Priekšvārds - 2016. gada rudens garstāstam
Šis garstāsts rakstīts īpaši "Spokiem".
Esmu bijusi draugos vienmēr, bet man līdz pat šim laikam tā draudzība ir tāda neparasta. Sāku vairāku stāstu sēriju par to, kādas man ir attiecības ar šo uz Zemes visizplatītāko vielas stāvokli.
Reiz, kad dzīvoju nelielā ciemā pie Tukuma - Cērē, kur pavadīju gadus līdz pamatskolas 3. klasei, tad tur bija daudz mežu. Kur bija daudz dīķīšu, daudz upītes un daudz daudz citādu ūdeņi. Daudzreiz arī uzlija. Jūra tur ne visai tālu.
Tā man tur viss aizsākās. Jāsaka, ar ūdens priekiem nodarbojos neredzētā veidā. Uz šodien esmu vienīgā tāda Latvijā. Pasaulē man līdzīgas lēdijas saskatāmas uz 3 roku pirkstiem. Bet neviena šo lietu nedara ar pārliecību, dara tikai kā šauru hobiju.
Ūdens vienmēr man ir tuva padarīšana. Uznāk pat reizes, kad gribas pa taisno kādā lielā lāmā iemesties, kas pie sevis velk kā daždien naglu pie magnēta.
Aizsākšu ar seniem notikumiem, caur kuriem viss aizsākas- un kuriem ir pamatīgs turpinājums šodien. Senākie notikumi tagad ir daļēji pagaisuši no atmiņas, līdz ar to atstāsts var būt ne visai precīzs.
Tātad - ūdens man ir galvenā mīlestība. Ja vien iespējams, tad šodien neeju garām nevienai peļķei, nevienam pieejama ūdens grāvim, nelaizu garām nevienu lietusbrāzmas, ja tā nav ļoti rudenīgi auksta.
Ūdens - tas ir kaut kas īpašs. Bet, nu visu pēc kārtas, sākot ar nākamo reizi.
Vēl kas jāsaka - te vēl ne tuvu netop "vecuma" memuāri. te tikai propagandējas sevišķa un ekskluzīva mīlestība - uz jūru, uz ūdens šļakatām, uz viļņiem un uz vasaras lietus pērlēm.
Enjoy rain!
