Viņa apstājās. Lietus bija mitējies. Viņa jutās kā lietus lāse, kas pēdējiem spēkiem turējās pie ielas laternas. Tā bija laidusies no debesīm, burvīgajām, skaistajām debesīm, kas solīja laimi, ticēdama, ka lidojot lejup tur sagaidīs kaut kas brīnišķīgāks, par to, kas atradās augšā. Bet debesis lāsi pievīla. Viņa krita un baidījās, ka kritiens nekad nebeigsies. Bet viņa, kā pie pēdējā salmiņa pieķērās pie laternas. Sākumā turējās spēcīgi, droši, bet vēlāk spēki sāka izsīkt, viņa sāka slīdēt, spēks, kas viņu vilka uz cieto zemi bija stiprāks. Līdz lāse atlaidās. Viņa atkal krita, cerēdama, kaut ātrāk ciešanas beigtos, kaut ātrāk viņa beigtu domāt, jau atkal viņa krita mūžību, līdz atsitās pret mitro zemi. Lāse sašķīda līdz vairs neko nejuta. Viss. Beigas. Neviens pat nepamanīja lāses rūgto likteni, neviens nelikās par viņu ne zinis. Tāpat jutās viņa, sieviete, kura juta, ka vairs nespēs, vairs nevarēs. Viņa nokrita uz ceļiem, atsizdamās pret cieto un mitro zemi. Viņa nejuta sāpes. Viņa tikai paskatījās debesīs, asarām atmirdzot gaišajās acīs. Debesīs starp mākoņiem izlauzās saule. Bet viņa vairs tam neticēja. Viņa neticēja, ka kautkad, kautkas varētu mainīties. Viņa jutās tukša un bezspēcīga. Tāpat kā lāse, kuras liktenis jau bija izlemts.
Autore :Lauma Vilciņa
Es iemigu, ieritinājusies Tavā azotē kā pūkainākā Angoras kaķe, ievilkusi savus asos vārdu nadziņus mīkstākajās ķepās starp baltāko sapni un tīrāko mīlestību. Manī nebija ne ledus, ne uguns, biju parastākā un cilvēciskākā būtne, bez noslēpumiem, vilšanās mirkļiem un pārliekas mainības. Šādos mirkļos tikai murrāt, murrāt - bez visiem riekstu un mandeļu gaņģiem - vienkārši just, ka esmu... Tikai Tu nepajautāji man, vai vēlos būt Tavs mīļdzīvnieks, ieslodzīji mani baltās pūkās un pūciņās, pat nepavaicājot, vai man nav alerģija no spalvām vai putekļiem, ko ik pa mirklim centies izķemmēt no mana kažoka. Zināji, ka kaķi murrā ne vien tad, kad tiem ir labi, bet arī tad, kad ļoti, ļoti sāp?
Kas zina, kur es pamodīšos. Varbūt būšu pēdējā dzīvā nāra, kas sauļos savu mirdzošo asti uz ūdens nopulētā akmens vaiga, cenšoties pamanīt mirkli, kad dzelmē nogrimušās ilūziju pils logos atkal iedegsies spoža gaisma. Tu sēdēsi Azūra krastā kā pēdējais mohikānis un atkal mēģināsi mani pieradināt, sauksi rotaļāties puskaltušas palmas pavēnī un likt domino no krāsainiem giemežvākiem. Varbūt Tu lūgsi, lai savērpju pērles, aplieku Tev ap kaklu un aicinu bradāt viļņos kā mīkstās, zaļās sūnās. Manās skropstās mirdzēs sāļās jūras ūdens lāses, Tu domāsi, ka raudu, centīsies atrast muļķīgākos vārdus, lai pateiktu, ka dzīve ir skaista, un nekad nekas nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Es tikai pasmiešos, ieraudzīšu debess atvērtību un pārtapšu putās uz vētraino viļņu matiem, skalošos uz jauniem krastiem, lai beidzot būtu brīvāka par brīvāko kaiju, plūstu laikmaiņās starp pilnmēness atspīdumu un vēso polārzvaigzni un dejotu tango kaut kur starp Nicu un Dženovas līci. No jūras lāsēm, kas skalosies pār maniem pleciem, es veidošu savu varavīksni no tūkstoš un vienas krāsas, pa kuru staigāt, ja pēkšņi kļūtu auksti vai pietrūktu gaisa vai gaismas. Kaut vēja elpa mani izskalos vientuļā krastā, kur vienīgā dzīvība ir sarkani rietošā saule, es ieslēpšos zeltainākajā smilšu graudā un kļūšu laimīga radība pasaules baltākajā plaukstā...
Es šonakt atradu sevi. Nepieradināmu un brīvu.Autore:Agnese Līcīte
Atceries to koku?
koku,kur mēs sēdējām.
Atceries to pļavu?
Pļavu,kur mēs jāņos lēcām.
Atceries tos kapus-naktī?
kapus,kur cauri gājām.
Atceries to dīvānu?
dīvānu,kur vīnogas ēdām.
Atceries tos laikus?
laikus,kad bija labi...
Autore:Baiba Šteina
Kaut atmiņu vilcieni pakrituši,
vagoni citi un sliedes ved pretējos logos,
kaut līmētas kristāla karafes, vāzes
un glāzes nopirktas jaunas,
dzīvei joprojām mazliet
pietrūkst leģendu spēka
ar cikāžu fanfarām,
aristokrātiem
un aizvērtiem vārtiem,
ko atvērt.
Sejkrāsas asarām nolijušas
nātru sadzeltām pēdām
vēja kliedzienos staigā,
ķermeņi sveši,
vien ēnas joprojām tās pašas
aizsalt sākušās upēs
slīkst.
Vēl jāņtārpiņš tveras
pēdējā zīdputeklī
starp asos akotos tērptām usnēm,
cenšoties izgaismot
tuneļus,
virāžas,
vārdus
un dejot stājušos glāstus,
bet mazmazītiņam mākonītim
šovakar ļoti
sāp. Autore:Agnese Līcīte
Šī iela nav gara. Tā beidzas pēc dažiem metriem. Es teiktu – apmēram pēc 10. šī iela mani vienmēr biedē. Šeit dzīvo zagļi, maniaki un lielākā daļa dzērāju. Bet mājas, kurās viņi dzīvo, nevar saukt par mājām. Viss ir pus sabrucis. Logu stikli izdauzīti un pārklāti ar plēvēm. Citi izlūzušo stiklu vietā sabāž lupatas. Bet mājas jau nav nemaz tik briesmīgas. Mani biedē cilvēki, kas šeit dzīvo. Bērni nošmurgājušies un ieģērbti visās pasaules lupatās. Viņi apmētā garāmgājējus ar akmeņiem un dubļu pikām. Reizēm arī ar izkārnījumiem. Viņi aplaupa vecos onkulīšus, kuri nāk no vilciena. Kopš šeit atrada līķi, visi vairās šeit staigāt. Arī narkomāni šo ielu ir iecienījuši. Es vienmēr brīnos, kāpēc policisti neko nedara. Viņi atnāk kaut ko parunā un atkal dodas prom. Aiz muguras dzirdu soļu dipoņu un klusu sarunāšanos. Kabatā satveru asaru gāzes baloniņu. To man nopirka mamma. Nemanot esmu sākusi iet ātrāk. Soļu dipoņa norimst un es uzdrošinos paskatīties atpakaļ. Tie ir tikai daži sīkie. Uzģērbuši izdilušus mēteļus tie pikojas. Man sametas viņu žēl, taču viņi sāk mest ar slapjajām pikām. No notekas plūst nepatīkama smaka. Beidzot. Iela ir beigusies un sākas maza miermīlīga, bruģēta ieliņa. Paeju dažus metrus tālāk un nogriežos. Šeit es dzīvoju. Pie durvīm iekāpju peļķē un zābaki piesūcas ar ūdeni. Zābakiem šļurkstot kāpju uz trešo stāvu un ieeju mazā divistabu dzīvoklī. Pakarinu mēteli, novelku zābakus un eju uz istabu. Tur mani gaida jaunākā māsa un kaķene Džīna. „Čau, Lēna,” Es pasveicinu māsu. „un čau, Džīna,”es paglaudu kaķeni un nometu somu uz gultas. „Nesauc viņu tā. Džīna ir suņu vārds. Viņa ir Kitija,”saka Lēna un samīļo kaķeni. „Bet Kitija ir leļļu vārds,”es saku un eju uz virtuvi. Lēna man seko. „Mammas nav mājās!” viņa saka un saspiež man roku. „Kur tad viņa ir?” es jautāju un atveru ledusskapi. „Pie tēta,” lēna nosaka un sāk ēst putru. „Kad viņa aizgāja?” es jautāju un iedodu māsai siermaizītes. „sen. Viņa teica lai gaidu tevi.” Māsa saka. Es nopūšos. Eju atpakaļ uz savu istabu. Mana mamma ir aizgājusi pie tēta. Viņš jau sen vairs nedzīvo ar mums. Viņš saka, ka viņam vajag brīvību. Bet mums vajag tēvu.
Šie cilvēki nav rakstnieki!
