Domāju, ka daudzi no mums ir pieredzējuši neikdienišķas situācijas, kas prasa tūlītēju rīcību, drosmi un aukstasinību. Piedāvāju trīs patiesus stāstus par pavisam vienkāršiem cilvēkiem, kuri ir rīkojušies pašaizliedzīgi un palīdzējuši nelaimē līdzcilvēkiem.
Vienkārši cilvēki neordinārās situācijās3
439
0
Tu nevari atpazīt varoni pēc ārienes. Tu, iespējams, pat neiedomātos, ka Džons Meiss (Jon Meis), Sietlas Miera universitātes students, kurš tiek aprakstīts kā kluss, noslēgts un lēnprātīgs, notvers un apturēs šāvēju, un iedvesmos citus palīdzēt aizturēt uzbrucēju, kamēr ierodas policija. Vai citi studenti būtu rīkojušies, ja to nebūtu darījis Džons?
Īsi pēc tam, kad šāvējs bija lavījies caur Sietlas Miera universitātes Otto Millera korpusu ceturtdienas pēcpusdienā, nošaujot vienu studentu un ievainojot vēl divus citus, Meiss pieņēma tūlītēju lēmumu, kas, visai iespējams, apturēja iespējamu asinspirti.
Kad šāvējs bija apstājies, lai pārlādētu ieroci, Džons Meiss, 22 gadus jauns inženierijas students No Rentonas, redzēja savu iespēju. Džons, kas tieši tobrīd strādāja (kā uzraugs) un sēdēja pie galda vestibilā netālu no galvenajām durvīm, ātri metās pie šāvēja un iepūta tam acīs piparu gāzi, tad piespieda to pie grīdas. Policija ieradās brīdi vēlāk un saslēdza šāvēju roku dzelžos, un arestēja viņu, atklāj citi notikuma liecinieki.
Džona istabas biedrs, kas arī atradās ēkā šaušanas brīdī, atklāj, ka Meiss vienmēr nēsā līdzi piparu gāzes baloniņu, jo viņš vienmēr grib būt sagatavojies, lai kur arī ietu. Viņš saka, ka Džons neesot bijis ievainots, taču tik un tā devās uz slimnīcu uz pārbaudēm. Ne pats Meiss, ne viņa ģimenes locekļi nevēlas sniegt komentārus par todien notikušo. „Viņš ir ļoti kluss un pilnībā ziedo sevi ģimenei”, saka Džona ģimenes draudzene Melisa Engstroma. „Viņam bija daudz, ko zaudēt. Viņš šovasar grasās precēties.”
Kāds Vašingtonas apgabala iedzīvotājs nu tiek dēvēts par varoni pēc tam, kad izvilka sievieti no degošas mašīnas. Sievietei, no otras puses, nākas stāties pretī vairākām ar negadījumu saistītām apsūdzībām. „To pilnībā aprija liesmas mazāk kā minūti pēc tam, kad es atstāju mašīnu”, saka Džeremijs Berišs (Jeremy Berish), kas izvilka sievieti no spēkrata. Automašīna tika pilnībā iznīcināta, pārogļojušies ir pat sēdekļi, taču, pateicoties Berišam, braucējai bija iespēja izglābties.
„Es gulēju gultā, izdzirdēju griezīgu skaņu, triecienu, palūkojos pa logu, redzēju auto aizmugurējās gaismas tur, kur tām nebija jābūt, un es sapratu, ka tā ir autoavārija”, saka Berišs.
Pie Toyota Avalon stūres ļoti agrā trešdienas rītā, tieši pirms 1:30, atradās 49 gadus vecā Renē Geho, atklāj policija. Viņa bija bezsamaņā. „Ievēroju, ka auto apakšā parādās liesmas”, saka Džeremijs. „Tad es sapratu, ka man jāpasteidzas un jādabū viņa laukā no auto. Kamēr es viņu izvilku no mašīnas, tā jau bija liesmu apņemta”. Berišs atklāj, ka izskrēja no mājas ārā vienā pidžamā un iešļūcenēs.
„Viņa pilnībā notrieca telefona stabu”, stāsta Džaneja Leihjū, kuras mājas priekšā notika avārija. „Telefona stabs gulēja šķērsām pāri mūsu iebraucamajam ceļam ar visiem vadiem, siena bija sapostīta."
Policija atklāj, ka Geho, kas ir vietējā, zaudēja kontroli pār auto asā līkumā, turklāt bija apreibinošu vielu iespaidā. „Vai bija, vai nebija apreibinošu vielu iespaidā, viņa nebija pelnījusi mirt”, saka Berišs. Geho tika aizgādāta uz netālu esošo slimnīcu, pakļauta pārbaudēm un ārstēšanai, tad atlaista mājās.
Sentkroisas upes straume bija stipra, taču tas neatturēja Kenu Hovdžu (Ken Hawj) ielēkt aukstā ūdenī no 9 metrus augstas klints, lai izglābtu 11 gadus jaunu zēnu, kurš iekrita upē. „Es ticu, ka to darīt mani pamudināja augstāki spēki”, saka Kens. Hovdžs arī tic, ka pastāv kāds neizprotams iemesls, kādēļ viņš tieši todien pārraudzīja upi.
Viņš redzēja, kā Kelvins Vangs uzskrien akmenim, kamēr makšķerē laivā, un iekrīt aukstajā upē. „Es redzēju mazo zēnu kliedzam un slīkstam spēcīgajā straumē”, Hovdžs saka. „Viņš tur iekrita, un viņa tēvocis centās zēnu satvert.” Vanga tēvocis, kuru policija identificējusi kā Tūhū Vangu, ielēca upē pakaļ zēnam, taču neņēma vērā pretstraumes spēku.
Kens novilka drēbes un skrēja gar krastu, augšup pa kalnu, un drīz vien arī ielēca upē. „’Es nedomāju’, sev teicu. ‘Man nav jābaidās, man jāpalīdz mazajam zēnam’”. Hovdžs atminas. Viņš ienira dziļi zem ūdens un atkal iznira apmēram 10 metrus no zēna. Kens spēja izvilkt viņu atpakaļ krastā un nogādāt atpakaļ pie viņa ģimenes.
„Esmu pateicīgs, ka zēns ir dzīvs”, Hovdžs saka. „Es domāju, ka viņam vēl priekšā visa dzīve un lietas, kas jāizdara. Man pašam ir jau 46. Man bija viņš jāizglābj.” Kena Hovdža lielākā nožēla ir par to, ka viņš nespēja tikt līdz mazā zēna tēvocim, kas, policijas identificēts kā Tūhū Vangs, vēl joprojām ir pasludināts par pazudušu. „Esmu priecīgs, ka izglābu zēnu, taču bēdīgs, ka viņa tēvocis ir pazudis”, saka Hovdžs.
Kens ap kaklu nēsā krustu, ko nekad nenoņem. Patiesībā, pirms nākšanas pie upes, viņš bija aizgājis uz baznīcu un klausījies, kā mācītājs runā par pašuzupurēšanos un palīdzēšanu citiem. Vīrietis nekad nebija spējis iedomāties, ka tieši to viņš darīs tajā pašā pēcpusdienā. „Tajā mirklī es nedomāju, ko daru. Es vienkārši centos izglābt zēnu. Un es to izdarīju.”
Visas šīs situācijas pieprasīja tūlītēju rīcību. Lai izglābtu dzīvības, viņiem nebija laika izsaukt glābējus. Šie cilvēki, riskējot ar pašu dzīvībām, uzņēmās iniciatīvu, lai palīdzētu cilvēkiem, kurus pat nepazina. Un kā būtu rīkojies Tu?
Tev patiks šie raksti
