Gudrinieks no zinātnieka atšķiras ar to, ka gudrinieks vienmēr stāsta, ka viņš ļoti daudz zina, bet zinātnieks parasti apgalvo, ka viņš nezina neko. Pajautājiet jebkuras jomas ekspertam, un viņš apliecinās, ka viņa darbības jomā daudz mazāk ir tādu lietu, kuras viņš zina, nekā tādu, kuras viņš nezina.
Cilvēce vienmēr ir kārojusi uzzināt pēc iespējas vairāk jauna, tieši tāpēc ir zinātne, kas palīdz mums pamazām izzināt pasaules noslēpumus. Tomēr ne tuvu viss mums šodien ir skaidrs. Lūk, daži piemēri!
Kas mēs esam? Neatminētie pasaules noslēpumi3
139
1
Kāpēc cilvēkam vajadzīga māksla?
Pajautājiet jebkuram radošam cilvēkam, kāpēc viņš zīmē, raksta, komponē, un diezin vai jūs saņemsiet daudzmaz sakarīgu un skaidru atbildi. Cilvēks nodarbojas ar daiļradi, neapzinoties, kāpēc viņš to dara.
Piemēram, mums kā sugai nav nekādu evolucionāru priekšrocību tāpēc vien, ka mēs savā laikā esam sākuši zīmēt. Var tikai minēt, kāpēc mums ir vajadzīga māksla.
Saskaņā ar kādu teoriju radošās izpausmes, tādas kā mūzika, skulptūra, glezniecība u.c., ir tik vien kā pāva spalvu ekvivalents, respektīvi, tās ir nepieciešamas tikai pretējā dzimuma piesaistīšanai, tātad seksuālo vajadzību apmierināšanai un cilvēces turpināšanai.
Vai tas ir vai nav tiesa, ir strīdīgs jautājums, un atliek vien minēt. Mūsu arsenālā pagaidām ir tikai teorijas un pieņēmumi.
Vēstures mīklas
Mēs esam raduši uztvert vēsturi kā sensenu stāstu, kas nonācis līdz mūsdienām. Tomēr laika gaitā daudzi fakti ir zuduši, veidojot vēsturē milzīgus baltos plankumus.
Lai gan mums ir plašas zināšanas par dažiem, piemēram, Senās Romas, laikmetiem, tomēr par daudzām vēstures lappusēm un pat veseliem gadsimtiem mums nav nekādu ziņu, bet par dažiem notikumiem ir vien nojauta.
Piemēram, ko mēs zinām par 6. gadsimta Britāniju? Romas ietekme tolaik jau bija zudusi, kristietība tikko sāka attīstīties, bet Skandināvija „uzņēma ātrumu”. Par šo svarīgo vēstures periodu ir gaužām maz ziņu. Līdz mums ir nonācis tikai kāda neprātīga mūka sprediķis, kas par 90 % ir veltīts Dieva taisnīgumam.
Pat tādas varenas valstis kā Senā Roma un Senā Grieķija nav atstājušas izsmeļošu informāciju par sevi. Lielākā daļa mūsu zināšanu par tiem laikiem pamatojas uz nedrošiem avotiem. Atklājumi notiek katru gadu. Piemēram, pavisam nesen kļuva zināms, ka grieķi ir uzbūvējuši kaut ko līdzīgu datoram jau 2 tūkstošus gadu pirms Bebidža.
Kādi ir Visuma likumi?
Pamatojoties uz vērojumiem, mēs secinājām, ka Visums izplešas, un to nevar noliegt. Tāpat kā nevar noliegt faktu, ka tas paātrinās. Saskaņā ar gravitācijas likumiem visam jābūt otrādi — tam jākļūst lēnākam, jāgatavojas „Lielās saspiešanās” – procesam, kas ir atgriezenisks „Lielajam sprādzienam”, tikai patiesībā viss notiek mazliet citādāk. Kāpēc tā?
Daudzi zinātnieki uzskata, ka vainojama ir tumšā enerģija, no kuras, pēc viņu domām, sastāv lielākā daļa Visuma. Kur rodas šī enerģija un šī matērija, nav zināms. Turklāt nav arī 100 % pierādījumu, ka tā patiešām eksistē.
Visums dzīvo pēc saviem likumiem, mums atliek vien minēt un izteikt dažādus pieņēmumus.
Kāpēc radās dzīvība uz Zemes?
Mēs bijām nogājuši garu ceļu, līdz iemācījāmies radīt mākslīgo dzīvību. Tomēr jāatzīst, ka mēs nezinām, kāpēc ap mums kūsājošā dzīvība vispār ir radusies šajā pasaulē.
Mēs zinām vienīgi to, ka kādā Zemes pastāvēšanas brīdī, precīzāk sakot, pirms 3,8 miljardiem gadu, molekulās sākās neiedomājami spēcīgas ķīmiskas reakcijas, kuru rezultātā radās ribonukleīnskābes un pēc tam arī dzīvība.
Kas tieši stimulēja šādu molekulu reakciju, joprojām nav zināms. Saskaņā ar vienu versiju tas bija Dieva darbs, saskaņā ar citu – tas notika ultravioletās gaismas ietekmē, taču neviens nav spējis izskaidrot, kāpēc tā notika.
Visas pasaules zinātnieki pūlas atminēt šo mīklu un atjaunot to sākotnējo kokteili, kurš tajā laikā bija uz Zemes, tādējādi cerot kļūt par dzīvības rašanās brīža lieciniekiem, bet viss velti.
Kas notiek pēc nāves?
Nāve ir vēl viens liels mūsu pasaules noslēpums. Pagaidām neviens nespēj pateikt, kas notiek pēc tam, kad mūsu ķermenis pārstāj funkcionēt. Zinātnieki dara visu iespējamo, lai iegūtu skaidrību, bet atbilžu vietā saņem vēl vairāk jautājumu.
Pirmā svarīgā problēma ir klīniskā nāve. Daudzi cilvēki stāsta, ka ir redzējuši baltu gaismu, dzirdējuši mūziku, izejot no sava ķermeņa, lidinājušies gaisā un daudz ko citu. Šo pieredzi nevar uzskatīt par halucinācijām, jo tā ir iegūta tad, kad smadzenes un sirds ir atslēgušās.
Rodas otrs jautājums: kas notiek ar apziņu pēc fiziskās nāves? Saskaņā ar šīs jomas vadošā eksperta ārsta Sema Pārnija viedokli par atgriešanos dzīvē pēc nāves cilvēki spēj augšāmcelties 10 stundu laikā pēc miršanas, ja vien fiziskie bojājumi nav bijuši ilgstoši. Tas vedina uz domu, ka cilvēka apziņa tomēr turpina eksistēt arī pēc ķermeņa miršanas. Neraugoties uz to, ka mēs tūkstošiem gadu pūlamies izprast nāves dabu, mēs par to zinām ļoti maz.
Kāpēc mēs redzam sapņus?
Katru nakti praktiski visi planētas iedzīvotāji guļ un redz sapņus, tomēr pētnieki nav spējuši paskaidrot, kāpēc tā. Teoriju, protams, ir daudz. Mēdz uzskatīt, ka sapņi saved kārtībā smadzenes vai atbrīvo no stresa.
Pētījumi liecina, ka sapņi, iespējams, brīdina, kas ar mūsu ķermeni var notikt nākotnē, piemēram, vai ir risks saslimt ar tādām kaitēm kā Parkinsona slimība vai vājprāts.
Vēl dīvaināki varētu šķist Ņūmeksikas zinātnieku veikto pētījumu rezultāti. Izrādījās, ka apmācīti pētījumu dalībnieki spēja manipulēt ar saviem murgiem, tādējādi izārstējot depresiju
Ja mēs beidzot skaidri sapratīsim, kāpēc redzam sapņus, mēs spēsim veikt milzum daudz neiedomājamu atklājumu. Pagaidām līdz patiesībai ir tālu. Jau miljoniem gadu trešo daļu savas dzīves cilvēki pavada miegā, gandrīz visu laiku redzot sapņus, bet pagaidām nezina, kāpēc.
Dinozauru mīkla
Mēs kopš bērnības zinām, ka sensenos laikos mūsu planētu ir apdzīvojušas pavisam citas radības nekā tās, kuras mēs esam raduši redzēt šodien. Par daudziem seniem Zemes iemītniekiem mums nav ne mazākā priekšstata, jo to atliekas līdz mūsdienām vienkārši nav saglabājušās.
Piemēram, lai dinozaura skelets saglabātos miljoniem gadu un nonāktu līdz mūsu laikiem, ir nepieciešama daudzu sarežģītu apstākļu sakritība. Tas nozīmē, ka pat tad, ja mēs atrodam kādu senu sugu skeletus, tie ne vienmēr ir pilnībā saglabājušies. Lielākās daļas seno būtņu atliekas vispār nav saglabājušās. Piemēram, līdz mums ir nonākuši daži kauliņi, kas piederējuši desmit miljonus gadu ilgušā Vidējā Triasa perioda būtnēm!
Pat tad, ja pētniekiem izdodas atrast lielus pārakmeņojušos skeletu fragmentus, objektīvi tie ir tikai liela veselā mazas daļiņas. Kā raksta National Geographic, vairāk nekā 59 procenti zinātnei zināmo dinozauru ir izpētīti tikai pēc nelieliem fragmentiem. Tik niecīgas pieejamās informācijas dēļ zinātnieki bieži kļūdās, noturot vienas būtnes par citām.
Senā literatūra
Mums nav izsmeļošas informācijas par slaveniem rakstniekiem, kuru darbus pazīst visā pasaulē. Piemēram, par Viljamu Šekspīru, vienu no visvairāk lasītajiem autoriem, kura lugas obligāti uzved visi pasaules teātri.
Pārsteidz tas, ka par tādu slavenību kā Šekspīrs ir tik maz zināms. Turklāt ir viedoklis, ka tāda rakstnieka vispār neesot bijis, bet slavenos darbus rakstījusi dramaturgu grupa ar kopēju pseidonīmu.
Par grieķu dzejnieku Homēru, slavenās „Iliādas” un „Odisejas” autoru, ir zināms pavisam maz. Tik vien, ka viņš „iespējams, ir dzīvojis”. Nav arī pārliecības, ka viņa sacerējumi, kurus mēs lasām šodien, tiešām ir oriģināli.
No visas romiešu literatūras ir saglabājušies tikai divu romānu fragmenti. Ļoti daudzi literāri sacerējumi ir iznīcināti dažādos karos, ugunsgrēkos, zemestrīcēs u. tml.
Gravitācijas spēks
Mēs jau minējām, ka Visuma nepakļaušanos gravitācijas likumiem var izskaidrot ar tumšās matērijas esamību. Atliek vien atgādināt, ka arī pati gravitācija nepakļaujas saviem likumiem.
Vienkāršāk sakot, gravitācija, kas pieder četriem pamatspēkiem, ir pretrunā pati ar sevi un pārstāj darboties, tiklīdz ķermenis kļūst pietiekami mazs.
Patiesībā gravitācija sagādā fiziķiem īstas galvassāpes, bet daži zinātnieki apgalvo, ka tādas vispār nav. Katru reizi, kad mēs kaut ko svarīgu atklājam, mēs saprotam, cik maz zinām par šo pasauli.
Teorijas par pasauli visu laiku mainās
Ja jūs iztēlosities zinātni kā kāršu namiņu, bet katru jaunu teoriju — kā tam uzkritušu 10 tonnu smagu dzelzs lodi, jūs sapratīsiet problēmas būtību. Aptuveni 19. gadsimta beigās mēs no sirds ticējām, ka esam sasnieguši zināšanu robežu. Taču tieši tad uzradās Einšteins, kurš publicēja, laikam gan, cilvēces vēsturē slavenāko formulu, kas pilnībā sagrāva visus priekšstatus par pasauli.
Mēs sākām būvēt savus priekšstatus par pasauli no paša sākuma, un viss noritēja labi, kamēr mēs nepamanījām, ka melnie caurumi uzvedas pavisam citādāk nekā bijām iedomājušies. Šodien zinātnes attīstība atrodas uz jaunu pavērsienu sliekšņa. Tas nozīmē, ka daži fundamentāli jēdzieni var tikt pārskatīti.
Piemēram, ar stīgu teoriju ir pilnīgi iespējams „pierādīt”, ka mēs dzīvojam hologrammā, kas tiek projicēta no Visuma malas. Protams, tā nav valdošā teorija, bet tā liecina, ka patiesība var būt pavisam dīvaina.
Tādējādi nekam nav jēgas, un var izrādīties, ka jūs esat tikai no kosmosa dzīlēm projicēts attēls.
Tev patiks šie raksti
