Nu sveiki! 
Pēdējā daļa bija tik sen, laiks atsākt. Pacentīšos biežāk cept rakstus 
1. Vakar es nokrāpu savu meiteni. Mēs esam kopā no 16 gadu vecuma, tagad mums ir 22, pusotru gadu dzīvojam kopā. Viņa nekad neko no manis neprasīja, mēs ne reizi šo 6 gadu laikā nebijām nopietni strīdējušies. Māja vienmēr bija tīra, garšīgs ēdiens, gultā viss bija labi, viss virzījās uz kāzu pusi. Es nokrāpu viņu pirmoreiz mūžā, padomāju-kā tad tā, viena sieviete, un uz visu dzīvi. Viņa visu uzzināja, iegāja- nepieķēra mūs procesā, bet bija acīmredzami. Viņa nesarīkoja histēriju, neiesita man, neko-tikai asaras sāka birt. Un pajautāja man, klusi, kā nedzīva:''Kas tad tev pietrūka?''
2. Mana (tagad jau bijusī) meitene nāk no ciemata, kurš atrodas 20 minūšu braucienā no manas pilsētas. Savulaik pateica, ka kontracepcijas jautājums ir uz viņas sirdsapziņas. Es īpaši neiedziļinājos, domāju, ka viņa dzer tabletes. Vienreiz, kad viņa bija pie manis, man savajadzējās uz tualeti. Viņas blakus nav. Ieeju tualetē, bet viņa tur plika sēž uz 3-litru burkas. Parastas 3-litru burkas. Uz manu izbrīnīto skatienu viņa atbildēja:''Tas tāpēc, lai bērns nosmaktu. Mūsu ciematā visas tā dara.''
3. Vakar bija klasesbiedru satikšanās, ieraudzīju savu pirmo mīlestību. 10 gadus atpakaļ bija pirmā skaistule skolā, bet tagad visa bāla, šausminoši tieva, žēl skatīties. Nejauši paspruka, ka viņa izskatās kā nāve, viņa apraudājās un aizgāja. Šodien zvanīja viņas māte, teica, ka viņai ir vēzis, vakar atnāca, lai vismaz kaut kā sevi uzmundrinātu.
4. Tagad man ir 16. Mamma man nekad neļauj likt pašai sev ēdienu, tāpēc ka man no bērnības ir ''nenopietna slimība'', kura ar vecumu pāries, trīcošas rokas ar visām izrietošajām sekām(izbērts cukurs, izlieta tēja). Mamma vienmēr ienes man ēdienu pati, bez brīdinājuma. Es nesūdzējos, jo pašai slinkums un tik labi nesanāk. Bet nesen es nolēmu, ka man vajadzētu notievēt, un lielāko daļu ēdiena, ko mamma man atnesa, es liku maisiņā un vēlāk izmetu. Ēdu es labi ja 2 reizes dienā. 3 dienas atpakaļ es pamodos, un uz mana galda sēdēja mazs puisītis ar pelēkiem matiem, kurš stādījās priekšā kā ''trīs piecnieki''. Man histērija, izsaucām ātro palīdzību. Pie ārsta mamma atzinās. Man ir iedzimta šizofrēnija, un visu dzīvi mamma man pievienoja zāles pie ēdiena, lai man nebūtu halucinācijas...
5. Man ir 15. Esmu diezgan pievilcīga, komunikabla un jautra meitene. Savu mammu nekad neesmu redzējusi, dzīvoju ar tēti. Mums ir ļoti vēsas attiecības, bet es tik un tā jūtu viņa mīlestību. Kādu dienu es atgriezos no ciemošanās pie draudzenes, un ieraudzīju, ka tētis runā ar kādu pa telefonu. Man sagribējās noklausīties sarunu, viņš izskatījās ļoti norūpējies. ''Ak Dievs, es vairāk nevaru viņu redzēt. Ko? Meitu. Viņa visu laiku man atgādina to palaistuvi, kura mani apzaga. Vispār nesaprotu, kāpēc turu viņu šeit. Kā es viņu ienīstu..'' utt., utj.
Kad es sasveicinājos ar viņu, viņš atbildēja:''Meitiņ, kāpēc tu aizkavējies? Jā, mana meita atnāca''.
6. Es daudz laika pavadu vk.com, vienreiz ieraudzīju tur vēlmju sarakstu, viens no punktiem bija iepazīties ar cilvēku, kurš ir dzimis tajā pašā dienā, kā es. Nolēmu to izdarīt, ievadīju meklētājā savu dzimšanas datumu un pilsētu. Un pirmajā vietā biju es! Tas ir, meitene ar tādu pašu vārdu, uzvārdu, bildēm kā man. Uzrakstīju viņai, viņa mani iemeta melnajā sarakstā. Lūdzu portāla administratoriem dzēst šo profilu-ignors. Pēc tam es nolēmu aizmirst šo visu, tikai draugus pabrīdināju(viņi viņai arī rakstīja un bija ielikti melnajā sarakstā). Pēc mēneša salūza mans dators, un es nolēmu ieiet vk.com no tēta datora. Tur ''grāmatzīmēs'' stāvēja tas pats fake profils. Es vienkārši blenzu ekrānā, un te pēkšņi pienāk ziņa ''sveika mazā, šodien visu dienu domāju par tavu mitro...''. Esmu šokā, sarakstes bija ar vīriešiem un intīma rakstura. Datoru izslēdzu un noliku vietā, bet baidos tēvam acīs skatīties, bail, ka viņš nojautīs, vēl baisāk ir dzīvot ar tādu izvirtuli.
