Nu tad nāk arī 23.daļa! Lai labi lasās! 
1. Esmu invalīds, abu kāju vietā man ir metāliskas protēzes. Kad es staigāju, viņas stipri sitas pret grīdu, mūsu ''kartona mājā'' apakšstāva kaimiņiem tas bija labi dzirdams. Bija ilgas tiesas prāvas, pie kam viss iesākās mierīgi, kaimiņi par savu naudu nopirka man biezus paklājus, bet tie neko daudz nelīdzēja, tāpēc kaimiņi tiesājās, lai mani met laukā no dzīvokļa par sistemātisku klusuma traucēšanu. Es lūdzos, lai valsts man iedod dzīvokli 1.stāvā, kur es nevienam netraucētu. Bet jūs jau zināt, kāda ir attieksme pret invalīdiem. Mani no pilsētas centra pārcēla uz pilsētas pierobežu, kur reti kursē transports. Un man iedeva dzīvokli 4.stāvā tieši tādā pašā ''kartona mājā''. Vakar apakšstāva kaimiņi jau mani apciemoja, vēloties zināt, kas te pie manis notiek, pastāstīja, ka viņiem ir mazs zīdainis. Es jau iepriekš gaidu jaunus ''piedzīvojumus''.
2. Mūsu ģimenē tiek pildītas visas vecākās māsas iegribas. Es jau neko neteiktu, ja tas neatspoguļotos uz manis. Māsai ir jaunākais ''Iphone'', bet es staigāju ar vecu, sadauzītu ''Nokia''. Labi, es neprasu neko no vecākiem, bet viņu uzvedība mani izbrīna. Biju izcilniece-ignors. Mācījos viduvēji-ignors. Māsa noliek eksāmenu no 7.reizes- svētki un replika ''Malacīte!''. Nolēmu sakrāt naudu jaunam pleijerim. Naudu man atņēma, argumentējot, ka māsai tā ir vajadzīgāka. Es krāju pleijerim 2 gadus. Šajā pašā vakarā māsa atgriezās ar 2 maisiem zīmolu drēbju.
3. Mans brālis ir debīliķis! Viņš neatšķir, ko drīkst darīt, ko nedrīkst. Gribēs saplēst lietu-saplēsīs. Gribēs sadauzīt šķīvi-sadauzīs. Viņa nenormālību pamana visi, izņemot vecākus. Viņiem bērns (14 gadi!) spēlējas, kam negadās. Nesen šis idiots aplēja kaķi ar superlīmi. Gribēja un aplēja! Kliedzu uz viņu, it kā pēdējo reizi mūžā, sadevu pa kaklu, gāju skūt nabaga kaķi. Nākamajā dienā zvana mamma, slīkstot asarās. Viņas mazais puisītis aizgājis lēkt no jumta! Un zīmīti atstājis, kurā es biju vainīga pie visa. Aizmuku no mācībām, skrēju viņu meklēt. Par lēkšanu no jumta nenoticēju. Atradu muļķi digitālajā centrā, sabļāvu uz viņu, aizvilku uz mājām. Tagad māte atkal ir histērijā, kliedz uz mani. Bērniņš atkal aizgājis. Šoreiz-kārties. Tagad pabeigšu rakstīt un iešu viņu meklēt, atradīšu-pati pakāršu...
4. Man ir 30 gadi, esmu dizainere un manu ķermeni klāj tetovējumi. Tetovēties sāku 16 gadu vecumā, mātei nekad nebija pret to iebildumu, tu vari darīt ko gribi, ja pelni pati, tā viņa teica. Man ir jaunākais brālis, viņam ir 18. Šodien, kad es atnācu pie viņiem ciemos un attaisīju durvis ar savu atslēgu, kļuvu par aculiecinieci skandālam. Mans brālis gribēja uztaisīt sev tetovējumu, bet māte bija kategoriski pret to. Uz viņa jautājumu ''Kāpēc tu man neatļauj, tev taču nekad nebija iebildumu, ka māsa izdaiļo savu ķermeni'', viņa atbildēja, ka viņai vienmēr ir bijis vienalga, ko es daru, jo viņai ir viņš, viņas acuraugs. Es uzreiz aizbraucu, viņi laikam pat nepamanīja, ka biju tur. Tagad sēžu, pieaugusi tante, dzeru viskiju un raudu no tā, ka mamma mani nemīl.
5. Aptuveni 3 gadus atpakaļ apglabāju savu sievu. Viņa gāja bojā autoavārijā. Mašīna dažas reizes apgriezās un sadega. Spēks to pārdzīvot bija tikai tāpēc, ka mums ir 4 bērni(2 kopīgie, 2 no viņas iepriekšējās laulības). Šodien es viņu nejauši satiku kafejnīcā citā pilsētā,ar citu vīrieti. Viņa teica, ka vēlas sākt ar viņu visu no jauna. Bet viņu tak apglabāja visa viņas ģimene, tai skaitā bērni.
6. Satiekos ar meiteni jau 2 gadus. Es strādāju, viņa mācās pēdējā kursā. Nolēmu viņu bildināt. Pēc tam izlēmu, ka vajag to izdarīt kādā īpašā veidā. Draugs ieteica to veidu. Nopirku, ko vajadzēja, sarunāju ar pazīstamo- vajadzīgajā dienā 9-00 vakarā, vasarā, pie viņas mājas piebrauc ugunsdzēsēju mašīna ar kāpnēm, paceļ mani ar milzīgu pušķi uz otro stāvu- un caur logu es redzu, kā viņa drātējas ar kādu citu! Ak es, naivais muļķis...
