Ja runā par dzimtenes aizsardzību, kad katrs etologs apstiprinās: dzimtenes mīlestība – tīri dzīvnieciskas jūtas. Bet ja runa ir par Latviju, tad es arī esmu paviāns.
Dzimtenes mīlestība – katra paviāna svēts pienākums22
120
0
Etoloģija visu paskaidro pat bez pārejas posma. Paskatieties, kā karo pērtiķi – jums pazudīs šaubas, no kā cēlies cilvēks. Piemēram, paviāni – viņi, kā arī cilvēka senči, dzīvoja savannā. Paviānu bars pārgājiena ierindā – tā ir kopija cilvēku kājnieku pirmskaujas kārtībai. Centrā, kur ir droši, iet dominanti – bara patriarhi, tiem apkārt mātītes ar mazuļiem. Pašā priekšā iet kaujas avangards – subdominanti, jaunie tēviņi. Aizmugurē – aizsegums no trešā ranga tēviņiem, kuri ir vājāki. Ja kaut kas notiksies, kurš saņems pirmo triecienu? Bērnu karš – primātu sugas pazīme! Neviens cits dzīvnieks tā nedara. Pie bizoniem par visu baru sitās tikai pieredzējuši buļļi, mežacūkām – sirmie vepri ar dzeltenajiem ilkņiem u.t.t. Un tikai cilvēki un pērtiķi sūta kaujā jauniešus. Pie mums karadienestā iesauc no 18 gadiem. Jūs piekrītat, ka viņus ir grūti nosaukt par pieredzējušiem tēviņiem?
Jūs teiksiet, ka mums ar dzīvniekiem ir dažādāki motīvi karam. Es tā neteiktu! Ja jūs runājat par dzimtenes aizsardzību, kad katrs etologs apstiprinās: dzimtenes mīlestība – tīri dzīvnieciskas jūtas. Pieķeršanās vietai, kur tu esi izaudzis, ir raksturīga visiem teritoriālajiem dzīvniekiem, bet primāti – tieši tādi arī ir. Sava bara teritorijas aizsardzība – katra paviāna, babuīna vai makakas svēts pienākums. Interesanti, ka zvērs, kurš ielauzies svešā teritorijā, instinktīvi jūtās vainīgs. Tas viņu stindzina, tāpēc, ka dzīvnieku pasaulē svešinieku, pat ja tas ir ļoti spēcīgs, vairumā gadījumu uzvar teritorijas saimnieks. Cilvēkiem šis noteikums arī darbojas. Sporta statistika sen ir pamanījusi: ciemiņi parasti zaudē spēli laukuma saimniekiem. Nav nekāds brīnums: viņi ir pārkāpuši teritorijas likumu.
Reklāma
Sanāk, ka dzīvniekiem ir morāle? Protams, ka ir. Tā ir iedzimto aizliegumu kopums, aizliedzot noteiktos gadījumos izpildīt parastās programmas. Turklāt darbojas šāds likums: stipram dzīvniekam – stipra morāle, vājam dzīvniekam – vāja morāle. Jo spēcīgāk bruņots dzīvnieks, jo vairāk viņam ir iedzimto aizliegumu un jo precīzāk tie tiek ievēroti. Piemēram, tādiem stipriem dzīvniekiem, kā lācis, lauva, alnis vai indīgā čūska, pats pirmais aizliegums – nogalināt sev līdzīgo. Diviem odzes tēviņiem – tās ir sacensības, kurš izstiepsies augstāk. Vienlaicīgi viņi cenšas nogrūst viens otru, tādējādi pazemojot. Bet galvenais viņu ierocis – mute ar indes zobu – aizliegts. Odzes tēviņi ir tik pārliecināti par noteikumu ievērošanu cīņas laikā, ka var pagriezt pakausi pretiniekam, nebaidoties no kodiena. Lauvas kroņa sitiens – sāna sitiens ar ķepu pa mugurkaulu. Ar to lauva viegli salauž muguru vērsim, bet ar līkajiem nagiem viņš vēl ievelk milzīgu rētu sānā. Bet ja lauva cīnās ar citu lauvu – neviens no viņiem nepielieto savu nāvējošo sitienu. Viņi vienkārši sit viens otru ar nagiem pa ausīm: tas ir sāpīgi, bet nav nāvējoši. Briedis aizsargājoties ir spējīgs savam ienaidniekam uzšķērst sānu. Tomēr cīņā ar citu briedi, tas sitīs tikai pa ragiem. Vai arī, saāķējot ar viņu ragus, pacentīsies piespiest to atkāpties. Kaujas troksnis ir dzirdams visā mežā, bet sāncenši paliek dzīvi.
Bet balodis noknābs citu balodi – vienkārši. Kā vāji bruņotai radībai, viņam ir vāja morāle: gandrīz nav iedzimto aizliegumu. Tāds pats, vāji bruņots – pēc dabas – dzīvnieks ir cilvēks. Tāpēc viņam nav iedzimto aizliegumu kautiņā. Dabiskā atlase pieņēma, ka tie nav vajadzīgi: ar plikām rokām var uzsist aci pretiniekam, vai salauzt roku, bet ir grūti nogalināt. Daba taču nevarēja uzminēt, ka cilvēks izgudros ieročus – un kļūs par vienu no vislabāk apbruņotajām radībām uz Zemes, kurš nogalinās sev līdzīgos. Slikti, kad saprāts nav ierobežots ar instinktu.
Starp citu, tas nezināmais psihologs, kurš nodiktēja Bībeli, daudzus gadsimtus atpakaļ, droši, ka zināja par cilvēka dzīvniecisko izcelsmi. Un tāpēc noformulēja vienu no svarīgākajām baušļiem: „ Ja tev iesita pa vienu vaigu – pagriez otru”. Jūs teiksiet, ka daudzi filozofi un teologi nevar to viennozīmīgi izskaidrot. Filozofi nevar, bet vilks var. Vai zināt, ko dara jebkurš stiprs dzīvnieks, kurš ir zaudējis cīņā? Vilks, lauva vai briedis pēkšņi atlec no uzvarētāja un nostājas pret to ar sānu, pašā ērtākajā pozā nāvējošajam sitienam. Priekš kam? Tā dabiskā atlase atrada spīdošu risinājumu, kā apstādināt cīņas karstumā dzīvnieku un nedot viņam iespēju pārkāpt iedzimto aizliegumu. Lūk mans neaizsargātais sāns, tev atliek izdarīt tikai vienu sitienu. Bet tieši to – uzvarētājs nevar izdarīt – un mirklī atdziest. Cilvēkiem arī ir šī instinktīvā programma – plēst uz sevis kreklu, atkailināt krūtis, atsegt sirds rajonu un kliegt: „Šauj!” Dažreiz nostrādā. Bet reti. Jo mūsu morāle joprojām ir vāja dzīvnieka morāle, maitēdāju un līķēdāju. Un nevis mednieku.
Reklāma
Autors: Foto: 205th CMT/PA
Cilvēks uzsāka savas gaitas uz zemes, aizņemot vienīgo ekoloģisko nišu – savācēja nišu. Mednieka nišā tas ielēca daudz vēlāk, izveidojot ieročus – ko daba absolūti nebija paredzējusi. Beigtas zivis, atliekas no plēsoņu galda, moluski, pumpuri, jaundzinumi, ogas, rieksti, tārpi, kukaiņi – lūk kāds ir savācēja racions. Tas dod par sevi ziņu vēl pat šodien, mūsu nosliecē ēst sasmakušus produktus. Katrai tautai racionā ir ēdiens, kura pagatavošanā tiek izmantoti sasmakuši vai saskābuši produkti. Frančiem – rokforas siers, islandiešiem – sasmakusi vaļu gaļa, ķīniešiem – sasmakušas olas, krieviem – skābi kāposti... Parādiet man plēsoņu, kurš ēdīs ēdienu ar puvuma smaku! Kādi mēs plēsoņas? Plēsoņu nevajag apmācīt medībām. Lūsis instinktīvi zina, kā tam lekt no koka uz upuri, kur kost, lai nogalinātu uzreiz un droši. Lauvai nevajag mācīt tās nāvējošo sitienu, ar kuru tā pārlauž sprandu. Tikko piedzimis pitons jau zina, kā žņaugt. Bet cilvēks instinktīvi, nedomājot, zina tikai to, ko visi savācēji: vākšanu.
Starp citu, Āfrikas savannā līķu ēšana nav trula nodarbošanās. Pārāk daudz konkurentu, kuri spējīgi atrast līķi ātrāk par cilvēku. Ja ar savākšanu var nodarboties pa vienam, tad līķēšana ir kolektīva nodarbošanās. Pieskriet līķim vajag barā, to ielenkt aplī, ātri sadalīt un aiznest. Ziņa par līķa parādīšanos bija negaidīta – grupas dalībniekiem bija jāuztur sakari lielā attālumā un jānodod sarežģīta informāciju.
Autors: Foto: © Ceri OakesSWNS.com
Daudz kam varētu nepiekrist. Var strīdēties līdz aizsmakumam. Bet var arī paklusēt. Un padomāt.
Tev patiks šie raksti
