Mūsdienu verdzība - baisā realitāte23

Pēc piesardzīgām aplēsēm mūsdienu pasaulē ir paverdzināti vairāk nekā 27 miljoni cilvēku.Tas ir divtik liels cilvēku skaits, ko aizveda no Āfrikas, visā pāratlantijas vergu tirdzniecības laikā.

Indijā un Nepālā mani aizveda līdz ķieģeļu cepļiem. Šis savādais un šausminošais skats bija kā nokļūšana Senajā Ēģiptē vai Dantes „Peklē”. 130 grādu lielas temperatūras ieskauti vīrieši, sievietes, bērni, patiesībā veselas ģimenes, sedza milzīga putekļu sega, tiem mehāniski uz savām galvām kraujot ķieģeļus, vienā reizē līdz pat 18, un nesot tos no apdedzināšanas cepļiem līdz kravas mašīnām simtiem jardu attālumā.

Vienveidības un pārguruma notrulināti viņi strādā klusēdami, atkārtojot uzdevumu atkal un atkal 16 vai 17 stundas dienā. Nav pārtraukumi, lai paēstu vai padzertos, un spēcīgā atūdeņošanas urinēšanu lielā mēra padarīja nebūtisku. Karstums un putekļi bija tik stipri, ka mans fotoaparāts uzkarsa tik ļoti, ka tam nevarēja pat pieskarties, un pārstāja darboties. Katras 20 minūtes man bija jādodas atpakaļ uz mūsu kreiseri, lai iztīrītu savu aprīkojumu, izpūstu to ar gaisa kondicionieri, lai to atdzīvinātu. Man tur sēžot, es nodomāju, ka ar manu fotoaparātu apejas daudz labāk, nekā ar šiem cilvēkiem.

Atgriežoties pie cepļiem, es gribēju raudāt, taču man blakus esošais abolicionists mani ātri sagrāba un teica: „Liza, nedari to. Te tā vienkārši nedari.” Viņš skaidri un gaiši paskaidroja, ka šāda emociju izrādīšana tādās vietās kā šī ir ļoti bīstama, ne tikai man, bet arī viņiem.Es nedrīkstēju viņiem nekā piedāvāt tiešu palīdzību. Es nedrīkstēju viņiem dot naudu, neko.Es nebiju šīs valsts pilsone.

Himalajos es sastapu bērnus, kas jūdzēm lejā pa kalnainu teritoriju nesa akmeņus līdz pie ceļa gaidošajām kravas mašīnām. Lielās šīfera plāksnes bija smagākas, nekā tās nesošie bērni, kuri tās ar paštaisītiem zaru, auklas un nodriskātas drēbes stiprinājumiem balstīja uzsavām galvām. Pieredzēt ko tik satriecošu ir grūti. Kā gan mēs varam ietekmēt ko tik mānīgu un reizē pieaugošu? Daži nemaz nezina, ka ir paverdzināti, 16, 17 stundas dienā strādājot bez nekādas samaksas, jo tāda ir bijusi visa viņu dzīve. Viņiem to nav ar ko salīdzināt.

Šiem ciematniekiem pieprasot brīvību, vergturi nodedzināja visas viņu mājas. Šiem cilvēkiem nebija nekā, viņi bija tik sagrauti, ka gribēja jau padoties, taču vidū esošā sieviete iedrošināja viņus nepadoties, un vietējie abolocionisti palīdzēja viņiem iznomāt pašiem savas akmeņlauztuves, tā nu viņi veic to pašu smago darbu, taču nu viņi to dara sev un saņem par to samaksu, un viņi to dara, esot brīvi....

Katmandu mani pavadīja sievietes, kuras pašas bija bijušas seksuālās verdzības upuri. Viņas mani noveda lejā pa šaurām kāpnēm, kas veda netīrā, blāvi fluorescences izgaismotā pagrabā. Tas pats par sevi nebija bordelis. Tas drīzāk atgādināja restorānu. Kabīņu restorāns, kā to pazīst tirdzniecībā ir piespiedu prostitūcijas vietas. Katrā ir mazas, privātas telpas, kur vergi, sievietes, kopā ar mazām meitenēm un zēniem, no kuriem daži ir līdz pat septiņus gadus jauni, ir spiesti izklaidēt klientus, mudinot tos pirkt vēl ēdienu un alkoholu.

Katra kabīne ir tumša un noputējusi, apzīmēta ar uz sienas uzkrāsotu skaitli, finiera un aizkaru nodalītas. To darbinieki no saviem klientiem nereti piedzīvo traģisku seksuālu vardarbību. Stāvot gandrīz pilnīgā tumsā, es atceros sajūtam šīs straujās, spēcīgās bailes, un tajā brīdī es varēju tikai iedomāties, kā tas varētu būt, esam iesprostotam šajā ellē. Man bija viens veids, kā izkļūt: kāpnes, pa kurām es biju nokāpusi. Citu durvju nebija. Nebija logu, kas būtu gana lieli, lai pa tiem varētu izrāpties.