Pistoles nogalina cilvēkus. Nē, cilvēki nogalina cilvēkus, un pistole ir tikai rīks. Jā, bet bez ieročiem, cilvēkim būtu jārisina dusmu cēloņi . Nē, viņi vienkārši atrastu citu ieroci, ar kura palīdzību viņi izrādītu vardarbību. diskusijas par pistolēm un vardarbību ilgst jau gadiem, bet ir vēl vienas vienlīdzīgas runas par vardarbību video spēlēs. Šada tipa diskusiju problēma ir tāda, ka abas puses var minēt statistiku vai principus, kas atbalsta savu nostāju, un nav reāla veida, kā atrisināt šos jautājumus kā tikai piekrist, ka viens otram nepiekrīt. Bet to noteikti ir vērts izpētīt nedaudz dziļāk, lai redzētu abu pušu argumentus.
Kādas ir vardarbīgu videospēļu patiesās sekas?19
228
3
Video spēļu atbalstītāji uzskata, ka video spēles ir vienkārši viens no izklaides veidiem, tā pat kā filmas un TV šovi. Viņi apgalvo, ka vainojot video spēles masu apšaudē, tiek ignorēta virkne citu ietekmējošo faktoru, piemēram, personiskās iezīmes, alkohola un narkotiku lietošana, konkrētas ģimenes dinamiku un izglītības kvalitāti. Citiem vārdiem sakot, jūs nevarat vainot tikai vienu lietu, kad runa ir par vardarbības un video spēļu korelāciju, jo pierādījumi, kas atbalsta tiešu cēloņsakarību nav pietiekami spēcīgi, lai vardarbību un videospēles neapgāžami sasaistītu.
Citi šī viedokļa (videospēļu vardarbība nav vienlīdzīga vardarbībai dzīvē) atbalstītāji norāda, ka slepkavas, kuri spēlēja video spēles un vēlāk veica masu vardarbības, var izbaudīt abas vardarbības formas un nogalināt cilvēkus, ja pat nav spēlējuši video spēles. Šī teorija ir pamatota ar zinātniskajiem pētījumiem, kuros ir konstatēts, ka atsevišķas personas vairāk piesaista vardarbīgas videospēles, bet šīs video spēles nerada izsalkumu pēc vardarbības, jo šiem indivīdiem šis impuls jau bija pirms tam.
Patriks Markejs (Patrick Markey), PhD pētnieks, veica pētījumu, lai noteiktu, kāda veida personības iezīmes ir vairāk vērstas uz vardarbīgām videospēlēm. Markejs izstrādājis piecas iezīmes: ekstravertisms, neirotisms, atvērtība pieredzei, piekrītošana un apzinīgums. Pēc tam Markejs izvēlējās bērnus, kuri parādīja augstu neirotismu un kuri bija arī nepiekrītoši un neapzinīgi un sava pētījuma ietvaros novēroja, kā viņi spēlēja vardarbīgas videospēles.
Intervijā ar Amerikas Psihologu asociācijas mājas lapu, Markejs atklāja dažus interesantus secinājumus. Šie tīņi, kurus viņš iepriekš izvēlējās (ar iezīmēm, kuras pēc viņa domām varētu būtu uzņēmīgākas pret vardarbības ietekmi videospēlēs), patiesībā parādīja visaugstāko naidīgumu testēšanas laikā. Tīņi, kuriem nepiemita šīs īpašības, reaģēja normāli vai arī bija nedaudz naidīgi.
"Šie rezultāti liecina, ka tā ir vienlaicīga šo personības iezīmju kombinācija, kas nenodrošina jaudīgāku vardarbības prognozi videospēļēs," teica Markejs. Tie kuriem šīs personības iezīmes jau pastāv ir lielāka iespēja būt ietekmēt no šādas vardarbīgas vides.
Tas liek bērniem nogalināt!
Columbija, Sandy Hook, Norvēģija - tās visas ir vietas, kur bija redzamas masu slepkavības, kas kaut kādā veidā bija saistītas ar vardarbīgu videospēļu spēlēšanu. Un ir bijis vēl desmitiem citu gadījumu, kad vardarbīgu noziegumu vainīgie atzinās, ka, izmantoja video spēles kā savu iedvesmu. Piemēram, 2013. gadā, pusaudzis (Andreu Tur Sb) no Spānijas tika arestēts par brutālo viņa tēva slepkavību, miljoniem vērtu cilvēku. Saskaņā ar Kotaku, Sb atzina, ka viņš savu tēvu nogalināja ar nūju kurā bija sadurtas asas naglas, un ka ideja par ierocināca no spēles “Dead Rising 2”, kuru viņš bieži spēlēja. Sb teica, ka veltīja vairāk kā 12 stundas dienā tādam spēlēm, kā “Dead Rising 2”, “Call of Duty”, “Infamous 2” un “Assassin’s Creed III”.
2008.gadā intervijā ar ABC News, notiesāts slepkava Evans Ramsejs (Evan Ramsey) runāja par 1997 notikušo apšaudi kā rezultātā divi cilvēki tika nogalināti un vairāki savainoti. Ramsejam izdevās iekļūt savā Aļaskas vidusskolā ar bisi, un arī viņš bija vardarbīgas video spēles Doom cienītājs.
"Es patiešām ticēju, ka, ja Tu kādam iešauj, tad viņš varētu atkal piecelties," sacīja Ramsejs no pāraudzināšanas iestādes Arizonā, kurā viņš izcieš piespriesto mūža ieslodzījumu. "Videospēlē Doom tu izšauj no ieroča un viņš atakl pieceļas. Ir nepieciešams izšaut 8 vai 9 reizes līdz viņš nomirst. Es tiešām nesapratu, ka ja kādam iešauj, tad viņš mirst."
Masu slepkavas, piemēram, tādi kā Anders Breiviks (Anders Breivik), kurš 2011. gadā Norvēģijā nogalināja 77 cilvēkus, un Adams Lanca (Adam Lanca), kurš bija atbildīgs par Sandy Hook slaktiņu, bija vardarbīgu video spēlļu spēlētāji. Tie, kas tic vardarbīgu videospēļu smagā pakļaušanās var izraisīt vardarbu reālās dzīves epizodēs, atzīst, ka daudzi masu slepkavas, iepsējams, būtu izdarījuši savas vardarbības aktus neatkarīgi no tā, vai viņi būtu vai nebūtu spēlējuši video spēles. Bet viņi apgalvo, ka vardarbība šajās spēlēs apliecināja vēlmi nodarīt pāri citiem, jo šajās spēlēs parādītā nāve šķista tik ikdienišķa parādība.
Un, lai gan arī daži pētījumi parāda, ka vardarbīgas videospēles var padarīt spēlētāju nejūtīgu pret reālās dzīves vardarbības sekām, nav galīgu pierādījumu, kas parāda tiešu sasaisti starp vardarbīgas videospēļu spēlēšanu un vardarbību reālajā dzīvē. Dāvids Mors (Devin Moore), Alabamas tīnis, kurš devās šaudīties uz policijas iecirkni, atzina, ka viņš iedvesmojās no videospēles “Grand Theft Auto”.
"Dzīve ir video spēle," viņš sacīja apstādināšanas virsniekiem. "Visi kādreiz mirs."
Pati esmu spēlējusi lielu daļu "vardarbīgu" spēļu, Doom vispār bija mana bērnības iecienītā spēle, bet nu kaut kā par slepkavošanu es, cik man zināms, nekad neesmu domājusi. 
Tev patiks šie raksti
