Izlasīju rakstu par vilkiem un atcerējos manas omītes stāstījumu par vilkiem. Tas notika XX gadsimta sākumā.
Omas mamma un viņas vienpadsmit bērni dzīvoja Polijā. Bērni bija izauguši, un katrs dzīvoja savu dzīvi. Tā kā vecvecmammas vīrs bija miris, tad viņa visu savu iedzīvi un māju bija atdevusi jaunākajam dēlam. Bērni un viņu ģimenes nedzīvoja vienviet. Lielākais attālums bija 20 kilometri. Gada laikā vecvecmamma kājām apciemoja visus savus bērnus, padzīvodama pa laikam pie katra, uzzinādama, kā viņiem klājas, palīdzēdama sīkākos darbiņos, neskopojās ar padomiem.
1911. gads. Ziema, sniegota un auksta. Nemiers sirdī un raizes par meitu, kas dzīvoja samērā patālu - vienpadsmits kilometrus . . Vecvecmamma nemēdza pārdomāt, saģērbās un devās ceļā ,virs mēteļa uzvilkdama brezenta tērpu. Ceļš - garš un garlaicīgs. No rajona pilsētiņas viņa izgāja, kad sāka jau krēslot. Ceļš aizputināts. Brīžiem pat vairs nevarēja saprast , šķita, ka vairs neiet pa ceļu. Mākoņi pašķīrās. Pie debesīm viltīgi smaidīja mēness , apspīdēdams gājēju. It kā bija vieglāk doties uz priekšu. Taču baisi palika, kad izdzirdēja vilku kaukšanu. Tolaik vilki bija savairojušies ļoti daudz un nebija nakts, kad vilki , izplēsuši kūtiņu niedru jumtos caurumu, iekļuva kūtī un ieguva medījumu, jo sniegs bija līdz pakšiem. Bija gadījums, kad vilks bija nokodis visas aitas, taču ne ar vienu ārā netika. Vecvecmamma jeb Olga apstājās un saskatīja tuvojošās uguntiņas. Viņa saprata, ka tas bija vilku bars. Izbīlis bija tik liels, ka viņa it kā sastinga, un tad , novērtēdama situāciju, rīkojās. Viņai par laimi blakus bija padziļš grāvis pa pusei aizpūsts. Viņa novilka brezenta apmetni,pārmeta krustu, ierausās grāvī, uzsedza apmetni sev rūpīgi virsū, aizturēja elpu un gaidīja. Laiks škita ritam ļoti lēni. Aiz bailēm viņa apčurājās. Oļa juta, ka tika apostīta. Un tad viņa sadzirdēja troksni. Kaut kas nograbēja pār viņu. Pēc brīža atkal jau līdzīga, bet spēcīgāka graboņa, bet jau ilgāk... Un tad viss...apklusa. Viņa pacēla galvu, taču vilku vairs nebija. Izstaipījusi notirpušās kājas , viņa piecēlās un lēnām devās uz priekšu. Meitas māja bija ciema vidū, taču jo tuvāk mājām , jo negantāk rēja suņi. Pat meitas suns nez kāpēc dusmojās un nelaida viņu iekšā. Izrādās, ka vilku māte- barvede bija Oļu pirmā apčurājusi un pēc tam arī visi pārējie vilki. Vilku urīna smaka arī bija par iemeslu suņu nemieram.
