›

Mihails Bulgakovs. Kā personība.1

54 0

Skeki te atkal es. Iezbaudiet rakstu, jūsu pedevīgā Trojas Helēna.

Mihails Bulgakovs dzimis 1891. gada 15. maijā, miris 1940.gada 10. martā Maskavābija padomju Krievijas rakstnieks. Tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem rakstniekiem 20. gadsimta literatūrā. Viņš rakstīja romānus, lugas un stāstus, kā arī darbojās publicistikā. Viņa slavenākais darbs ir romāns "Meisters un Margarita", ko uzskata par vienu no nozīmīgākajiem romāniem krievu — un arī pasaules — literatūrā. Starp citiem ievērojamiem Bulgakova darbiem jāmin garais stāsts "Suņa sirds", romāni "Teātra romāns" un "Baltā gvarde".

Bulgakovs dzimis Kijevā... Autors: Trojas Helēna Mihails Bulgakovs. Kā personība.

Bulgakovs dzimis Kijevā, tagadējā Ukrainā (tolaik — Lrievijas Impērijā) kā vecākais dēls profesora ģimenē. Bulgakova tēvs strādāja Kijevas Garīgajā akadēmijā, kā arī bija grāmatu cenzors reliģiskos jautājumos. Ģimenē kopā bija septiņi bērni. Bulgakovam bija četras māsas (Nadežda, Vera, Jeļena un Varvara) un divi brāļi (Nikolajs un Ivans).

Bulgakovs mācījās Pirmajā Kijevas vidusskolā (1900-09). Šajā laikā par viņa mīļākajiem autoriem kļuva Nikolajs Gogolis, Aleksandrs Puškins, Fjodors Dostojevskis un Čārzls Dikenss. Pēc tam viņš studēja medicīnu Kijevas universitātē (1909-16), kuru pabeidza ar izcilību. No 1916.-1918. gadam viņš darbojās kā ārsts Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā. Savu pieredzi šajā laikā viņš aprakstīja stāstu ciklā "Jauna ārsta piezīmes".

1918.-1919. gadā Bulgakovs darbojās kā ārsts Kijevā. Viņš pieredzēja vācu okupāciju un pēcāk sarkanās armijas okupāciju. Šajā laikā Bulgakovs cieta no atkarības no mrofija (pēc ar difteriju slima bērna ārstēšanas viņam sākās vispārēja ķermeņa saindēšanās, kas izpaudās kā sāpīga nieze, tāpēc ārsts viņam parakstīja morfiju), taču to pārvarēja ar kāda sava kolēģa palīdzību.

1919 gadā februārī Bulgakovu... Autors: Trojas Helēna Mihails Bulgakovs. Kā personība.

1919. gadā februārī Bulgakovu mobilizēja Ukrainas Tautas Republikas armija, no kuras viņš dezertēja. Tā paša gada augustā kā kara ārstu viņu mobilizēja sarkanā armija, savukārt no oktobra līdz decembrim viņš bija "brīvprātīgo armijas" jeb "baltās armijas" sastāvā (vai nu tika saņemts gūstā, vai arī pats uz to pārgāja). Brīvprātīgo armijas sastāvā Bulgakovu pārcēla uz Vladikaukāzu, kur viņš strādāja kara hospitālī. Bulgakovs dezertēja un palika Vladikaukāzā ar nodomu emigrēt uz rietumiem (sākumā doties uz Odesu, tad uz Konstantinopoli, bet pēc tam uz rietumiem). Kad par braucienu jau bija samaksāts, viņš ārkārtīgi smagi saslima ar izkaisīto tīfu un aizbraukt neizdevās. Vladikaukāzā Bulgakovs palika līdz pat 1921. gada vidum.

Pēc slimības Bulgakovs pameta mediķa praksi un sāka nodoties rakstīšanai. Viņa literārā darbībā sākās Vladikaukāzā, kur viņš sāka strādāt "Mākslas apakšnodaļā" — organizācijā, kuras uzdevums teorētiski bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas utt. Bulgakovs darbojās arī kādā laikrakstā (rakstīja par kultūru), lasīja lekcijas par Puškinu un Čehovu, sāka rakstīt arī stāstus un uzrakstīja 5 lugas, no kurām vienu iestudēja vietējais teātris (par šīm lugām pats Bulgakovs vēlāk izteicās visai sarkastiski un no tām saglabājusies tikai viena — "Mullas dēli"). Par Vladikaukāzā pavadītajiem gadiem Bulgakovs vēlāk uzrakstīja darbu "Piezīmes uz manšetēm".

izveidot rakstu izveidot testu

1921 gada septembrī Bulgakovs... Autors: Trojas Helēna Mihails Bulgakovs. Kā personība.

1921. gada septembrī Bulgakovs pārcēlās uz Maskavu, kur sāka strādāt Tautas izglītības komisariāta Politiskās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļā. Literatūras nodaļa drīz tika slēgta finanšu grūtību dēļ, un Bulgakovs sāka darboties periodikā (rakstīja feļetonus — izvērstus apskatus par aktuāliem notikumiem). 1922.-1923. gadā viņš rakstīja laikrakstam "Nakanuņe" (Berlīnē), pēc tam — arī avīzei "Gudok". Kopumā Bulgakovs publicējās 16 žurnālos un avīzēs un šajā laikā uzrakstīja apmēram 300 feļetonu, tomēr cieta ārkārtīgu nabadzību. Lielākā daļa feļetonu bija par Maskavas dzīvi, taču atsevišķi arī par Ļeņingradu un Kijevu. Starp nozīmīgākajiem feļetoniem jāmin "Galvaspilsēta bloknotā" (1922; feļetons 9 daļās) un "Sarkanā sala" (1924; uz šī feļetona pamata Bulgakovs vēlāk uzrakstīja tāda paša nosaukuma lugu).

Almanahā "Ņedra" Bulgakovs publicēja stāstus "Sātaniāda" un "Liktenīgās olas". "Sātaniādā" (1925) attēlots klerks, kurš gigantiskajā birokrātiskajā sistēmā zaudē savu identitāti un dzīvi. 1925. gadā Bulgakovs uzrakstīja stāstu "Suņa sirds", taču kratīšanas laikā to kopā ar Bulgakova dienasgrāmatām konfiscēja čeka.

Sākot ar 1925 gadu Bulgakovs... Autors: Trojas Helēna Mihails Bulgakovs. Kā personība.

Sākot ar 1925. gadu, Bulgakovs sadarbojās ar Maskavas Dailes teātri. Viņš uzrakstīja daudzas lugas, kas guva plašu publikas atsaucību. Ap 1926. gadu viņu jau uzskatīja par gluži pazīstamu literātu — viņš bija publicējis trīs nelielus stāstu krājumus. 1928. gadā trijos Maskavas teātros tika iestudētas trijas viņa lugas — "Zojas dzīvoklis", "Sarkanā sala" un "Turbinu dienas" —, no kurām pēdējā bija viņa romāna "Baltā gvarde" dramatisks uzvedums. Izrāde tika uzņemta ar sajūsmu, lai arī kritika pēla iecietīgo baltgvardu attēlojumu. 1929. gadā luga tika aizliegta, 1932. — atkal atļauta.

Divdesmito gadu otrajā pusē Bulgakova darbus sāka publicēt arvien mazāk — daudzas viņa lugas aizliedza ("Zojas dzīvoklis", "Sarkanā sala", "Skrējiens"). 1929. gadā viņš Maksimam Gorkijamrakstīja: "Visas manas lugas ir aizliegtas; nekur vairs nedrukā ne vienas vienīgas manas rindiņas; man nav gatavu darbu, un ne no viena avota nesaņemu ne kapeiku honorāra; uz maniem iesniegumiem neatbild neviena iestāde, neviens cilvēks..."

1930. gada 28. martā Bulgakovs uzrakstīja vēstuli PSRS valdībai1. Tajā viņš rakstīja: "Pašlaik esmu iznīcināts," — un lūdza atļauju emigrēt vai darbu kādā teātrī par štata režisoru (vai statistu, vai skatuves strādnieku — Bulgakovs rakstīja, ka viņam draud "nabadzība, iela un bojāeja"). 1930. gada 18. aprīlī viņam piezvanīja Staļoņspersonīgi un īsā telefonsarunā ieteica pieteikties Dailes teātrī. 1930. gada 5. maijā Bulgakovs Staļinam rakstīja otro vēstuli, uz kuru atbildi nesaņēma, taču pēc kuras (10. maijā) Bulgakovam tika piešķirta režisora palīga vieta Maskavas Dailes teātrī, kur viņš no 1931.-1934. gadam bija štata darbinieks. Lai arī viņa oficiālais amata nosaukums bija "režisora palīgs", viņš faktiski pildīja citus pienākumus — organizēja lugu pārrakstīšanu, slēdza līgumus ar autoriem utt. Šajā laikā viņš arī vienu reizi nospēlēja epizodisku lomu teātra izrādē (bija tiesnesis izrādē "Pikvika kluba piezīmes").

1 Viņa sieva Ļubova Bulgakova, kā arī speciālisti gan atzinuši, ka pašlaik pieejamā vēstules versijas varētu būt kāda cita cilvēka sacerēta.

1934 gadā Bulgakovs no... Autors: Trojas Helēna Mihails Bulgakovs. Kā personība.

1934. gadā Bulgakovs no Maskavas Dailes teātra aizgāja un sāka strādāt Maskavas Lielajā teātrī, kur darbojās līdz pat 1938. gadam. Šajā teātrī viņš bija libretists un uzrakstīja 4 operu libretus.

Paralēli viņš joprojām arī rakstīja, piemēram, lugu par Moljēru, Moljēra dzīvesstāstu Gorkijaizdotajai sērijai "Ievērojamu cilvēku dzīve", kā arī drāmu "Pēdējās dienas" ("Puškins", 1934-1935). Bulgakovs uzrakstīja arī lugu par Staļina jaunību, taču to aizliedza pats Staļins. 1936.-1937. gadā Bulgakovs atsāka darbu pie "Teātra romāna", kurā izmantoja gūto priekšstatu par teātra dzīvi. Darbs netika pabeigts. Rokrakstā autors tam bija devis vēl vienu nosaukumu — "Nelaiķa piezīmes".

Savu nozīmīgāko darbu - romānu "Meistars un Margarita" — Bulgakovs rakstīja no 1929.-1940. gadam. Darbu neļāva izdot, jo Bulgakovs atteicās izdarīt tajā izmaiņas, ko pieprasīja valsts iestādes. Tekstu Bulgakovs turpināja pilnveidot līdz pat nāvei (pēdējās izmaiņas tika izdarītas divas nedēļas pirms viņa nāves). Romāns cenzētā formā pirmoreiz padomju laikā tika publicēts 1966.-1967. gadā.

Bulgakovs bija precējies trīs reizes. Viņš nopietni saslima 1939. gada rudenī (nieru skleroze, kam sekoja redzes zudums) un nomira Maskavā 1940. gada 10. martā.

54 0 1 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0