis Dienvidāfrikā, ar sevi mīlošiem vecākiem, brāli un māsu.
Bet, kad viņam palika 12, kaut kas sāka mainīties.
Neviens nezināja, kas īsti notiek, bet saprata, ka tas varētu ietekmēt visu Martina pārējo dzīvi – un pat pilnīgi iznīcināt viņa izredzes uz normālu bērnību.
12 gadu vecumā viņš pirmo reizi iekrita komā.
Tas bija kaut kas neizskaidrojams un ilga trīs gadus.
Kad viņš bija 16 gadus vecs, viņš sāka atgūst samaņu.
Bet kas notika pēc tam, kad tas bija vēl grūtāk pārvarams nekā pati koma.
Pie pilnas apziņas viņš nonāca būdams jau 19 gadu vecs.
Bet pat ja viņš bija nomodā, viņš nebija īsti `tur`.
Viņš bija pilnībā zaudējis spēju sazināties.
Visa viņa ķermenis bija paralizēts. Viņš nevarēja staigāt, darboties ar rokām vai pat runāt.
Par viņa galveno komunikācijas formu kļuva viņa acis.
Viņa aprūpētāja, Virna van der Walta, pamanīja un vērsa pārējo uzmanību uz to ka, Martins varētu izmantot savas acis, lai reaģētu uz lietām.
Un tad viņa ģimene beidzot nolēma izpētīt un saprast, kas īsti notiek.
Viņi nosūtīja Martinu uz University of Pretoria testēšanai, un tur tika apstiprināts, ka Mariuss visu saprot un apzinās visu kas notiek ap viņu.
Pēc Universitātes apmeklējuma Martina vecāki nolēma aprīkot viņu ar dažiem instrumentiem, kuri bija nepieciešami ,lai varētu efektīvi sazināties.
Vecāki aprīkoja Martinu ar datoru, kuram bija speciāla programmatūra, un viņš sāka lēnām atgūt dažas ķermeņa augšdaļas funkcijas.
Visu cieņu viņa sievai! 
2x mīnusi par par clickbate virsrakstu, nekļūsti par matildi! 
Tā ir tā pati slimība, kas Stīvenam Hokingam?
