Labdien, lasītāji !
Pēdējā laikā esmu daudz aizdomājusies par dažādu paaudžu vērtībām – vairāk par to, ko jaunā paaudze uzskata par ,,vērtībām’’. Jāsaka atklāti, ka esmu arī jaunās paaudzes pārstāve, taču manas domas nebūt nav vienādas ar manu pusaudžu idejām. Atgādinu, ka rakstu no sava subjektīvā viedokļa puses un nebūt nedomāju, ka visi pusaudži ir pilnīgi vienādi, taču jo vairāk iepazīstos ar mana gadu gājuma cilvēkiem, jo vairāk saprotu, cik tie tomēr ir vienādi.
Man mājā ir vienmēr mācīts un stāstīts, ka ģimene ir vislielākā vērtība un ka šī vērība nav novērtējama naudas izteiksmē. Lai arī, nu jau, visi ģimenes locekļi nedzīvo zem viena jumta un ir izmētāti pa visu pasauli, man jāteic, ka tādejādi vēl vairāk apzināmies tās vērtību. Lielais attālums nav mūs atsvešinājis, drīzāk pretēji – vairāk satuvinājis. Kā arī man jāpiebilst, ka mamma un tētis vienmēr ir, bija, un būs autoritātes ģimenē, tie ir neaizvietojami.
Un tagad, tad vairāk par tām zudušajām vērtībām...
Mamma un tētis
Pusaudžu gados, es domāju, ka visiem tas ir mācīts, bērni izdzīvo ļoti smagu periodu – garastāvokļa svārstības u.t.t. Tādejādi esmu ievērojusi ļoti lielo necieņu pret vecākiem, iedomājieties tik, pret cilvēkiem, kuri darījuši visu, lai Tu uzaugtu labklājībā, lai Tev būtu ko ēst un ģērbt mugurā. Esmu novērojusi arī tādas ģimenes, kurās vecāki to uzskata par normu un ļauj bērniem ,,kāpt’’ sev uz galvas. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka arī, kā jebkurš normāls pusaudzis es arī izdzīvoju garastāvokļu maiņas, taču es nekad neiedomājos, ka tādēļ es izturēšos necienīgi pret saviem vecākiem. Variet teikt, ka pusaudži to nevar kontrolēt u.t.t., bet kā tad nevar ?! Katrs cilvēks atbild par savām rīcībām un ja ne pusaudžu gados, tad kad sākt ,,nest’’ atbildību par savu rīcību ? Es uzskatu, ka tas viss ir atkarīgs no pusaudža, jo tikai viņš kontrolē savas domas un darbus, kā arī šajā vecumā jau ir jāsaprot vērtības un uzvedības normas.
Sociālie tīkli
Lielāko daļu dzīves pusaudžiem aizņem sociālie tīkli. Veidoti ar nolūku tuvināt cilvēkus, kā arī kalpot par atvieglinātu saziņas uzturēšanas veidu, lai nevajadzētu nepārtraukti izbrīvēt laiku tiekoties. Patiesībā pusaudži kļuvuši par savu ierīču un sociālo tīklu ,,vergiem’’. Pamostoties 1. darbs – apskatīt jaunumus Instagramā, dodoties uz skolu un starpbrīžos un dodoties mājās nepārtraukti ir ,,ierakušies’’ savos telefonos, neredzot pasauli sev apkārt, kā arī pirms gulētiešanas jāzina taču viss, ko tavas paziņas un paziņu paziņas darījušas dienas laikā.
Aktīvi lietojot sociālos tīklus, bieži vien arī paši pusaudži publicē savas bildes. Bildes ir ļoti dažādas sākot no ceļojumu bildēm ( jo kā tad nepublicēsi, tad jau sanāks, ka tur nemaz neesi bijis) un beidzot ar selfijiem, kuros bieži vien tiek atklātas pārāk daudz sava ķermeņa intīmās detaļas, tad rodas jautājums – vai tiešām visai pasaulei tas ir jāredz ? Rodas sajūta, ka cilvēkam vispār nekas nav svēts, rādot savu ķermeni visai pasaulei.
Kā arī nepārtrauktā uztraukšanas par cilvēku skaitu, kuri uzspieduši ,,like’’ tavai bildei, kā arī cilvēku daudzumu, kuri tev ,,seko’’. Diez gan skumji liekas, ka viss, kas šos bērnus interesē ir popularitāte sociālos tīklos. Bet ko tev dod šo ,,like’’ skaits ? Tieši ko ? Pabeigtu vidusskolas diplomu ? Pabeigtas universitātes diplomu ? Dzīves pieredzi dažādās jomās ? Attīstītāku domāšanu ?
Vienādība no galvas līdz papēžiem
Pat runājot par vienādiem apģērbiem, kas ,manuprāt, ir diez gan mazsvarīgi, ir pārsvarā visiem vienādi, neparādot savu individualitāti. Nekādas intereses izņemot sociālos tīklus, pusaudži nedara gandrīz neko citu, kā tikai apmeklē skolu un sēž pie datora. Jā, apmeklē, pat bieži vien nepievēršam stundās mācītajam ne mazāko vērību. Labākajā gadījumā tīnis apmeklē, kādu sporta vai mākslas pulciņu, bet pārsvarā viņus nekas neinteresē – ne literatūra, ne kāds mācību priekšmets padziļināti. Šos cilvēkus varētu saukt par tukšiem un tādiem, kuri tikai eksistē, jo ar savu eksistenci nenes labumu pasaulei kopumā.
Varbūt dažos teikumos esmu izteikusies pārāk skarbi, taču saprotiet, kad esi apkārt cilvēkiem ar kuriem nav par ko runāt, jo tie neorientējas pat jaunākajos notikumos, tad paliek diez gan skumji un nesaproti, ko šis cilvēks vispār vēlas no savas dzīves...
Viss jau atkarīgs kādā vidē audzis tas cilvēks. Muļķīgi teikt, ka kāda domāšana vai rīcība ir nepareiza tikai tāpēc, ka tā nav tāda pati kā tavējā. Katrs dzīvo kā grib.
