Čau visiem! 
Kopš pēdējā raksta ielikšanas atkal ir pagājis laiks, tomēr ne tik liels, kā iepriekš 
Tad nu labu lasīšanu!
1. Esmu zēns, 13 gadi. No 8 gadu vecuma slimoju ar diabētu. Dēļ tā ir problēmas ar aknām, nierēm, sirdi, redzi. Mācos izcili. Garums manam vecumam ir diezgan liels-181 cm, figūra ir normāla. Par diabētu nevienam nesaku. Sporta stundās strādāju ar lielu atdevi, neskatoties uz slikto pašsajūtu( man ir aizliegtas lielas fiziskās slodzes). Vienreiz sporta stundā es zaudēju samaņu, nokritu skrienot. Atguvos slimnīcā, nogulēju 2 nedēļas. Atgriežos skolā, ienāku klasē, bet tur mani stulbie klasesbiedri saķēra mani un iebēra man mutē lērumu cukura ( no katra pa vienai tējkarotei, 27 cilvēki). Pats trakākais ir tas, ka bērēju vidū bija meitene, kurā esmu neprātīgi iemīlējies. Vēl 2 nedēļas slimnīcā un psihes sabrukums.
2. Mācos universitātē klātienes-neklātienes nodaļā. Strādāju par auklīti ar dzīvošanu uz vietas, tas ir, pieskatu bērnu un turpat arī nakšņoju. Jauka, patīkama ģimene, brīnišķīgs 5-gadīgs puisītis. Vakar sieva paziņoja vīram, ka aiziet pie mīļākā, bērnu atstāj. Uz ko vīrs atbildēja, ka viņas izdzimums viņam nav vajadzīgs, un aizgāja no mājām. Esmu šokā, no skata bija ideāla ģimene. Rezultāts: esmu ar bērnu, kurš staigā aiz manis pa māju, raud un čukst ''Auklīt, nepamet mani''.
3. Gadu atpakaļ mana sieva beidzot palika stāvoklī, pēc 5 gadu mēģināšanas un ārstēšanās. Grūtniecība noritēja ļoti smagi, visu laiku uz saglabāšanu. Un te, 8.mēnesī, zvans-viņas māte ir slimnīcā, tuvu nāvei. Ielaista slimība, izārstēt vairs nav iespējams. Sieva māti ļoti mīlēja, viņai tas būtu trieciens, bet viņa nedrīkst satraukties, tāpēc es neko viņai nepateicu. Pats apmaksāju slimnīcu, braukāju pie mātes. Ļoti lūdza atvadīties no meitas. Tā arī nomira pēc dažām nedēļām. Apglabāja, sievai neko nepateicu. Viņai jau tā bija panika- māte neatbildēja uz zvaniem, bet pati nevarēja aizbraukt- ārsts aizliedza, tikai gultas režīms. Es teicu, ka braucu pie viņas, viņai viss ir labi, muldēju kaut ko par angīnu. Atzinos tikai pēc bērna piedzimšanas. Nerunāja ar mani visu šo laiku, domāju, ka apvainojusies. Bet pēc tam sapratu, ka viņa vispār ne ar vienu nerunā, mehāniski rūpējas par bērnu. Izņemot šo-vienkārši sēž un neko nedara. Piens pārdedzis. Rīt vedīšu pie psihiatra.
4. Taisījos precēties. Nolēmu organizēt vecpuišu ballīti. Neesmu idiots, un līgavu mīlu, tāpēc nekādas palaistuves un striptīzdejotājas, tā vietā nolēmām ar draugu un vecāko brāli pasēdēt bārā. Izdzēru 3 alus un burtiski parubījos. Pamostos no rīta savā gultā bez drēbēm, neko neatceros, padomāju, ka labi, ka mani atveda, bet izģērbos pats, laikam. Atnāku pie līgavas- tai histērija, viņas tēvs gandrīz sadeva pa seju. Izrādās, ka no rīta mans draugs bija viņai atsūtījis īsus video, kur guļu savā gultā, bet uz manis lēkā kaut kāda palaistuve. Es fiziski ko tādu nevarēju izdarīt, esot parubījies. Un video es vienkārši guļu. Skaidroju sievastēvam, abi aizbraucām uz to bāru. Bārmenis apstiprināja, ka palaistuvju nebija, mani aizvilka, kad biju atslēdzies. Acīmredzot, mani ''draugi'' iemeta mani gultā, atrada palaistuvi, un visu nofilmēja. Viņš it kā noticēja, apsolīja parunāt ar manu mīļoto.
5. Man ir 13 gadi. Man ir mamma un tētis. 2 gadus atpakaļ viņi paņēma 5-gadīgu puiku no bērnunama. Viņš mani kaitināja, jo aiztika manas lietas ar netīrām rokām, izmētāja rotaļlietas un bija muļķītis. Mācās viņš uz vieniem trijniekiem un divniekiem. Es visu laiku par viņu sūdzējos, bet visiem bija nospļauties par viņa uzvedību. Un lūk, nedēļu atpakaļ es salauzu savu datoru, nejauši. Un te mani apciemoja doma, ka tādā veidā var atbrīvoties no brāļa, nošaujot 2 zaķus uzreiz. Vēlāk nozagu vecākiem 20 000 rubļu. Pagaidām netērēju, lai nerastos aizdomas. Kad atnāca vecāki, pateicu, ka viņš salauza manu datoru, vēlāk pamanīja arī naudas pazušanu. Viņu atdeva atpakaļ bērnunamā! Redz, gēni spēlējot lielu lomu, viņu nepāraudzināt. Un viss būtu labi, bet, kad viņu veda prom, viņš raudāja un lūdzās, lai viņu nedod atpakaļ. Un pirms šķiršanās viņš man uzdāvināja savu mantiņu.
6. Aizbraucām ar līgavu uz Ēģipti. Aizgājām uz restorānu, lai paēstu, te pienāk vietējais vīrietis un piedāvāja par viņu 10 000 dolāru. Es atteicos. Viņš piedāvāja 20. Es smejoties sacīju, ka atdošu tikai par 50, ne mazāk. Viņš aizgāja. Mēs pasmējāmies, paēdām, pēc tam es aizgāju uz tualeti, bet kad atgriezos- līgavas nebija, bet uz galda bija čemodāns ar naudu. Tas bija 6 gadus atpakaļ, es viņu joprojām meklēju. Pieslēdzu visādus orgānus, bet bez rezultātiem. Noskaidroju tikai to, ka viņu aizveda uz kādu attālu ciematu.
